Bebru pagasta “Dzērvītēs” man pretī sīkiem solīšiem skrien balts mazītiņš čihuahua sugas suņuks, aiz viņa nāk saimnieks Andris Paļčevskis un brīnās, ka mazais, bet parasti skaļais mājas sargs pat neierejas. “Tā ir Pārsliņa, viņai jau deviņi gadi,” saka “Dzērvīšu” saimnieks, kuram šopavasar aprit trīsdesmit pieci. “Viņu Ziemassvētkos man uzdāvināja draugs, togad bija daudz sniega, viss tik balts, suņuks balts, nosaucu par Pārsliņu.”
Kopā var visu
Andris Paļčevskis “Dzērvītēs” ir dzimis un audzis, pēc dienesta armijā septiņus gadus pavadījis Rīgā, strādājis celtniecībā un apguvis dažādas prasmes, kas noder tagad, gan veicot remontdarbus skolā, bērnudārzā, gan savā mājā. Pirms atgriezties dzimtajās mājās, Andris Skrīveros māju īrēja, braukāja uz darbu Rīgā. “Dzīvoju īrētos mitekļos, līdz aizdomājos, ka man taču ir sava māja, kur dzīvot,” stāsta jubilārs. Viņam ir prasmīgas rokas, par tādām saka — no zelta.
Kopš viņš atkal ir “Dzērvītēs” un viss tepat — ģimene, mājas, darbs, Andris ne par kādu naudu projām no Latvijas meklēt laimi citās valstīs nebrauktu. Darba Latvijā ir tik daudz, ka visu pat nespēj izdarīt. Arī Andrim bijusi iespēja doties uz ārzemēm, bet, par laimi, visi apstākļi iegrozījušies tā, ka palicis tepat. Lēmums atgriezties dzimtajās mājās nav bijis viegls. Andra sievai Sarmītei, pirmo reizi ienākot “Dzērvīšu” pagalmā, ieraugot veco ēku, zālē ieaugušo ābeļdārzu, pirmais teikums bijis: es negribu te dzīvot! Taču Andris pārliecināja, ka kopā viņi spēs izdarīt visu, un šo soli ne Andris, ne Sarmīte nenožēlo.
Meitai stādīs koku
Mājas iekšpuse šajos gados piedzīvojusi pārvērtības — Andris kā prasmīgs amata meistars remontē, būvē un pārbūvē. Plāni “Dzērvīšu” saimniekiem lieli, visus nemaz nevar atklāt, taču pēc desmit gadiem “Dzērvītēs” varētu būt iekopts jauns ābeļdārzs, izremontēta dzīvojamā māja. Un noteikti krietni būs paaugušies koki, ko ik pavasari iestāda līdzās mājai. Šogad jau iedēstītas ābelīte un liepa, bet senāk stādītais ozols un bērzi jau izauguši diezgan lieli. Tagad vecāki prāto, kādu kociņu stādīt Megijai. Sarmīte gribētu ābelīti, jo reiz viņai pašai dzimtajās mājās Jumpravā māte iestādījusi augļukociņu, taču Andris īsti negrib piekrist un nosaka: tad jau redzēs. Koku stādīšanu ik pavasari Andris aizguvis no tēvoča Jāņa, kuru “Dzērvīšu” saimnieks sarunā bieži piemin ar labu vārdu. Daudz gudrību Andris pārmantojis ne tikai no Jāņa, arī viņa sieva Anastasija nekad neliedza padomu.
Randiņš medībās
Bebrēnieša vaļasprieks jau divdesmit gadu ir medības. Bērnībā viņu, vēl pavisam mazu zēnu, tēvocis ņēma līdzi pīļu medībās. Tagad Andris, dodoties medībās, līdzi ņem savu dēlu, septiņgadīgo Kristeru. Medību tornī kopā ar tēti puika var sēdēt klusu līdz pat pusnaktij. Andrim ļoti patīk gatavot, un medījumus viņš gatavo pats. Sarmīte atzīst, ka vīram arī iznāk vislabāk. To, ka Andris ir veiksmīgs mednieks, apliecina daudzās trofejas, kas izvietotas pie sienām — ragi, ilkņi. Mežacūkas ilkņi un buka ragi izstādē saņēmuši sudraba medaļu, vēl jāved novērtēt brieža ragi, kas varētu iegūt zeltu.
Mednieku stāstu Andrim ir daudz un gari, bet Sarmīte atminas kopīgo. Kad abi vēl tikko bija iepazinušies, Andris uzaicinājis meiteni uz randiņu. Zvans no mednieku kolektīva vīriem, aicinot Andri uz mežu, romantisko tikšanos pārtraucis. Ilgi nedomājot, puisis Sarmīti uzaicinājis medībās, un tās izvērtušās ļoti veiksmīgas — tieši tajā reizē medību dieviete Diāna Andrim bija labvēlīga, un viņš nomedīja mežacūku.
Atkal dejos
Ar medībām saistīts vēl viens svarīgs notikums Paļčevsku ģimenes dzīvē. Lai gan abi kopā ir jau sen, pirms diviem gadiem 14. augustā, tieši pīļu medību sezonas atklāšanā, viņi apprecējās. Kāzas svinēja trīs dienas, sāka Kokneses viesu namā “Mazā kāpa”, bet turpināja piemājas ābeļdārzā. “Tā bija pirmā reize, kad Andris atteicās no pīļu medību sezonas atklāšanas, lai apprecētos,” smejas Sarmīte. “Tagad ik gadu kopā svinam pīļu medību sezonas atklāšanu un kāzu gadadienu.” Jaunlaulātie drīz saņēma kāzu dāvanu, kā teic Sarmīte — brīnumiņu Megiju, kurai būs desmit mēnešu. Kad mazā paaugsies, viņas vecāki nolēmuši atsākt savu kopīgo vaļasprieku — dejošanu. Andris ilgus gadus dejoja Bebru un Skrīveru deju kolektīvos, arī Sarmīte bijusi aktīva dejotāja.
