Brīdi apstājos pie nosūnojoša dzelzs krusta netālu no vārtiem, kur manu uzmanību saista iekaltais īpatnais pants: “Kas tu esi, tas es biju, Kas es esmu, tas tu būsi”.
(1. turpinājums. Sākums 19. jūlijā.)
Brīdi apstājos pie nosūnojoša dzelzs krusta netālu no vārtiem, kur manu uzmanību saista iekaltais īpatnais pants:
“Kas tu esi, tas es biju, Kas es esmu, tas tu būsi.”
Tad izbraucu no kapsētas. Mazliet atpakaļ lejā redzamas vecās ordeņa pils drupas. Maz gan vairs tur palicis pāri. Tikai pamati un kāda apakšzemes velve. Atceros, ka pa to reiz līdām, kad bijām no pamatskolas atbraukuši ekskursijā. Šī vecā ordeņa pils celta 1373. gadā. Agrāk tās vietā bijusi kāda sēļu virsaiša pils. Mūra pili ceļot, katram iedzīvotājam vajadzējis uznest pa dienu noteiktu daudzumu radžu no Daugavas. Kas to nav varējis izdarīt, to tūlīt pakāruši tuvējā kalnā aiz baznīcas. Vēl tagad šo kalnu par Karātavu kalnu sauc. No ordeņa pilsdrupām nedaudz uz augšu pāri Daugavai ir Oliņkalns — viens no lielākajiem latviešu pilskalniem.
Tālākais ceļš kļūst arvien kalnaināks. Uzbraukt jau vienā otrā nākas stipri pagrūti. No kalna gan, kā jau tas vienmēr bijis un būs, labi ripo. Tā reiz man neliels šunelis grasījās ieklupt stilbos. “Vai neiesi gulēt!” es sabrēcu, bet viņš kļuva vēl niknāks. Nu atlaižu bremzi, un suņuks ar savām īsajām kājām netika man vairs līdzi. Palika puskalnā rejot.
Diezgan ātri slīd garām kilometru stabiņi, bet nogurums arī jau jūtams. Vēders sāk prasīt savu tiesu, tāpēc nolemju atpūsties un paēst pusdienas. Izvēlos kādu upes līcīti un apmetos tur. Nekas, sēdēšana un gulēšana tīri laba, bet viena nelaime — skudras. Sākumā neredzēju, bet tad sāka kost kājā. Izrādās, ka kurpe pilna skudrām, jo biju kāju ielicis tieši midzenī.
Tuvojoties Jēkabpilij, braukt kļūst arvien sliktāk. Šoseja gan ir, bet tā bruģēta lieliem akmeņiem, tā ka ļoti krata. Pa trešās šķiras ceļiem var labāk braukt.
Pilsētā manu uzmanību saista neliels parks koka konstrukcijas torni vidū. Laikam tūristiem skatu tornis, tā nodomāju. Nekur neredzu uzrakstu, ka tornī nedrīkstētu kāpt, tādēļ saspļauju tik saujās un — augšā gan! Nu man plašs skats uz Jēkabpili un pāri Daugavai arī uz Krustpili. Tālumā var redzēt jauno dzelzs tiltu pār Daugavu. Nekāda lāga pilsēta ne Jēkabpils, nedz arī Krustpils tomēr nav. Nami mazi, dažādu krāsu jumtiem. Viss izskatās stipri raibs. Brīdi vēl pakavējos augšā, tad kāpju lejā, jo pilsēta taču jāapskata arī “no apakšas”.
Pilsēta tomēr man nepatīk arī tā. Galvenais, ka daudz ebreju.
Komercskolā ierīkota tūristu apmetne. Pie skolas iekopts parks un sporta laukums. Parkā sastādīti dažādi ārzemju koki. Vēl gan tie mazi, bet pēc gadiem pilsētas vidū būs tiešām jauka pastaigas un atpūtas vietiņa. Satieku tūristu apmetnes pārzini, no kura gūstu sliktas ziņas par tālākajiem ceļiem: esot stipri smilšaini. Ja gribu braukt caur Augšzemgali uz Ilūksti, tad šovakar Daugavpilī netieku, bet tas jauc visus manus aprēķinus. Tādēļ izvēlos labāk Daugavpili. Pārgājis pa jauno dzelzs tiltu uz Daugavas labo krastu, ceļu turpinu pa to. Te ceļš ļoti labs un arī vējš tieši mugurā, tādēļ varu attīstīt lielu ātrumu, nemaz daudz nepiepūloties un nenogurstot. Pēc stundas esmu jau Līvānos. Tātad braukts 25 kilometru stundā!
Līvāni pārspēj Jēkabpili izskata ziņā. “Pārspēj”, protams, domāts negatīvā nozīmē. Visa pilsētiņa sastāv galvenokārt no vienas ielas, t. i., tā paša Daugavpils—Rīgas lielceļa, kas te kā šoseja. Gar abām malām stiepjas namu rinda. Kaut cik glītu namu te nemaz nav. Visi nekrāsoti, netīri pelēki, noplukuši. Tas laikam tādēļ, ka tie visi pieder ebrejiem. To te vēl vairāk nekā Jēkabpilī.
Iegriežos dzelzceļa stacijā, kur atstāju divriteni, lai tās apkārtni izstaigātu kājām. Turpat netālu pāri dzelzceļam īpatns piemineklis Līvānu kritušajiem atbrīvotājiem. Uz akmens pamata novietots lielgabala stobrs. Vēl uz priekšu paejot, nonāku pie Līvānu kūdras fabrikas. Purvu te esot pietiekami, no tiem rakto kūdru pārstrādā un sūta uz Rīgu.
Nīcgalē neapstājos, jo te, izņemot milzīgo katoļu baznīcu, nekā ko apskatīt nav. Baznīca gan milzīga. Tās torni var redzēt jau no 12 kilometru attāluma.
Plašas ainavas pie Līksnas baznīcas. Tā ir kalnā, tā ka tālu varu redzēt pāri zilajiem Latgales mežiem un arī pāri Daugavai uz Zemgales pusi.
Sākas jau Mežciema priedes. Tas nozīmē, ka līdz Daugavpilij vēl tikai septiņi kilometri. Laika man diezgan, jo par naktsmājām jārūpējas nav — pārgulēšu pie sava bijušā skolasbiedra. Nogriežos no ceļa Daugavas malā nomazgāt dienas putekļus un atspirdzināties.
Daugavpilī iebraucot, metas jau krēsla. Ceļš te iet pa augstu dambi, kurš celts 1841. gadā. Tā kreisajā pusē cietokšņa varenie vaļņi un tālāk uz priekšu vēl pilsēta. Šopavasar lielo plūdu laikā ūdens tik tikko neesot gājis dambim pāri un appludinājis pilsētu. Otrā pusē Grīva esot jau bijusi galīgi ūdenī, jo tur krasts zemāks. Tad varu iedomāties, kāda toreiz Daugava izskatījās!
Pēc adreses drīz atrodu sava bijušā skolasbiedra dzīvokli, un noslēdzas šī mana ceļojuma pirmā diena.
Piektdien, 16. jūlijā
Šodien Daugavpils apskate. Kopā ar savu bijušo skolasbiedru apstaigājam pilsētas ievērojamākās un skaistākās vietas. It sevišķi man patīk 18. Novembra ielas apkaime gar Daugavu. Iela te asfaltēta, kokiem gar malām. Pilsētas pusē glīti iekoptais Dubrovņiku dārzs. Arī pilsētas valdes priekšā neliels skaists dārziņš, kurā no puķēm izveidots pilsētas ģerbonis. Glītākās celtnes pilsētā ir otrā ģimnāzija, Zemes banka, pasts un arī pirmā valsts ģimnāzija. Tās visas vēl samērā jaunas celtnes. Visgrandiozākais ir Vienības nams, kurš gan tagad vēl tapšanā. Tik augstas un varenas ēkas te, Daugavpilī, otras vairs nav.
Pilsētā runā pa lielākai daļai krievu valodā. Arī ebreju valoda bieži jādzird. Tikai pašu latviešu mēle te atstāta novārtā, jo tikpat kā nemaz nedzird. Reizēm uzmācas šaubas, vai tik vairs esmu Latvijā.
Vispārējais iespaids par Daugavpili tomēr diezgan labs. Latgales metropoles vārdu tā var godam nest.
(Turpinājums sekos.)
