Koknesiete Ērika Gailāne 33 gadus nostrādājusi par šuvēju Sadzīves pakalpojumu kombinātā. Par Ērikas kundzi Stučkas rajona laikrakstā “Komunisma Uzvara” rakstīts ne reizi vien.
Skolojas valsts
apgādībā
— Par jums savulaik publicēti vairāki raksti toreizējā “Komunisma Uzvarā”, gan kā par priekšzīmīgu sava darba veicēju, gan deputāti.
— Jā, kādu laiku biju arī deputāte, aptuveni gadu pabiju arī kompartijā, jo gribēju nokļūt ārzemēs. Tolaik jau uz citām valstīm tik vienkārši nevarēja tikt, bet man ļoti gribējās izrauties un aizbraukt uz Vāciju pieredzes apmaiņā. Tajā laikā ar arodbiedrības atbalstu pabiju daudzviet — Ukrainā, Baltkrievijā, Karēlijā, Murmanskā un citur. Turklāt tas nebija dārgi.
— Kā izvēlējāties arodu?
— Gribēju studēt arheoloģiju vai kaut ko saistītu ar sportu, bet tolaik tas nebija iespējams. Vecāki varēja atļauties izglītot tikai vienu bērnu, un mana vecākā māsa jau mācījās Daugavpilī par diriģenti. Tēvs man teica: “Tu būsi slaucēja, bet brālis — traktorists.” Avīzē ieraudzīju Naukšēnu skolas sludinājumu — var mācīties par šuvēju pilnā valsts apgādībā. Iestājos tur, paralēli mācījos vakara vidusskolā. Nebija naudas, tāpēc uz mājām braucu tikai divreiz gadā. Vienos naktī iebraucu Krustpilī, divi koferi rokās un gāju uz Jēkabpils autoostu, braucu līdz Gārsenei un tad septiņus kilometrus naktī kājām līdz mājām. Nebija grūti, to darīju ar prieku. Grūtības cilvēku stiprina.
— Teicāt, ka bijāt pilnā valsts apgādībā. Vai deva arī apģērbu?
— Mēs, skolēni, ģērbāmies tikai skolas dotajā — mētelī, kleitā vai uzvalkā, zābakos, kurpēs. Brokastis, pusdienas, vakariņas bija bez maksas. Otrajā un trešajā mācību gadā jau šuvām specapģērbu, tērpus Dziesmu svētkiem. Par to neko nesaņēmām — atstrādājām to, ko mums deva valsts. Domāju, ka sociālismā bija daudz labu lietu, ko, gudri pārveidojot un piemērojot, varētu izmantot arī tagad. Ne jau viss bija peļams un slikts.
Katrā ballē jauns
tērps
— Pastāstiet par savām darba gaitām!
— Sākumā strādāju Pļaviņās, pēc tam Sadzīves pakalpojumu punktā Koknesē. Alga man bija liela — 300 rubļu, taču strādāju ļoti daudz. Dziedāju: “Man vēl te stundas 16…”. Bija nevis 16, bet gan 20, pat 24. Naktī darba vietā uz galda pusstundiņu pagulēju un turpināju šūt. Tolaik viena pati varēju izaudzināt, izskolot abus bērnus, palīdzēju sākt studijas augstskolā. Arī tagad daudz strādāju, bet varu uzturēt tikai pati sevi.
— Vai bija aktīva sabiedriskā dzīve?
— Pat ļoti. Bija daudz jauku pasākumu — talkas, balles, sporta sacensības. Cilvēki bija daudz sirsnīgāki, draudzīgāki un atvērtāki. Katrai ballei sievietes šuva jaunu tērpu, un šuvējām bija darbs. Kokneses sadzīves pakalpojumu punktā mums bija ļoti labs kolektīvs. Demonstrējām tērpus modes skatēs, mums bija sadzīves pakalpojumu ansamblis.
— Pa kuru laiku tad bērnus audzinājāt?
— Bērni uzauga vieni, bija patstāvīgi. Biju ļoti stingra mamma, bet bērni man tagad par to saka paldies. Kad kolektīvā bija pasākums, vienā mājas galā bija balle pieaugušajiem, otrā — bērniem. Astoņus gadus dzīvojām kopmītnēs, arī par to laiku varu teikt — bija labi.
Raganas maskā un melnu kaķi grozā
— Atceros, bija laiks, kad apģērbs bija deficīts.
— Tāpēc daudzi cilvēki pie šuvēja gaidīja rindā. Lai gan sāku kā vīriešu uzvalku šuvēja, iemācījos šūt arī kleitas, apģērbu bērniem — visu, ko vien vajag. Tolaik augstākās klases ateljē Rīgā mēteli šuva nepilnu nedēļu, es mēnesī pašuvu 10 — 12 mēteļu. Nereti pārmeta, ka pie šuvējas jau tikai “pa blatu” var tikt. Gribētāju bija daudz, bet es tikai viena, man divas rokas. Toreiz šuvu ar prieku, bet tagad šuvēja negribētu būt. Daudz ko skaistu var nopirkt gatavu, ļoti daudzi cilvēki iepērkas lietotā apģērba veiklā, šuvēja darbs nav izdevīgs. Neviens amatnieks tagad vairs nespēj labi nopelnīt.
— Kā ar aizliegtajiem svētkiem? Padomjlaikā taču nedrīkstēja svinēt Jāņus, Ziemassvētkus.
— Ziniet, es aizliegumu neizjutu. Jāņos Kokneses parks zumēja no līgotājiem, dziesmas dziedājām paši, nebija mūzikas atskaņotāja vai muzikantu, lēcām pāri ugunskuram. Liesmoja visa Daugavmala. Līgojām līdz rīta gaismai. Tagad Ziemassvētkus pieņemts svinēt klusi, bet mēs pārģērbāmies, uzlikām raganas masku, grozā ielikām melnu kaķi un gājām pa dzīvokļiem. Mēs, sadzīves pakalpojumu meitenes, bijām ļoti aktīvas, nebija nevienas sestdienas, kad kāzās neietu čigānos. Naktī šuvām tērpus un nākamajā dienā prom uz kāzām.
Atmiņā paliek labais
— Bija arī lietas, kas tolaik nepatika?
— Protams, tik viegli jau nebija, bet atmiņā palicis labākais. Visi noteikti atceras mūžīgās garās rindas pēc gaļas un desām. Man gan ledusskapis vienmēr bija pilns. Tagad veikalos pārtikas produktu netrūkst, bet, kad palasu, cik daudz E vielu tie satur, tad īsti nav, ko nopirkt. Man ir arī dārziņš, kur visu izaudzēju, un tam man laika pietiek. Cilvēki ir kļuvuši slinki. Tolaik visi rosījās pa dārzu, tagad — trūkums, pabalstus prasa, bet dārziņi ir tukši. Daudzi saka: nav izdevīgi! Bet es uzskatu, ka ir gan. Jo pirmām kārtām tā ir lieliska un veselīga fiziskā slodze, kā arī — viss paša izaudzēts un izlolots!
— Tagad strādājat pilsdrupās?
— Esmu klientu apkalpošanas speciāliste, darbs man ļoti, ļoti patīk. Tagad kompensēju to, ko sev kādreiz nozagu, visu laiku esot telpās — neredzēju ne saulītes lēktu, ne rietu, nebaudīju svētku dienas, jo pirms svētkiem bija trakākais darbs. Tagad jūsmoju par dabu, ar prieku eju uz darbu. Gaidu pavasari, lai sasveicinātos ar pilsdrupām. Pārņem prieks, iedomājoties, kā nākotnē izskatīsies pilsdrupas, Likteņdārzs, cik te būs skaisti, ja realizēs visas ieceres.
Trimda Puškina
ciemā
— Stāstījāt, ka bijāt izsūtījumā. Esat Sibīrijas bērns?
— Piedzimu Sibīrijā, man bija pieci gadi, kad braucu mājās. Latvieši paši bija kangari, kas nodeva turīgākos. Tēva tēvam bija 50 hektāru liela saimniecība tajā pusē, kur Raiņa dzimtene, netālu no Tadenavas. Tas bija traģisks gads — februārī nomira vecāmāte, bet martā vectēvs. Viņš bija ļoti slims, zināja, ka visus četrus viņa bērnus izsūta uz Sibīriju. Pēc sievas nāves vectēvs saslima ar plaušu karsoni, juta, ka neizdzīvos, un pats savām kājām aizgāja uz morgu. To pastāstīja viena paziņa, kura strādāja Daugavpils slimnīcā. Tajā pašā dienā izveda viņa trīs bērnus. Tēti un mammīti izveda divas dienas vēlāk, jo izvešanas dienā tēvs aizgāja uz mežu noslēpties, cerēja, ka varbūt sievieti pēdējos grūtniecības mēnešos neaiztiks. Viens karavīrs pienāca klāt mammītei, pielika šautenes stobru pie vēdera un teica: “Ja neatvedīsi vīru, tad brauksi viena pati.” Brīnos, kā viņa izturēja. 1949. gadā pirmajās maija dienās Sibīrijā piedzima māsa. Pēc divarpus gadiem piedzimu es, pēc tikpat ilga laika — brālis. Atceros, nebija lāgā ko ēst, sūkājām marlē iesietu maizīti. Piecus gadus bijām Omskas apgabala Kaganovas rajona Puškina ciemā, kur kādreiz dzejnieks bija trimdā. Latvijā mūs mētāja no vienas vietas uz otru, nevienam nebijām vajadzīgi.
— Vai arī tagad ir līdzīgi — jādodas trimdā?
— Lai izdzīvotu, no Latvijas aizbrauc tik daudz cilvēku. Arī mans dēls strādā ārzemēs — Norvēģijā. Biju ciemos, satiku daudz latviešu. It kā aizbrauc uz laiku, bet tas ieilgst. Ja, tur strādājot, viens cilvēks var uzturēt visu ģimeni, tad laikam Latvijā kaut kas nav pareizi.
***
Meklējot Ērikas albumā kādu jaunības dienu fotogrāfiju, ieraugu bildi, kurā Ērika ar mugursomu plecos jauniešu rindā. Pamanījusi manu interesi, viņa skaidro: “Tur es eju lēkt ar izpletni. Tad man bija 44 gadi. Ciemojos Gārsenē pie vecākiem, tieši tajās dienās tur notika mācības jaunsargiem, un bija tāda iespēja. Tajā pašā kartupeļu laukā, kur reiz stādīju un ravēju, nolēcu ar izpletni. Nebija bail, ka neatvērsies, bet gan, ka nepiemetas slikta dūša. Esmu avantūriste.”
