Gadi iet, un pienāk laiks, kad cilvēkam jāizlemj lietas, kuras izmaina turpmāko nākotni. Man tas vairs nav tālu aiz kalniem, jo drīz beigšu vidusskolu.
Gadi iet, un pienāk laiks, kad cilvēkam jāizlemj lietas, kuras izmaina turpmāko nākotni. Man tas vairs nav tālu aiz kalniem, jo drīz beigšu vidusskolu. Nu paralēli mācībām jāizlemj, kura ir perspektīvākā universitāte, kas spēs dot man to, ko vēlos. Bet kādai jābūt manai universitātei, kurai būs lemts mani uzņemt nākotnē?
Kas ir universitāte? Tā ir vieta, kur jaunieši apgūst savu nākotnes profesiju, lai izsistos uz augšu. Ar humora pieskaņu varētu arī bilst: vieta, kuras paspārnē jaunieši paglābjas no obligātā dienesta. Arī labi.
Es vēlētos studēt tādā universitātē, kura nav konservatīvisma piesātināta, pašlaik Latvijā retā ir tāda. Ļoti daudzu universitāšu pasniedzēji saviem studentiem māca vielu pēc savām grāmatām, kas izskaidrojams ar vēlmi iegūt papildus ienākumus no grāmatu pārdošanas. Tas vēl būtu piedodams, ņemot vērā pedagogu zemo darba algu, bet šajā sakarā jābilst, ka lielāko daļu grāmatu raksta tieši vecākā gadagājuma profesori. Viņi bieži neiekļauj saturā jaunākos sasniegumus, atklājumus un novērojumus tematikā un uzskata, ka viņu rakstītais ir vissvarīgākais un pareizākais. Tādējādi viņi ar savām grāmatām bremzē vielas apguvi, tajā pašā laikā rada atpalicības priekšstatu universitātei. Tipiski padomju laikiem.
No padomju laikiem jāpiemin arī bezmaksas studijas, kuras tolaik bija visās valsts universitātēs. Ar nožēlu jāsecina, ka mūsu laikos arvien vairāk samazinās bezmaksas studiju iespējas, neļaujot daudziem jauniešiem iegūt augstāko izglītību. Tādā sakarā varu bilst, ka nākotnē universitātēm jābūt bezmaksas, lai es, kā vairums citu, varu droši mācīties, netērējot šausmīgas summas izglītībai.
Vēl es savā nākotnes universitātē saskatu savādāku pārvaldi. Tā balstītos uz parlamentārās demokrātijas principu, ievēlot studentus (proporcionāli studējošo un pasniedzēju skaitam) koalīcijā, bet opozīcijā būtu visi pasniedzēji. Kopīgiem spēkiem sadalītu budžetu atbilstoši abu pušu interesēm. Tālāk darbotos Saeimas princips. Tādējādi tiktu ierobežota pasniedzēju vara un dota rīcības brīvība studentiem. Tieslietas arī varētu piederēt pārvaldei. Tiesa arī būtu līdzīga Latvijā esošajai. Ja grib kādu studentu izslēgt vai par viņu ir sūdzības, visu izspriež galvenais tiesnesis, kuru ievēl no studentiem vai pasniedzējiem. Zvērinātos aicinātu no citām universitātēm, nodrošinot taisnīgu spriedumu.
Pats galvenais labai vietai ir laba atmosfēra. Pozitīva atmosfēra mazliet atkarīga no ēkas, kur norisinās studijas (nebūs taču nekāda prieka studēt universitātē, kurai griesti tek vai sienas brūk), bet lielākoties no cilvēku savstarpējām attiecībām. To varētu radīt, rīkojot pasniedzējiem un studentiem kopīgus pasākumus, kas uzlabotu attiecības. Arī rīkojot vēl atraktīvākas sacensības starp universitātēm, lai nostiprinātu vienotības sajūtu. Var radīt militārās spēles starp mācību iestādēm. Labums būtu liels. Studenti apgūtu militārās iemaņas, un arī jautrība būtu. Peintbols būtu piemērotākais, bet arī citas atraktivitātes nevar nopelt — izlaiž studentu komandas kādā Latvijas nomalē bez naudas, un visas sacenšas, kura pirmā nokļūs savā mācību iestādē. Jābūt arī saprotošiem, mūsdienīgiem pasniedzējiem. Nevajag kaut kādas mūmijas, kas “grauž” studentu nervus.
Universitātei studentus brīvajā laikā vajadzētu piesaistīt valsts politikai un sabiedrības dzīvei. Kaut kas nepatīk, jārīko mītiņš, bet to nevar uzspiest, studentam pašam jāizlemj. Universitātei vairāk jānodrošina studējošo brīvā laika nodarbības (kaut kas līdzīgs pulciņiem), nemaz nerunājot par studentu apvienībām utt.
Nebūtu slikti, ja varētu studentiem sagādāt darbu pēc augstskolas beigšanas. Vienalga — Latvijā vai ārzemēs, bet galvenais par normālu samaksu. Runājot par ārzemēm, vajag aktīvāk risināt studentu apmaiņas programmas.
Varētu ļoti daudz fantazēt par universitātēm, augstskolām, kādām tām jābūt. Katrs gribētu savādāku, un tas arī traucē radīt nākotnes universitāti. Bet laiks ies, un viss notiks. Es uz visu raugos optimistiski un tāpat vērtēju iespējas studiju lietās.
Kristaps Rozenfelds, Skrīveru vidusskolas 11. klases audzēknis
