“Paklau, vai tu vari aizdot man lāpstu? Gribu tētim izrakt bedri,” vasaras vidū man jautāja deviņgadīgs kaimiņzēns, kurš vasaras brīvlaiku pavadīja pie vecāsmātes. Ieraudzījis manā skatienā neizpratni, viņš skaidroja: “Internetā lasīju: ja cilvēkam ir depresija, viņam jāpasēž bedrē, tad skumjās domas tur paliekot. Gribu, lai tētis tur pasēž, jo, kopš viņš zaudēja darbu, ir ļoti drūms un nerunīgs.”
Nezinu gan, vai bedre līdzēja, bet nesen viņus satiku laimīgus un priecīgus.
Atceros kādu sarunu redakcijā darba gaitu sākumā. Runājām, ko katrs kolekcionē. Toreiz kāda kolēģe gados teica: “Mana kolekcija un bagātība ir galvā. Es krāju labus un interesantus cilvēkus.”
Gadiem ejot, esmu atskārtusi, ka arī mana lielākā bagātība krājas galvā — tie ir satiktie un iepazītie cilvēki. Nevienam no viņiem cilvēkiem naudas lietus no debesīm nelīst, viņiem nav daudz mantas, katram ir savas rūpes un raizes, bet visiem ir laba, mīlestības pilna sirds.
