Latvijas vēsturē noiets vēl viens posms, nu jau otro nedēļu dzīvojam Eiropā. Kas mainījies?
Latvijas vēsturē noiets vēl viens posms, nu jau otro nedēļu dzīvojam Eiropā. Kas mainījies? It kā viss palicis pa vecam — Latvijā plaukst pavasaris, un pirmā nedēļa Eiropas Savienībā (ES) sakritusi ar pirmo patiešām vasarīgo dabā. Bet tas jau gan nav Briseles nopelns…
Nekas būtisks nav mainījies arī cilvēku attieksmē. Vēl aizvien daudzi Latvijas pievienošanos ES uztver diezgan bailīgi, un arī pirmais iemesls eiroskeptismam nav tālu jāmeklē, piemēram, degvielas cenu pieaugums jau 1. maijā. Lai vai kā, viens gan ir skaidrs — brīdī, kad atraisījās zili zvaigžņotie karogi, esam iedeguši zaļo gaismu pārmaiņām un cerībām.
Pretēji solītajam visstraujāk Eiropai laikam gan būs lemts ienākt zemnieku kūtīs. Strupceļā iedzītas mazās piena ražošanas saimniecības, paziņojot, ka laikā, kamēr atbilstoši ES prasībām sakārtos dzīvnieku novietnes, zemniekiem būs liegta piena realizācija. Iepriekšējos Ministru kabineta noteikumos bija noteikts, ka piena ieguves telpā no šī gada 1. maija nedrīkst turēt mājlopus un cūkas, bet mazajām saimniecībām, kuru novietnē nav vairāk par septiņiem dzīvniekiem, šīs normas ieviešanai bija paredzēts pārejas periods līdz 2006. gada 1. janvārim.
Satrauktos zemniekus, kuri rēķinājās, ka vēl līdz 2006. gadam laika diezgan un paspēs sakārtot saimniecību atbilstoši ES prasībām, Zemkopības ministrijas amatpersonas mierina — satraukumam neesot pamata. Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) inspektors, pārbaudot saimniecību, noteiks laiku konstatēto trūkumu novēršanai, bet pienu šajā laikā varēs realizēt.
Kā lai piena ražotāji tic šim solījumam, ja iepriekšējo jau pēc mēneša aizmirsa kā nebijušu? Tātad parunājām, ar pirkstu pakratījām, un droši strādājiet tālāk. Pārāk skaisti skan, lai tā izrādītos patiesība — vismaz to latviešu zemnieks jau iemācījies. Katram sava pozīcija un emocijas, bet jāpiekrīt arī Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes viedoklim — šajā situācijā zemnieks ir atkarīgs no tā, kā PVD inspektors iztulkos konkrēto normu.
Pēc mēneša ES dalībvalstis vēlēs Eiropas Parlamentu. 12. jūnijā Latvijā ievēlēs deviņus deputātus, kuri mūsu valsti pārstāvēs apvienotajā Eiropā. Latvijas politiķi iespēju strādāt Eiropas Parlamentā vērtē ļoti augstu, par to liecina fakts, ka arī septiņi pašreizējie ministri ir kandidātu vidū. Ārlietu ministrs Rihards Pīks savu izvēli skaidro ar to, ka viņam labi zināmi Eiropas tikumi un paradumi. Vai ar to pietiks, lai plašajā Eiropā neļautu pazust Latvijas balsij? Aptaujas liecina, ka mūsu valsts iedzīvotājus visvairāk gan interesē pašu mājas, piemēram, kandidātu nostāja nacionālajos jautājumos, nevis Eiropas koridori.
Par pazušanu pasaulē nav jāuztraucas ne Latvijas hokejistiem, ne viņu daudzajiem faniem. Lai gan Latvijas skrējienu pretim sapnim — pasaules čempionāta pusfinālam — apturēja Zviedrijas izlase, varam būt lepni, ka jau astoto gadu pēc kārtas mazās Latvijas hokejisti spēj saglabāt vietu pasaules hokeja elitē. Nevienai citai komandai tas nav izdevies. Septītie labākie pasaulē ir patiešām apsveicams rezultāts.
Turklāt kur citur vēl sastapt tik daudz vienotu, nacionālā lepnuma pārņemtu un pozitīvi noskaņotu tautiešu, ja ne hokeja līdzjutēju vidū. Prāgā Latvijas hokeja izlases spēli vēroja ap 10 tūkstošu fanu. Maijs līdzjutējiem būs atelpas brīdis, lai jūnijā ar jaunu sparu mestos futbola kaislībās — Eiropas čempionātā Portugālē pirmo reizi piedalīsies arī Latvija.
Tautai jādod šī izklaide arī tepat mūsu mājās — nu sarosījušies arī valdības vīri. Lai 2006. gadā hokeja čempionāts notiktu Rīgā, pēdējā laikā lauzti daudzi šķēpi, tomēr, šķiet, beidzot esam sapratuši, ka šīs ieceres īstenošanā pūles jāpieliek visiem, arī valdībai, hokeja sabiedrībai, Rīgas domei. Starptautiskās Hokeja federācijas kongresā nolemts Latvijai atļaut vēl līdz 1. jūlijam pierādīt spēju sarīkot čempionātu.
Ar Ministru kabineta rīkojumu izveidota darba grupa, kura nodarbosies ar 2006. gada pasaules hokeja čempionāta organizēšanas jautājumiem. It kā solis uz priekšu sperts, tikai mūs uzmanīgus dara šīs komandas “stūrmanis” Ainārs Šlesers. Līdz šim neko taustāmu tautas labā viņš nav izdarījis, bet iekulties skandālos gan pamanījies. Ne velti Ministru prezidenta biedrs iekļuvis politisko neveiksminieku topa trijniekā. Šlesera kungs ne tikai pārāk lēni aptver, ka viņa ietekme zūd straujāk nekā vilnis liedagā, bet arī to, ka puķes jālaista, citādi tās var novīst. Jācer, ka vismaz šoreiz afēras vietā Šlesers sagādās tautai svētkus.
Jau piektajā konkursā valdība cenšas atrast cilvēku, kuram uzticēt apkarot korupciju Latvijā. Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītāja amatam šoreiz pieteikušies 20 pretendentu, viņu vidū arī četri KNAB darbinieki. Ministru prezidents Indulis Emsis, pēc paša teiktā, konkursu šim amatam rīko, jo Saeima jau divas reizes noraidījusi Jutas Strīķes kandidatūru. Taču pašreizējā KNAB vadītājas pienākumu izpildītāja nebūt negrasās mest plinti krūmos, bet drosmīgi piesakās konkursam. Varbūt vērts vēlreiz pieklauvēt pie durvīm, pa kurām pāris reižu jau esi izmests.
Ļoti gribētos ticēt, ka šoreiz izveidotā komisija un arī Saeima noticēs kāda pretendenta vārdu — “esmu apņēmies to darīt: apkarot korupciju!” — patiesumam. Varbūt arī tautas kalpiem, tāpat kā viņu vēlētājiem, šis tango ap KNAB vadītāja amatu jau sen nešķiet saistošs, ņemot vērā to, ka tikmēr korupcija Latvijā plaukst un zeļ.
Nu jau ikdienas aktualitāte Latvijā ir jautājums par izglītības reformu, pareizāk sakot, ap to saceltais politizētais tracis. Dzirdot protestētāju saukļus un viņu aizstāvju absurdos monologus, latvietim bieži vien labāk aizbāzt ausis. Šie uzskati spējuši sakaitināt pat vienmēr ieturēto Valsts prezidenti Vairu Vīķi— Freibergu. Raidorganizācijas BBC ēterā prezidente parādīja savu nelokāmo nostāju izglītības reformas un mazākumtautību “apspiešanas” jautājumā, asi paziņojot: “Neviens nav apspiests! Mums ir absolūti demokrātiska valsts.” Reizē pasaule uzzināja, ka Latvijai ir intereses, kuras protam aizstāvēt.
Pagājušajā nedēļā svinējām divus skaistus svētkus. Mūsu paaudzei bija lemts būt lieciniekiem vēsturiskajam brīdim 1990. gada 4. maijā, kad Latvijā pasludināja Neatkarības deklarāciju. Lai gan ne visiem šī diena saistās ar īstiem svētkiem, tas bija ļoti emocionāls brīdis, sevišķi tiem, kuri bija klāt pie atgūtās neatkarības šūpuļa. Atceros, todien arī mēs, vidusskolas pēdējās klases audzēkņi, bijām Rīgā un cilvēku pūlī gaidījām vēsturisko valdības lēmumu. Tobrīd raudāja visi, un daudzu teiktais — kaut pastalās, bet brīvā Latvijā — tobrīd skanēja no sirds.
Balto ievziedu ieskauta, klusi nosvinēta Mātes diena. Ģimenes svētki, kuros varam pateikt paldies un savu bērnu acīs ieraudzīt to, ko vārdos nevar un nevajag ietērpt.
