Septembrim, kā jau pirmajam jaunā mācību gada mēnesim, būtu jāsākas ar gaišām domām, ziedu pušķiem, smaidīgiem bērniem, vecākiem un skolotājiem.
Septembrim, kā jau pirmajam jaunā mācību gada mēnesim, būtu jāsākas ar gaišām domām, ziedu pušķiem, smaidīgiem bērniem, vecākiem un skolotājiem. Taču šogad ir citādi — gan pasaulē, gan Latvijā.
Vēl nepiedzīvota traģēdija norisinājās Ziemeļosetijas pilsētas Beslanas skolā, kur trīs dienas grupa teroristu turēja gūstā simtiem bērnu un pieaugušo. Teroristu prasība Krievijas valdībai viena — izvest karaspēku no Čečenijas. Lai arī apdraudētas bija simtiem cilvēku dzīvību, katram saprotams, ka Krievija to nedarīs, jo čečenu apspiešana ir viens no šīs lielvalsts — iekarotājas — politikas “kalngaliem”. Novērst šo konfliktu Krievijai ir pieprasījušas lielvalstis — ASV, Francija, Vācija un citas, bet tā joprojām ir tikai saucēja balss tuksnesī.
Krievijas prezidents Vladimirs Putins gan solīja, ka ķīlnieku atbrīvošanai spēku nelietos, tomēr viss beidzās ar asinsizliešanu. Nogalināti 27 teroristi, daži aizturēti, bēgot nošauti 335 ķīlnieki — 156 no viņiem ir bērni. Vēl ap 700 ievainoto ārstējas slimnīcās, ir arī bez vēsts pazudušie.
Ķīlnieku krīzes mezglu pārcirta tikai trešajā skolas aplenkuma dienā, kad sportazālē atskanēja pāris sprādzienu. Eksperti spriež, ka teroristi šo telpu bija mīnējuši nemākulīgi vai arī sprādzienus organizēja pati Krievija, lai tās kaujiniekiem būtu iemesls sākt apšaudi no ārpuses. Ķīlnieki un teroristi bija vienādi apdraudēti, tāpēc arī tik daudz upuru.
Nu Krievijā divas dienas pasludinātas sēras, bet svētdien sāka apbedīt pirmos upurus.
Vai vēl ilgi līs asinis Čečenijas dēļ? Šis konflikts apdraud arī citas valstis. Stūrī iedzītie čečeni ziedos dzīvību, lai viņu mazā valsts atgūtu brīvību, vai arī to noslaucīs no zemes virsas. Viņiem vairs nav ko zaudēt. Iespējams, ka uz nevainīgiem bērniem atriebjoties šauj tikai tādi cilvēki, kuri paši zaudējuši ģimeni vai bērnus. Bet kāpēc uz ķīlniekiem jāšauj tā saucamajai atbrīvošanas grupai?
Ne tik gaišs un priecīgs kā parasti 1. septembris bija arī Latvijā. Šoreiz varam atcerēties teicienu par bailēm, kurām lielas acis, vai arī to, ka velns nemaz nav tik melns kā viņu mālē…
Nekādi grandiozi krievvalodīgo protesta pasākumi, kā bija iecerēts, nenotika ne Uzvaras parkā, ne koncerta laikā Vecrīgā, neizdevās arī akcija “Tukšās skolas”. Mazākumtautību skolu audzēkņi neklausīja krievu skolu aizstāvības štāba pretošanās aicinājumam.
Tomēr vienu faktu nedrīkst neievērot. Uzvaras parkā 1. septembrī emocionālu runu teica Rīgas 22. vidusskolas skolotājs Aleksandrs Zeļcermans. Viņu kopā ar māsu un māti 2002. gada rudenī Maskavas teātrī sagūstīja čečenu teroristi. Toreiz viņš, pūloties panākt atbrīvošanu, teroristiem centās iegalvot, ka ir ārvalstnieks — citas valsts, Latvijas, iedzīvotājs. Tad tas viņam likās izdevīgi. Pēc atbrīvošanas Latvija viņiem deva iespēju par valsts līdzekļiem ārstēties rehabilitācijas centrā “Vaivari”.
Nu šim kungam nebija kauna teikt, ka, būdams ķīlnieks, zem automāta stobra esot juties tāpat kā tagad, kad par krievu skolu pedagogiem un audzēkņiem valsts ņirgājoties. Izvelc suni no ūdens, un viņš iekož rokā…
Viss šis farss beidzās ar vēl nebijušu “operāciju”. Brīnums, kā Latvijas iekšlietu ministrs Ēriks Jēkabsons saņēma tik lielu dūšu un izraidīja no valsts krievu skolu aizstāvības štāba aktīvistu un Krievijas Valsts domes deputāta Dmitrija Rogozina palīgu Aleksandru Kazakovu. To viņš bija pelnījis jau sen.
Ministrs paziņoja, ka nevar bezgalīgi auklēties ar cilvēkiem, kuri Latvijā aicina uz nekārtībām un paziņo par iespējamajiem kautiņiem. Kazakovam uzturēšanās atļauja Latvijā derīga līdz 1. oktobrim, viņš ir arī tā dēvētajā “melnajā sarakstā”.
Viss ir likumīgi, bet, ja patlaban Krievijas valdība nebūtu tik aizņemta ar čečenu teroristu vajāšanu, šis incidents tik vienkārši nebeigtos. Latviju atkal malu malās zākātu par mazākumtautību apspiešanu un latviešus lamātu par fašistiem.
Vēl jau gan viss nav galā. Krievijas varasvīriem un atbildīgajiem dienestiem ir ne tikai garas rokas, dzirdīgas ausis, bet arī laba atmiņa — nekas un neviens netiek aizmirsts. Arī Kazakovs jau rīkojas — viņš vērsīšoties Latvijas vēstniecībā Krievijā, lai iegūtu politiskā bēgļa statusu un sāktu tiesas prāvu par cilvēktiesību pārkāpšanu Latvijā.
Lai gan Latvijas premjers Indulis Emsis naivā optimismā apgalvo, ka valdības maiņai nav iemesla, viņam vajadzētu mainīt brilles vai doties pie ausu ārsta. Jānis Jurkāns un viņa vadītās Tautas saskaņas partijas Saeimas frakcija tūlīt pēc 1. septembra, nesagaidījuši, ka Emsis “pārrakstīs”, kā acīmredzot jurkāniešiem bija solījis, izglītības likumu par labu krievvalodīgajiem, atsakās šo valdību atbalstīt.
Nu kopīgu valodu jaunas valdības veidošanai cenšas atrast valdībā jau esošā Tautas partija un opozīcijas nemiernieks “Jaunais laiks”. Jau panākta vienošanās par valdības deklarāciju, kura daudz neatšķiras no pašreizējās. Tajā solīts līdz 2006. gadam beigt zemes reformu, līdz 2005. gadam — privatizāciju, izstrādājot sertifikātu kompensācijas mehānismu, līdz tam pašam laikam Latvijā izveidot 102 novadus un tā tālāk.
Tomēr ir slieksnis, kuram pāri vēl nekāpj neviens. Strīdi rodas par amatu sadali valdībā, par dažiem koalīcijas sadarbības principiem, valdības deklarācijas jautājumiem.
Katrai partijai ir arī pa diviem kandidātiem premjera amatam. Tautas partijai — Aigars Kalvītis un Edmunds Krastiņš, “Jaunajam laikam” — Krišjānis Kariņš un Valdis Dombrovskis. Lai ko arī spriedelētu partijas, premjers jānosauc Valsts prezidentei, un viņas viedoklis var būt pavisam citāds.
Sarunas ir diezgan saraustītas, jo Tautas partijai jau nekas nekaiš arī pašreizējā valdībā. Tomēr, ja jurkānieši šo samērā vārgo mazākumvaldību patiesi nolemj dzīt ratā, tas viņiem var izdoties jebkurā brīdī.
Nedzīvojam jau tikai no politikas. Klāt rudens, vācam ražu, gaidām saulainas dienas, kad vēl daudz darbu var padarīt. Mežs kā piesēts baravikām, dabā nekas neapstājas, un tas viss atgādina par skaistām, mūžīgām vērtībām.
