Mātei par bērna kopšanu vajadzētu maksāt tikpat, cik par viņa uzturēšanu valsts iestādē. Naudas no budžeta vairāk nevajadzētu, bet bērnunami būtu tukšāki, un ģimenēs par mazajiem rūpētos labāk.
Mātei par bērna kopšanu vajadzētu maksāt tikpat, cik par viņa uzturēšanu valsts iestādē. Naudas no budžeta vairāk nevajadzētu, bet bērnunami būtu tukšāki, un ģimenēs par mazajiem rūpētos labāk.
Pa logu bungojot lietus lāsēm, rakstu šīs pārdomas par notikumiem bagāto jūnija nogales un jūlija sākuma nedēļu. Šajā neparastajā vasarā laika apstākļu dēļ nevaram skapī nolikt virsjakas un ģērbt tikai vasaras drēbes, arī lietussargam allaž jābūt pie rokas. Tomēr nav ko sūkstīties par lietām, kuras mainīt nav cilvēka spēkos.
1. jūlijs, tāpat kā 1. janvāris, Latvijā parasti vēsta par jaunumiem sadzīves jomās. Šovasar no 1. jūlija ieviesta jauna kārtība autotransporta vadītājiem, kuriem, tāpat kā sportistiem dažos sportaveidos, par pārkāpumiem pieskaita soda punktus.
Vairāk jāmaksā dabasgāzes patērētājiem. Tas jau ir pierasts, ka tādi uzņēmumi kā “Latvijas gāze”, “Latvenergo”, “Latvijas dzelzceļš”, kuri pelna miljonus un saviem priekšniekiem maksā astronomiskas algas, nekad “neaizmirst” palielināt maksu par saviem pakalpojumiem. Gāzes cenas pieaugumu ziemā visvairāk jutīs tie cilvēki, kuri apkurē izmanto dabasgāzi.
Pagājušajā nedēļā valdībā atkārtoti debatēja par bērnu pabalstu piešķiršanas variantiem 2005. gadā. Ar dažādām niansēm tādi ir pieci, pamatā tomēr divi — bērna piedzimšanas pabalstu nepalielināt vai arī palielināt to līdz 296 latiem. Pabalsta apmēru iesaka aprēķināt arī pēc māmiņas algas.
Premjers Indulis Emsis uzskata, ka tas nav taisnīgi, un es viņam piekrītu. Šāda pabalstu piešķiršanas sistēma būtu diskriminējoša, jo visiem bērniem vajadzētu būt vienādiem apstākļiem. Ja valsts attieksme pret jaundzimušajiem un viņu vecākiem nebūs vienlīdzīga, cilvēki tiks sadalīti vairākās “šķirās”, kas radīs sabiedrības šķelšanos.
Valdība akceptēja arī grozījumus Bērnu tiesību aizsardzības likumā, kurā vecākiem noteikta pastiprināta atbildība par saviem bērniem. Līdz septiņu gadu vecumam vecāki bērnus nedrīkstēs atstāt vienus.
Tas būtu atbalstāmi, bet likuma īstenošanai trūkst speciālistu, jo pašvaldībās pārsvarā ir labi ja viens sociālais darbinieks. Zināms, ka pagasttiesu un bāriņtiesu nolaidības dēļ vairāk nekā 900 bērnu no Latvijas bērnunamiem nav adoptēti. Izskaidrojums vienkāršs — lielā birokrātija adopcijas dokumentu kārtošanā.
Ja par bērna labākas dzīves tiesībām necīnās pat tās iestādes, kurām par viņiem jāatbild, ko lai prasa no vecākiem? Labi nodrošinātās ģimenes var atļauties algot aukli, bet arī te ir “medaļas” divas puses. Rīgā aukle par mazuļa pieskatīšanu saņem ap 200 latu mēnesī, bet provincē maksā divus, trīs latus dienā, tāpēc labu auklīti atrast ir sarežģīti.
Žēl, ka daudzviet pagastos vairs nav “dārziņu”, nu atkal būs jādomā par to ierīkošanu, citādi likumu par bērnu aizsardzību realizēt būs neiespējami.
Likumā par vecāku atbildību par bērnu vajadzētu paredzēt arī tādu variantu, ka māte līdz septiņu gadu vecumam bērnu drīkst audzināt pati, tikai par to viņai no valsts jāsaņem pabalsts. Tad būtu mazāk pamestu un nepieskatītu bērnu, un bērnunamos ievietotu tikai bāreņus, kuriem vēl nav audžuvecāku, alkoholiķu vai psihiski slimu vecāku bērnus. Mātei par bērna kopšanu vajadzētu maksāt tikpat, cik par viņa uzturēšanu valsts iestādē. Naudas no budžeta vairāk nevajadzētu, bet bērnunami būtu tukšāki, un ģimenēs par mazajiem rūpētos labāk.
Nelielu pārsteigumu tautai sagādāja jaunais reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Andrejs Radzevičs, premjeram Indulim Emsim paziņojot, ka Latvijā jāveido deviņi reģioni. Administratīvi teritoriālā reforma aizsākās vēl pagājušajā gadsimtā un nu jau kļuvusi par kuriozu. Kā mainās ministrs, tā jauns reformas modelis, bet “pārmaiņu vezums”, līdzīgi kā Krilova fabulā par līdaku, vēzi un gulbi, nekust no vietas.
Jaunā modeļa pamatojums — deviņu otrā līmeņa pašvaldību izveidē ieinteresētas lielās pilsētas. Taču neviens ministrs vairs nerunā un arī nerūpējas par reformas nepieciešamību mazajās pašvaldībās. Sen aizmirsts solījums, ka 2004. gadā pašvaldības, kuras vēl nebūs apvienojušās labprātīgi, apvienos ministrija.
Aizvadītajā nedēļa atcerējos ekspremjera Viļa Krištopana teikto, ka Latvija ir muļķu zeme. Nu atkal var teikt to pašu, jo Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu Tatjanas Ždanokas lietā pret Latviju, kuru publiskoja jau 17. jūnijā, no franču valodas vēl joprojām tulko latviski!
Varbūt šis spriedums ir vairākos sējumos, tad, protams, tulkotājiem vajadzīgs laiks, bet ne jau nedēļas. Ja Latvijā nav labu franču valodas zinātāju, labāk to nodot prezidentei, kura perfekti prot šo valodu. Kauns, ka vēl līdz šim spriedumu nevar izlasīt ne Tieslietu, ne Ārlietu ministrijas darbinieki, lai lemtu par tā pārsūdzēšanu, kas jāizdara triju mēnešu laikā — līdz 17. septembrim. Un kurš varēs kontrolēt, vai spriedums vispār pareizi pārtulkots?
Jauno darbavietu sāk iepazīt deviņi Eiropas Parlamenta deputāti no Latvijas.
Savās nedēļas pārdomās pirms Eiroparlamenta vēlēšanām prognozēju — ja tajā ievēlēs Tatjanu Ždanoku, parlamentārieši drīz vien runās krieviski. Kamēr citi deputāti domā, kā aizstāvēt Latvijas nacionālās un saimnieciskās intereses, biedrene Ždanoka jau paziņojusi, ka cīnīsies, lai krievu valoda kļūtu ne tikai ANO, bet arī Eiropas Savienības darba valoda, jo Eiropā taču dzīvo seši miljoni krievu! Tā, lūk!
Tiesa sākusies gāztajam Irākas prezidentam Sadamam Huseinam, kuram par daudzajiem izdarītajiem noziegumiem, īpaši kurdu masu slepkavībām, draud nāvessods.
Politiķi viņu pielīdzina Staļinam un Hitleram. Tiesa var ilgt pat vairākus gadus. Slepkava vēl dzīvos, bet tūkstošiem upuru viņu var apsūdzēt tikai ar klusēšanu.
