Vakar Alise Kalniņa no Daudzeses pagasta svinēja savu astoņdesmito dzimšanas dienu. Sastopot jubilāri dienu iepriekš, viņa sacīja: “Bērni un mazbērni mani vienmēr atceras, īpaši svētkos. Zinu, ka arī šogad viņi pie manis ciemosies, un es to ļoti gaidu.”.
Vakar Alise Kalniņa no Daudzeses pagasta svinēja savu astoņdesmito dzimšanas dienu. Sastopot jubilāri dienu iepriekš, viņa sacīja: “Bērni un mazbērni mani vienmēr atceras, īpaši svētkos. Zinu, ka arī šogad viņi pie manis ciemosies, un es to ļoti gaidu.” Gaišums, kas staro no sirmās kundzes, dāsni tiek dāvāts visiem.
Satiek īsto cilvēku
Alises kundzes dzimtā puse ir Sece, tur viņa dzimusi, beigusi sešklasīgo pamatskolu un guvusi arī pirmo darba pieredzi. No bērnības jubilārei visspilgtāk atmiņā palikušas ganu gaitas, jo tā tolaik bija viena no iespējām nopelnīt sev skolas naudu. Bērnībā lielākie svētki bija dzimšanas dienas svinības, ziemas un vasaras saulgrieži un Lieldienas, vēlāk tradīcijas, kā šos svētkus svinēt, pārmantoja Alises kundzes ģimene.
Nākamais vīrs Jānis tikko bija atgriezies no kara, kad abi jaunie cilvēki nolēma veidot ģimeni. “Tik labu cilvēku, kāds bija mans vīrs, reti vairs izdodas sastapt. Arī viņam ģimene bija svarīgāka par visu, tāpēc ļoti labi sapratāmies, un es visu mūžu kopā ar viņu biju laimīga,” teic jubilāre. Četrdesmitajos gados ģimene nolēma dzīvot jubilāres radinieku mājās, tā viss mūžs aizvadīts Daudzeses pagastā.
Nelabi no ravēšanas
Ģimenē izaudzināti četri bērni — meita un trīs dēli. Alises kundzei ir pieci mazbērni un jau trīs mazmazbērni. Jautāju, vai jubilāre jūtas bagāta, un viņa smaidot teic: “Tā ir vislielākā bagātība. Man visu mūžu ģimene un bērni ir bijuši pirmajā vietā, lai gan vienmēr esmu strādājusi vairākos darbos, lai varētu bērnus nodrošināt.”
Jubilāre strādājusi par sargu dzelzceļa pārbrauktuvē, rūpnīcā VEF, bijusi nakts auklīte bērnudārzā. Arī pašiem saimniecībā vienmēr bijis kāds mājlops, ko aprūpēt. “Kolhoza laikos, lai varētu turēt vienu gotiņu un viņai būtu ganības, vajadzēja izravēt hektāru cukurbiešu un pēc tam rudenī novākt ražu. Vienmēr palīdzēja bērni, strādājām kopā, un es centos viņiem iemācīt visus darbus. Pēc daudziem gadiem, kad jaunākais dēls man palīdzēja saimniecībā, viņš teica: “Mamma, visus darbus varu izdarīt, tikai neliec man ravēt! Kā es ieraugu vagas un kapli, man paliek nelabi”,” stāsta jubilāre.
Jāizpatīk Murim
Jubilāre daudz lasa, bieži apmeklē Daudzeses pagasta bibliotēku. Alises kundzes pastkastītē atrodami žurnāli “Patiesā Dzīve” un “Ievas Stāsti”. “Ar interesi lasu “Latvijas Avīzi” un “Staburagu”. Katru vakaru televīzijā noskatos ziņas. Priecājos par to, ka pati varu aiziet uz veikalu, līdz bibliotēkai. Ir brīži, kad paliek grūti un vislabāk gribētos pagulēt. Bet es sev to neļauju! Ceļos, lēnām padaru ikdienas darbus un pastaigāju. Kā vienu reizi sev atļaušu neko nedarīt, piecelties kļūs arvien grūtāk. Labi, ka man ir kaķis Muris, kurš katru dienu pieprasa maltīti, tāpēc vien nevaru atļauties gulšņāt. Runcis ir izlepis — viņš ēd tikai zivis un gaļu. Turklāt man viss sīki jāsagriež, citādi viņš ēdienam nepieskarsies,” stāsta jubilāre.
Dāvanas vietā — veselību
Jautāju, vai ir kāda dāvana, ko vēlētos saņemt dzimšanas dienā? Jubilārei acīs sariešas prieka asaras, un viņa teic: “Bērni un mazbērni ir lielākā dāvana. Ļoti pārdzīvoju, ja viņiem ir kādas grūtības, gribu, lai viss būtu labi. Mūžā ir bijis daudz dāvanu, visas nevaru atcerēties. Un tagad vienīgais, ko vēlos, lai būtu veselība. Lai pati varētu kaut ko padarīt.”
Alises kundze neatceras, ka astoņdesmit gadu laikā būtu piedzīvojusi tādu ziemu kā šogad: “Visas dzimšanas dienas saistītas ar lielām, dziļām sniega kupenām, īpaši jau bērnībā. Tagad ārā pavasaris, nevis ziema!”
