Veltas Černikas ikdiena paiet Daudzeses pagasta pirmsskolas izglītības iestādē “Čiekuriņš”, kur viņa strādā par pirmsskolas skolotājas palīdzi. Taču brīvā laika kundzei praktiski nav, jo tas ir dažādām nodarbēm piepildīts. Viens no Veltas kundzes vaļaspriekiem ir puķkopība — aprūpētas ir ne vien mājās, bet arī darbavietā audzētās puķes.
Ar Veltu Černiku tiekamies viņas darbavietā. Visapkārt čalo bērni, tāpēc nolemjam aprunāties kādā no kabinetiem. Pirms intervijas kundze mulsi teic: “Ko nu par mani, ir taču daudz darbīgāki cilvēki. Man jau lāgā nav ko stāstīt!”.
Taču, šķetinot sarunas kamoliņu, izrādās, Veltas kundzei nodarbju netrūkst, un dažkārt visām pat nepietiek laika. Kāda viņas kolēģe teic, ka pat tad, kad Veltiņas (tā viņu darbā sauc) veselība “sašķobās”, pāri visam vienmēr valda dzīvesprieks, jo viņa ir cilvēks, kurš paspēj visu.
Manto vecāsmātes mājas
— Jūs “dārziņā” esat auklīte. Vai šajā arodā sākāt strādāt pēc skolas beigšanas?
— Ne gluži. Mana bērnība pagāja Ērberģē, bet skolas gadi — Sunākstē. Daudzevā dzīvoja vecāmāte. Pēc viņas nāves mantoju dzimtās mājās un kopš tā laika sevi uzskatu par daudzesieti. Pēc Sunākstes pamatskolas beigšanas mācījos Apes arodvidusskolā. Tur apguvu laboranta asistentes profesiju un kādu laiku tajā arī strādāju. Alga bija neliela, bet kā jau jaunam meitēnam gribējās vairāk nopelnīt. Sāku strādāt kolhozā. Tur kopumā aizvadīju 15 gadu.
Dīvaini, bet ne es, nedz mana māsa un brālis bērnudārzu neapmeklējām. Pat īsti nezinājām, kas tas ir! Iespējams, tieši tas bija noteicošais, kāpēc izvēlējos darbu Daudzeses bērnudārzā, un tā jau 17 gadu.
Dvīnīšiem pa
ievārījuma burciņai
— Vai par šādu darbu var arī sapņot?
— Kad sāku strādāt “Čiekuriņā”, sapratu, ka darbs ar bērniem ir tieši tas, ko tik ļoti kāroju darīt. Viņi ir tik patiesi un prot priecāties pat par vienkāršām lietām, ne tā kā mēs, pieaugušie. No viņiem gūstu milzum daudz enerģijas, un tas dod dubultu sparu darboties. Ar katru ķermeņa šūniņu jūtu, ka te ir mana īstā vieta.
Ar viņiem nekad nav garlaicīgi. Bērni ir ļoti interesanti, un līdz ar to katra diena ir atšķirīga. Man mīļi ir viņi visi, bet īpaši dvīnīši. Zinu, ka tagad grūti, tāpēc savu reizīti viņiem uz mājām iedodu pa ievārījuma burciņai, lai mazajiem ir kāds kārums. Pēc darba mājās dodos enerģijas pārbagāta, un laikam tieši tāpēc man ir tik daudz dažādu aizraušanos.
Kopā saved deja
— Kur satikāt liktenīgo vīrieti?
— Kā jau visi, arī es jaunībā gāju uz ballēm. Kādā sarīkojumā arī sastapu nākamo vīru. Balle tuvojās beigām, skanēja pēdējā dziesma, un viņš mani uzaicināja dejot. Tur mūsu sirdis arī satikās. Gadu draudzējāmies, pēc tam sākām kopdzīvi un apprecējāmies. Maijā būs 27 gadi, kopš esam kopā. Viņš man ir liels palīgs, labprāt ogo, sēņo, man tik viss jātīra. Esam izaudzinājuši divus brašus dēlus. Ja būs vajadzīga palīdzība, kaut vai nakts laikā, viņi nekad neatteiks.
Tiekas zilo ezeru
zemē
— Saka — savas kāzas paliek atmiņā uz mūžu. Jums arī?
— Kāzas kā jau kāzas — jautras, ar dažādām izdarībām. Tie ir mirkļi, ko mūžam atceras. Kāzās piedalījās daudz viesu, arī vīra radi no Latgales. Viņi ir ļoti labestīgi un sirsnīgi cilvēki. Svarīgi apzināties, ka blakus ir ļaudis, uz kuriem vienmēr vari paļauties. Parasti radi tiekas kāzās vai bērēs, bet mums ir tradīcija ik vasaru augustā pulcēties Latgalē. Tad katrs ierodamies ar “groziņiem”, dziedam, dejojam, lasām dzeju, spēlējam spēles.
Divdesmitajā kāzu gadadienā vedēji mums sarīkoja svinīgu pasākumu ar kora dziesmām un mīļo cilvēku laba vēlējumiem. Biju uztraukusies daudz vairāk nekā laulību dienā — trīcēja gan kājas, gan rokas.
Ar ķerru uz
bērnudārzu
— Kolēģes jūs raksturo kā cilvēku ar “zaļajiem pirkstiņiem”.
— Darbabiedrenes teic, ka viss, kam pieskaros, zaļo un zied. Man tuva ir daiļdārzniecība. Puķes patīk jau no bērnības, bet nopietni sāku ar tām darboties, kopš mantoju vecāsmātes māju. Viņa ik gadu čakli kopa mājas apkārtni, veidoja puķudobes, dēstīja arvien jaunas. Es turpinu viņas iesākto.
— Skaistums prasa daudz darba. Vai reizēm negribas visu mest pie malas?
— Puķes savam un citu priekam audzēju ne tikai mājās, bet arī bērnudārzā, un, lai arī reizēm ir grūtāk, bez šīs nodarbes nevaru. Man mīļas ir visas, bet visvairāk patīk margrietiņas un kallas.
Tā kā mājās nav vajadzīgās gaisa temperatūras, uz “dārziņu” jau laikus ar ķerru savedu puķupodus un kastītes. Iesēju sēkliņas, lai pavasarī dobēs varu iedēstīt stādus. Man ir saasinājušās veselības problēmas, un visi uzmana, lai pārlieku neaizraujos ar puķu audzēšanu. Taču nevaru visam atmest ar roku, tā ir mana sirdslieta. Ja, rušinoties dārzā, līdz elkoņiem esi zemē, tad nav laika domāt par nebūšanām valstī un valdības neizdarību. Pat televīziju nav laika skatīties, jo savu kārtu vienmēr gaida kāds darāmais.
Iedvesmo Dziesmu svētki
— Jūs dziedat arī korī.
— Jau 14 gadu dziedu korī “Daudzeva”. Bērnībā gan dziedāju, gan spēlēju dramatiskajā ansamblī. Tagad dziedu, jo to patiešām vēlos. Ar kori esmu daudz kur bijusi, pat Slovākijā. Esmu redzējusi daudz skaistu vietu, taču visskaistākie un iedvesmojošākie man šķiet braucieni uz Dziesmu un deju svētkiem Rīgā. Tos nespēj aizstāt nekas cits. Svētku izjūtas ir neaprakstāma un tās nevar vārdos izsacīt. Esam taču dziedātājtauta, un tieši Dziesmu svētki visspilgtāk raksturo mūsu valsti, tautas mentalitāti un pamatvērtības.
Pusdienu laikā
pārraksta dzeju
— Kā visu paspējat un vai jums maz ir brīvais laiks?
— Mana mamma bija ļoti aktīva. Jau bērnībā viņa allaž mudināja darboties, sakot: “Ej un dari!”. Visu cenšos panākt pati. Man netīk kādam lūgt palīdzību, jo liekas, ka tad kādam esmu parādā. Kopš mazotnes nespēju pieķerties kādai konkrētai nodarbei. Man vajag no visa pa druskai, tāpēc brīvo brīžu ir ļoti maz. Ikdiena ir ļoti piesātināta. Man ir brālis un māsa, un mēs varam teikt paldies vecākiem par darba mīlestību, ko viņi mūsos ieaudzināja jau no mazotnes.
— Atvilkt elpu varat vismaz pusdienu pārtraukumos!
— Gan jā, gan, nē. Man ir vairākas iemīļotas latviešu rakstnieces, kuru darbus varu lasīt gan dienā, gan pusnaktī. Pusdienlaikā mājup nekad nedodos. Tajā laikā tepat “dārziņā” īpašā kladē pārrakstu savu iecienīto dzejnieču Ārijas Elksnes un Ārijas Āres dzejas rindas. Šajos brīžos dvēsele gavilē. Lasu ne tikai dzeju, bet arī citu žanru literatūru.
Papildus visam kolekcionēju žurkas. Esam, tā teikt, “žurku dinastija” — gan es, gan dēls un mazmeitiņa piedzimām Žurkas gadā. Kolekcijā patlaban ir ap 50 dažādu žurku figūru, visas pārsvarā dāvinātas.
Mājās sagaida ar
vakariņām
— Sievietes sūtībai piedien arī pienākumi mājās. Vai jums ir kāds palīgs?
— Kad skoloju bērnus, man bija liela saimniecība, bet tagad vien pāris cūciņu un vistu, taču arī viņas ir jāpabaro. Ap katliem ķimerēties un ēdienu gatavot man gan īpaši netīk, bet — kas jādara, jādara. Kādreiz cepu dažādus cepumus, bet tagad vairs neatliek laika. Viens no dēliem dzīvo pie manis un mājas darbos ir liels palīgs — bieži vien, kad esmu darbā vai korī, labprāt pagatavo vakariņas, jo viņam ļoti patīk to darīt.
— Jūs izrakstāt mīļākos dzejoļus. Vai tāpēc, lai izmantotu apsveikumiem?
— Mūsdienās vēstules un apsveikumus raksta ļoti maz cilvēku. Vairums sūta īsziņas, bet es esmu viena no tiem, kas to neatzīst. Vēstules un apsveikumus gan vārda un dzimšanas dienās, gan Ziemassvētkos rakstu pati un sūtu pa pastu. Tas ir personiski, sirsnīgi un mīļi. Jau daudzus gadus sarakstos ar kādu mātes draudzeni, turklāt vienmēr vēstuli arī glīti noformēju.
Uz dzīvi raugās caur “rozā brillēm”
— Kā jums izdodas būt optimistei?
— Pašlaik visiem ir grūti — cilvēki ir nomākti, sūkstās par dzīvi. Taču tas nelīdz, tāpēc mēs, bērnudārza darbinieces, ik dienu cenšamies priecāties par to, kas mums ir, nevis žēloties par to, kā nav. Reiz kāds pat jautāja: “Jūs zāli sapīpējušās, vai?”. Vairums cilvēku nesaprot, ka, uz visu raugoties pozitīvāk, arī paša dzīve kļūs krāsaināka. Mums šo enerģiju sniedz bērni, un mēs pa dzīvi staigājam veroties, tā teikt, caur “rozā brillēm”. Šobrīd tas ir ļoti vajadzīgs. Tikai no mums katra atkarīgs, kā veidojam savu dzīvi. Ja kaut ko tajā vēlamies mainīt, pirmām kārtām jāsāk ar sevi.
