Es vienmēr esmu dzīvojusi laikam līdzi. Tā kā Rīga šogad ir Eiropas kultūras galvaspilsēta, abi ar Indriķi nolēmām turp doties. Tieši todien vienā no modernās mākslas muzejiem bija izstādes atklāšana. Nu, mīlīši, man tagad pilna galva ideju! Piemēram, tur uz grīdas bija izbērta neliela stikla šķembu kaudzīte, savukārt citā stūrī nolikts maziņš māla pikucis. Indriķis, kā jau no kultūras tālu esošs cilvēks, to noturēja par s… čupiņu. Bet kāda tur bija krāsu saspēle! Kāds domu lidojums! Un tad, kad ieraudzīju to izgulēto, deformēto dīvānu, man bija skaidrs — esmu atradusi savu īsto izstādi!
Arī Indriķis, kurš visu laiku burkšķēja par izniekoto laiku, beigās bija gandarīts, jo visus apmeklētājus bez maksas cienāja ar alu. Bet es, pārbraukusi mājās, citādām acīm skatīju savu mājokli. Mums taču ir īsts mūsdienu mākslas muzejs — dīvāns un durvis kaķu skrāpējumu tehnikā, vannasistabā dušas vads iestiprināts starp grābekļa zariem, skapja durvis izkritušas, vajadzības gadījumā tās tiek pārcilātas no vienas vietas uz otru, “Maximas” maisiņi veiksmīgi aizstāj veļaskasti… Sāku jau apsvērt, vai pie ārdurvīm nevajadzētu nolikt ziedojumu kastīti, jo dabīgi veidotā māksla ir vispatiesākā, un tādu ne visur var baudīt. Ja Rīgā kādreiz uzcels īstu laikmetīgās mākslas muzeju, par ko tagad visi cīnās, mēs ar Indriķi tam piedāvāsim pirmos eksponātus. ◆
Mana māja, mans muzejs
00:01
30.04.2014
45