Pagājušajā nedēļā laiks bija mainīgs — te sildīja saule, te stindzināja lietus un auksts vējš. Tādi bija arī notikumi. Latvijas politisko dzīvi vislabāk raksturo virsraksts laikrakstā “Diena” — “Valdības gals ieilgst”.
Pagājušajā nedēļā laiks bija mainīgs — te sildīja saule, te stindzināja lietus un auksts vējš. Tādi bija arī notikumi.
Latvijas politisko dzīvi vislabāk raksturo virsraksts laikrakstā “Diena” — “Valdības gals ieilgst”. Tik daudzi ar nepacietību gaida Induļa Emša valdības krišanu un nespēj saprast, kāpēc tā vēl turas.
Šoreiz valdības mūžu paildzināja latviešiem tik raksturīgā nespēja sadalīt varu. Par to savstarpējās sarunās nevienojās “Jaunais laiks” un Tautas partija, kura paziņoja, ka vēlas, lai nākamais premjers būtu tautpartijietis. Līdz ar to “Jaunajam laikam” šīs sarunas kļuva nepieņemamas. Einars Repše norāda, ka viņi uz tām devušies bez jebkādiem ultimātiem. Kā gan lai dēvē nosacījumu, ka premjeram noteikti jābūt “Jaunā laika” pārstāvim? Lai vai kā, tiekšanās pēc varas katrai pusei ir tik stipra, ka abas atliek centienus mainīt valdību, bet gaida nākamo izdevību, lai izvirzītu savus nosacījumus.
“Siltāku” vietu meklē arī viens no bijušajiem Latvijas Pirmās partijas līderiem Arnolds Laksa. Viņš nolēmis kļūt par “Jaunā laika” atbalstītāju. Vēlēšanas taču tuvojas.
Kamēr politiķi nevar vien sadalīt augstos krēslus, Emša valdība izdara nākamo gājienu. Tas aplej kā negaidīta auksta ūdens šalts un liek domāt — vai tiešām valdībai nav nekā cita par ko rūpēties un lemt? Šoreiz tās ir internātskolas. Izglītības un zinātnes ministrija paziņojusi, ka no 2005. gada 1. janvāra plānots pārtraukt finansēt šīs skolas. Tas nozīme, ka atkal kādu likvidēs, jo pašvaldības visas nespēs uzturēt. Kārtējā reforma reformas dēļ. Tādējādi valsts cenšas novelt no sevis finansiālo slogu. Bet kur paliek atbildība par bērnu izglītību un arī sociālo palīdzību trūcīgākām ģimenēm? Tas ir būtiskākais, ko sniedz tieši internātskolas. Neko citu jau nepiedāvā — ja pašvaldības vēlas kaut ko darīt, lai dara, bet valsts par saviem iedzīvotājiem atbildību neuzņemsies.
Pasaulē vienmēr kaut kur sprāgst bumbas, mirst cilvēki, un, kādu motīvu vadītas, cilvēku grupas par to uzņemas atbildību. Tas viss ir tālu, un diezgan bezkaislīgi aizslīd mums garām. Taču nesen notikusī traģēdija Ziemeļosetijā vairs nav tikai eksplozija konkrētā vietā, bet gandrīz katra cilvēka apziņā. Ir kaut kas jādara, lai turpmāk apturētu šādu neprātu.
Ar tādu domu Krievijas armijas ģenerālštāba priekšnieks ģenerālis Jurijs Balujevs pagājušajā nedēļā paziņoja, ka Krievijas bruņotie spēki gatavi darīt visu iespējamo, lai likvidētu terorisma draudus jebkurā pasaules vietā. Sauklis ar bezspēcības pieskaņu, jo apzināmies, ka realizēt to nav iespējams. Turklāt Krievija līdz šim nevar lepoties ar terorisma izskaušanu vispirms savā valstī, lai sekmīgi dotos cīņā pret to visā pasaulē. Līdzīgs mērķis bija arī amerikāņiem pēc 11. septembra traģēdijas Ņujorkā. Atklāti daži teroristu grupējumi, bet kopumā situācija neuzlabojas, un nevainīgi cilvēki joprojām mirst.
Lai arī cik attaisnojama šķiet rīcība, agresija vienmēr rada tikai agresiju. Līdz šim visas militārās operācijas ar mērķi kaut kādā veidā sakārtot situāciju konkrētā vietā nav spējušas terorismu apturēt, bet tikai to vairojušas. Jo spēka lietojums bijis lielāks, jo pretošanās tam sīvāka. Turklāt vairāk cietuši arī mierīgie iedzīvotāji. Militārajiem konfliktiem nav saskatāms pozitīvs iznākums ne Čečenijā, ne arī Irākā, jo katrs cīnās par savu taisnību.
Aizvadītajā nedēļā uz paralimpiskajām spēlēm Atēnās devās septiņi Latvijas invalīdi. Latvieši šajās spēlēs piedalās kopš 1992. gada. Cilvēki ar īpašām vajadzībām sev un citiem pierāda, ka arī viņi līdzvērtīgi veselajiem spēj sasniegt augstus rezultātus. Viņiem nevajag dopingu, jo vislielākais stimuls invalīdiem ir pārvarēt sevi un pierādīt, ka slimība nav traucēklis pilnvērtīgai dzīvei.
Gatavoties startiem šiem sportistiem ir grūtāk ne tikai sliktās veselības dēļ. Sarežģīti ir arī atrast vietu kur trenēties. Daži sportisti atzīst, ka to dara gan savas mājas pagalmā, gan pļavā. Invalīdu sportu valsts joprojām maz atbalsta.
Vēl pagājušajā nedēļā aktīvi esam ņaudējuši un bažīgi skatījušies spogulī, vai nekļūsim spīdīgi no apēstajiem konserviem, kuri it kā bija domāti kaķiem. Es gluži nejauši nogaršoju tos, kuri bija paredzēti humānās palīdzības sūtījumiem trešās pasaules valstīm, bet pārdoti Latvijā. Lai arī konserviem jau bija beidzies realizācijas termiņš, garša bija laba. Speciālisti vēlāk pārbaudīja, ka šie konservi domāti cilvēkiem.
Visa šī jezga pierāda, cik nenozīmīgas ir mūsu robežas, ja tik vienkārši var ievest lielas kravas ar šādu preci. Tās nav tikai pāris kārbiņas vai kastes, bet konteineri. Šis gadījums neapšaubāmi ir arī tautas zemās labklājības rādītājs. Cilvēki pērk lētākus, kaut arī apšaubāmas kvalitātes produktus.
Nedēļa beidzās, tomēr kaut kas jauns sākās — Dzejas dienas. Gadu no gada tās pulcē saujiņu cilvēku, kuri paliek uzticīgi dzejai. Šīm dienām veltītu pasākumu nav daudz, arī Aizkraukles rajonā. Tomēr gan jau nāks latviešiem tie laiki, kad dzeja atkal pulcēs simtiem un tūkstošiem cilvēku.
