Taču, kad izlasu interviju ar Krievijas žurnālisti Jeļenu Tregubovu, kura uzrakstījusi grāmatu “Kremļa digera stāsti”, saprotu, ka lamāt Latviju un skaļi aizstāvēt etniskās minoritātes mūsu valstī Krievijā ir modes lieta.
Taču, kad izlasu interviju ar Krievijas žurnālisti Jeļenu Tregubovu, kura uzrakstījusi grāmatu “Kremļa digera stāsti”, saprotu, ka lamāt Latviju un skaļi aizstāvēt etniskās minoritātes mūsu valstī Krievijā ir modes lieta.
Rakstot nedēļas komentārus, kolēģiem roka jau ietrenēta, bet man to darīt nācies reti. Tāpēc aizvadītās nedēļas sākumā īpašu uzmanību pievērsu televīzijas ziņām, informācijai presē un uztraucos, vai būs pietiekami daudz interesantu un nozīmīgu notikumu, par kuriem rakstīt.
Politikā vairāk par Eiropas konvenciju, Lietuvas prezidenta vēlēšanām, karu austrumos, NATO samitu Turcijā un nesaskaņām starp Latvijas valsti un firmu “TeliaSonera” telekomunikāciju jomā mani satrauca divas citas lietas.
Var teikt, ka pagājušajā nedēļā uz Latvijas politiskās skatuves bija tāds kā starpbrīdis starp pirmo un otro cēlienu. Nozīmīgākie notikumi — Emša valdības 100 darba dienu analīze un mēģinājums gāzt šo valdību, Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātu apkopošana un Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmums Ždanokas lietā — risinājās nedēļu pirms Jāņiem. Pagājušajā nedēļā valdība un Saeima devās brīvdienās, un no visiem šiem notikumiem bija dzirdamas tikai “atraugas”. Vien partija “Jaunais laiks” nespēj rast mieru, cik ļoti tās līderis Einars Repše kāro tikt pie varas.
Lai stiprinātu savas pozīcijas, pirmdienas rītā Repše devās pie Valsts prezidentes Vairas Vīķes—Freibergas. Plašākus komentārus partijas pārstāvji par tikšanās gaitā runāto gan nesniedz. Var tikai nojaust, ka Repše klāstījis, cik ļoti viņš pretēji pašreizējai valdībai izprot tautas gribu un sabiedrības intereses. Tieši ar tautas gribu un sabiedrības interesēm viņš aizstāvas ikvienā diskusijā, kaut labi zinām, ka šīs intereses bieži vien nesakrīt. Bet varbūt “Jaunais laiks” nerunā tāpēc, ka prezidente neatbalsta Repšes raušanos pie varas? Pēc vizītes pie prezidentes “Jaunā laika” pārstāvji devās uz pārrunām pie Tautas partijas, taču arī to plaši nekomentē, bet “Jaunā laika” nostāja tāpat ir skaidra — kas nav ar mums, tas ir pret mums. Izskanēja vien doma: “Jaunais laiks”, nerodot domubiedrus Tautas partijā, var neņemt viņus savā pulciņā, ja tiks pie jaunas valdības veidošanas.
Politikas eksperti prāto, ka tas nemaz nav tik nereāli. Tautas partija šonedēļ gatava Emsim prasīt plānu labējas vairākuma valdības nodrošināšanai, kas nepieciešama budžeta grozījumu apstiprināšanai. Citādi to izdarīt būs grūti, bet, ņemot vērā partiju vadoņu savstarpējās attiecības, izveidot stabilu vairākuma valdību — vēl grūtāk.
Otra lieta, kas mani satrauca, nacionālajā presē bija pieminēta it kā starp citu. Krievijas Domes frakcijas “Dzimtene” vadītājs Dmitrijs Rogozins aicinājis Eiropas Parlamenta deputātus izdarīt spiedienu uz Latvijā ievēlētajiem deputātiem. Tas nepieciešams, lai panāktu, ka visiem Latvijas iedzīvotājiem piešķir pilsoniskās un politiskās tiesības neatkarīgi no etniskās piederības. Viņš uzskata, ka Krievijas valdībai jāpiespiež nepaklausīgie latvieši nepārkāpt cilvēktiesības. Rogozina paziņojumā izskan tāda frāze kā “bīstamās tendences sasniegušas kritisko līmeni” un pat “tas diskreditē Eiropas Savienību”.
Lasu un domāju: nu cik var bļaustīties par nabaga apspiestajiem Latvijas krieviem! Taču, kad izlasu interviju ar Krievijas žurnālisti Jeļenu Tregubovu, kura uzrakstījusi grāmatu “Kremļa digera stāsti”, saprotu, ka lamāt Latviju un skaļi aizstāvēt etniskās minoritātes mūsu valstī Krievijā ir modes lieta. Ikviena politiķa, kurš ir pret Latviju, reitings aug. Vienīgi māc bažas, ka, pateicoties Tatjanai Ždanokai, šādi “Krievijas taurētāji” dzirdīgas ausis ātri atradīs arī Eiropas Parlamentā.
Tās ir lielās lietas, kuras ietekmē ikviena un valsts dzīvi kopumā. Taču tieši šajās dienās atgadījās arī pāris it kā sīkumu, kuri šai problēmai lika pievērst vēl lielāku uzmanību. Līgo vakarā devos uz zaļumballi “Kalna Ziedos”, kur visu svētku prieku sabojāja krievu dziesmas. Filipa Kirkorova dziedātā “Zalatitsa roza čainaja” — vislatviskākajos svētkos! Līgo vakarā un Jāņu dienā visos televīzijas kanālos, izņemot Latvijas 1. programmu, piedāvāja tikai krievu un amerikāņu filmas un raidījumus.
Savukārt nākamajā dienā pēc Jāņiem mani apciemoja divas dāmas, kuras mēģināja izraisīt diskusiju par Dievu, Eiropas Savienību, kurā Latvijas iestāšanās bijusi paredzēta Bībelē, Visaugstākā valdību un sazin ko vēl. Viņas ne vārda nerunāja latviski. Un tad domāju — kuras nācijas pārstāvji Latvijā īsti ir minoritāte un kuru kurā sabiedrībā grib integrēt?
Rakstot par aizvadīto nedēļu, nevar nepieminēt galveno notikumu — Līgo svētkus un Jāņus. Latvijā šogad tie aizvadīti klusi un mierīgi. Salīdzinot ar tā saukto “asiņaino 2000. gadu”, šogad bojāgājušo skaits nelaimes gadījumos sarucis vairākas reizes. 23. un 24. jūnijā reģistrēts vairāk nekā simt avāriju, kurās dzīvību zaudējuši četri cilvēki, daži guvuši apdegumus pie ugunskura, nodedzis pāris pirtiņu un vasaras māju. Ceļu policijas vadība spriež, ka avāriju skaita samazināšanos veicinājušas dažādas informatīvās kampaņas. Taču statistika rāda, ka situācija uzlabojas tikai ap Jāņiem, bet gadā kopumā tā ir vēl bēdīgāka nekā agrāk. Iespējams, jaunie ceļu satiksmes noteikumi, kuri stāsies spēkā šonedēļ, 1. jūlijā, kaut nedaudz uzlabos situāciju, jo mainīta pārkāpēju sodīšanas sistēma, un sodi ir krietni bargāki nekā līdz šim.
Šie svētki izcēlās ne tikai ar samērā pozitīvo statistiku, bet vēl ar kādu neikdienišķu lietu. Daudziem līdzjutējiem līgošana bija pakārtota Latvijas un Nīderlandes izlases spēlei Eiropas futbola čempionātā. Arī neviena cita nedēļas diena netika aizvadīta bez futbola. Vienīgi pēc Latvijas valstsvienības zaudējuma 0:3 neatlika nekas cits kā slīcināt bēdas alus kausā vai mesties trakulīgā dejā. Tomēr futbola speciālisti spriež, ka spēle beidzās tā, kā tai bija jābeidzas, un uz citādu iznākumu varēja cerēt tikai tie, kuri neorientējas futbolā. Lielās cerības faniem deva arī pārspīlētās prognozes pirms šīs spēles.
Pēdējās dienās par Latviju rakstīja vai ikvienas Eiropas valsts laikrakstos, un šis nu atkal ir viens notikums, kurš lika izskanēt Latvijas vārdam tālu aiz tās robežām. Nu mēs vairs neesam tikai dziedātājtauta. Un, ja vēl izdotos uzbūvēt hokeja halli un sarīkot pasaules hokeja čempionātu, tas Latvijai piesaistītu vēl lielāku uzmanību.
Arī pašu mājās futbols darīja brīnumus. Aizmirsās visas sadzīves problēmas, politiskās peripetijas, “kājasbumba” spēja vienot dažāda vecuma, tautību un reliģiskās piederības cilvēkus. Kaut šādu notikumu būtu vairāk!
