Aizvadītā trešdiena bija šī gada 100. diena.
Aizvadītā trešdiena bija šī gada 100. diena. Dārzkopji todien steidza sēt zirņus, tad tos negraužot tārpi. Diemžēl pasaules dzīvē šī diena ne ar ko būtisku neizcēlās. Viss bija, kā parasti — terorisms, narkomānija, nāve, skandāli, ugunsgrēki…
Trešdiena īsta svētku diena bija vairākiem Latvijas krievu preses izdevumiem — ar lielu sajūsmu tie ziņoja par Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu Ingrīdas Podkolzinas lietā. Šo pilsoni nepietiekamu valsts valodas zināšanu dēļ 1998. gadā svītroja no 7. Saeimas deputātu kandidātu saraksta. Kundze ar lēmumu nebija mierā un vērsās Eiropas Cilvēktiesību tiesā.
Podkolzinas prasība apmierināta gan tikai daļēji. Viņa bija pieprasījusi 50 tūkstošu latu sāpjunaudas, bet Latvija cietušajai izmaksās tikai piespriestos piecus tūkstošus latu. Šādu lēmumu tiesa pieņēmusi, uzskatot, ka Podkolzinas latviešu valodas pāreksaminācija bijusi juridiski nepamatota, jo viņa, piesakot savu kandidatūru vēlēšanām, bija uzrādījusi apliecību par latviešu valodas augstākās kategorijas zināšanām. Tiesa arī uzskatīja, ka atkārtotās eksaminācijas rezultāti, kur lēmumu pieņēma viena persona triju liecinieku klātbūtnē, bija neobjektīvi, jo Podkolzina jau agrāk bija pierādījusi, ka zina valodu atbilstošā līmenī. Kā secinājuši septiņi Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesneši, tiesa Latvijai neliek vēlēšanu likumā mainīt valsts valodas zināšanu prasību deputātu kandidātiem, atzīstot, ka tas ir tikai Latvijas kompetencē. Valstij esot tiesības pieprasīt deputātiem zināt valsts valodu.
Latvijas valstij zaudētie pieci
tūkstoši ir kā smilšu graudiņš jūrmalā, bet morālais kaitējums jau nav naudā mērāms. Kā īlens no maisa spraucas ārā līdz galam neizdiskutētais jautājums: valsts valoda un vēlēšanu likums.
Arī Valsts prezidente Vaira Vīķe—Freiberga savos uzskatos paliek cieta kā krams — viņa nedomā mainīt viedokli par nepieciešamajiem vēlēšanu likumu grozījumiem, jo uzskata, ka valsts valodu var stiprināt citos veidos, nevis ierobežojot politiskās tiesības.
Par to, ka valodas jautājums būs aktuāls, liecina arī miermīlīgie Satversmes grozījumi par latviešu valodas statusa nostiprināšanu, kurus ceturtdien pieņēma otrajā lasījumā. Tā teikt, nervu nomierināšanai pirms pamatīgām cīņām. Pirmsvēlēšanu drudzī kaislības ap vēlēšanu likumu un valodu ir īsti reizē — partijas varēs “cept” vienu par otru daiļskanīgāku lozungu, izrādīties par viskvēlākajiem valsts patriotiem. Nesaprotami tikai tas, kāpēc jautājums par valsts valodu un vēlēšanām ir aktuāls vēl pēc 10 brīvības gadiem.
Vai ik nedēļu nāk klajā kāds jaunas partijas vai apvienības pieteikums. Pagājušās nedēļas jaunums — Latvijas Brīvības partija, kura jau neoficiāli “nokrustīta” par 12 varoņu partiju (paziņojumu par partijas veidošanu parakstījuši 12 cilvēku). Vai bijušais “saimnieks” Ziedonis Čevers iestūrēs Saeimas namā, to rādīs laiks. Atbalstītāji izvēlēti ietekmīgi, piemēram, Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktore Raita Karnīte, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes asociētais profesors Valdis Blūzma u. c. Paziņojuma teksts, kurā izklāstīti jaundibināmās partijas uzskati, vairāk gan atgādina zupu, kuru kādreiz esam ēduši, un nu tā atkal uzsildīta.
Ne reizi vien esam pārliecinājušies, ka dziedināt var arī ar vārdiem. To noteikti zina arī labklājības ministrs, bijušais ārsts Andrejs Požarnovs. Kad nedēļas vidū radiožurnāliste viņu tincināja par veselības aprūpes sistēmas strupceļu, viņš ļoti mierīgi un izsmeļoši paskaidroja, ka nekā tamlīdzīga nav. Jānudien, pēc tik “rozīga” veselības aprūpes attēlojuma skats noteikti daudziem kļuva gaišāks un asinsspiediens palika normas robežās. Līdz brīdim, kamēr nav jāapmeklē medicīnas iestādes.
Bet varbūt mums vienkārši ir nepareizās brilles un mēs neredzam, ka “veiksmīgi veiktas nepieciešamās izmaiņas veselības aprūpes reformas struktūrā” un esam nonākuši pie otrā posma — valsts veselības aprūpes attīstības plāna un sabiedrības veselības stratēģijas ieviešanas.
To acīmredzot nevar saskatīt arī Rīgas ģimenes ārsti, kuri gatavi pievienoties lauku kolēģiem un lauzt līgumu ar slimokasi. Abas ģimenes ārstu asociācijas sagatavojušas atklāto vēstuli Saeimai un valdībai ar prasību pārtraukt pacientu iemaksu ieskaitīšanu veselības budžetā. Lauku ārstiem, lai varētu norēķināties ar slimokasi, droši vien drīz būs jāiet pa mājām vākt ziedojumus, lai varētu norēķināties ar slimokasi. Vēstulē arī lūgts nodrošināt iespēju nebankrotējot sūtīt slimniekus uz nepieciešamajām konsultācijām un izmeklējumiem Rīgā. Valsts atbildi mediķi gaidīs līdz 4. maijam.
Nedēļas sākumā vai visi pasaules masu saziņas līdzekļi ļoti plaši ziņoja par Lielbritānijas Karalienes Mātes bērēm. Kaut mēs mācētu tā mīlēt savējos! Tagad bieži vien ir tikai sauklis: “Lielākā vērtība — cilvēks!”.
