Ir teiciens, ka draudzība starp diviem vīriešiem ir greznība, starp divām sievietēm — brīnums. Tādā gadījumā es esmu supersieviete, jo man tādu brīnumu ir lērums. Un tā taču ir bagātība, jo tu vari būt drošs — lai kur tu pēc kāda laika nokļūsi — ellē vai debesīs —, tev priekšā jau būs draugu plejāde. Draugi man ir ļoti atšķirīgi un domāti dažādām dzīves situācijām. Piemēram, tagad mani moka rudens depresija, šķiet, ka viss ir slikts un drūms. Šādā situācijā man noderīga ir Zeltīte, jo viņa sevī sakoncentrējusi visas pasaules depresijas. Viņai tās rindā stāv — kā viena beidzas, tā otra sākas. Zvani, kad zvanīdams, viņai vienmēr ir slikti. Kad es viņu paklausos, man vienmēr kļūst labi. Savukārt Rozālija man ir kā staigājošā reklāma. Viņa bieži pērk jaunu apģērbu un apavus un parasti nāk pie manis lielīties. Tas ir ļoti svētīgi, jo to redz arī Indriķis, un tad es varu apelēt pie viņa sirdsapziņas, cik maz uzmanības viņš pievērš manas fasādes izdaiļošanai. Savukārt Olita ir staigājošā medicīniskā enciklopēdija. Pie viņas es iemācos visu sarežģītāko slimību nosaukumus un draudzeņu pulciņā vienmēr varu paspīdēt ar kaut kādu eksotiska nosaukuma kaiti. Savukārt Glorija ir manas dvēseles dziedniece. Viņa visu dzīvi redz vārsmās, un tikšanās ar viņu mani ceļ spārnos. Patiešām man ir jauka dzīve.
