Reti kuram Aizkraukles reģiona iedzīvotājam ir svešs Leona Līduma vārds. Daudzus gadus bijis Aizkraukles novada ģimnāzijas direktors. 2006. gadā ievēlēts Saeimā. No 1. jūlija viņš ir Aizkraukles novada domes priekšsēdētāja vietnieks. Daudzus “Staburaga” lasītājus interesē, kāpēc šāds lēmums, un ko Leons Līdums ir iecerējis darīt pašvaldībā.
Tā kā ar Līduma kungu daudzus gadus esam pazīstami sarunājoties iztiekam bez oficiālās uzrunas “jūs”. Politiķi nedzirdēja, ko tauta saka — Kādas bija tavas izjūtas, strādājot Saeimā un dzirdot aso kritiku? — Politika ir tāda joma, kur daudz kas notiek citādāk, nekā līdz tam man zināmajā izglītības nozarē. Atšķirīga ir arī “lielā politika” no politikas novadā, kurā es līdz darbam Saeimā biju deputāts. Novadā mūs vienoja kopīgs mērķis strādāt iedzīvotāju labā neatkarīgi no partijiskās piederības. Saeimā šie “spēles noteikumi” atšķīrās. 2007. gadā saasinājās politiskā situācija valstī. Valdošā koalīcija saglabāja savas iepriekšējās pozīcijas pēc rudens vēlēšanām. Daļa politisko partiju nenokļuva pie varas, bet palika opozīcijā. “Rūga” vispārēja neapmierinātība. Sabiedrības attieksme pret politiķiem un viņu rīcību mainījās pietiekami strauji tieši šajā sasaukumā, bet paši politiķi nespēja elastīgi uz to reaģēt, jo strādāja pēc iepriekšējās darbības pieredzes un morāles. Šī mazspēja ir arī tagad. Sabiedrības pieprasījums pēc atklātākas politikas un tās vēlme līdzdarboties politikā netika sadzirdēta. Tas radīja augošu pretnostatījumu starp valdošajiem un sabiedrību, plaisa arvien padziļinājās. Opozīcija kļuva aktīvāka sabiedrības iesaistē neapmierinātības procesos, lai mainītu spēku samēru valdībā, bet kopējā politiskā kultūra praktiski nemainījās. Manas personīgās izjūtas šajā situācijā bija neapskaužamas. Es to uztvēru tā: ja es esmu tur, tad arī esmu līdzatbildīgs par notiekošo. Taču ietekmēt varēju ļoti maz. Savā frakcijā bieži debatējām un strīdējāmies, taču “uz āru” nāca vienots viedoklis vai lēmums kādai rīcībai. Protams, viedokļi atšķīrās un tas ir normāli. Tagad man ir savs redzējums kā “taisa” politiku, un, šķiet, esmu ieguvis nenovērtējamu dzīves pieredzi un vērtīgas atziņas.Jau otrajā dienā pēc ievēlēšanas tu kļūsti par tautas nemīluli, jo piederi Saeimai. Aksioma, ka pie varas esošos nemīl pēc definīcijas. Īpaši, ja piederi valdošajai koalīcijai un esi atbildīgs par visu notiekošo valstī. Ja esi opozīcijā, vari kritizēt visus no vietas un ne par ko neatbildēt. Krēsli pēc politiskās piederības — Zinu, ka Saeimā strādāji vairākās komisijās. Cik nozīmīgi ir tajās pieņemtie lēmumi un vai tajos kāds arī ieklausās? — Lēmumi lielākoties nonāk līdz plenārsēdei, lai apstiprinātu galīgajā lasījumā. Viss pamatdarbs Saeimā notiek komisijās. Jāteic, ka mani sākotnēji izbrīnīja, ka likumi top apzināti diezgan ilgi, tos vispusīgi apspriež, uzklausot sabiedrisko organizāciju viedokļus, juristus, ministriju pārstāvjus utt. Tāda ir pasaules parlamentu prakse. Es darbojos Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā, kur biju priekšsēdētāja vietnieks. Šajā laikā piedzīvoju trīs priekšsēdētājus, jo amatos ievēl pēc politiskās piederības un tā brīža koalīcijas sastāva. Pozīcijas partiju sastāvs laika gaitā mainās. Jo vairāk vietu parlamentā, jo vairāk vietu un amatu komisijās. Darbojos arī Bērnu tiesību aizsardzības apakškomisijā, kas nodrošināja saskari ar izglītības un jaunatnes lietām. Biju arī Eiropas lietu komisijā, kura koordinē Saeimā izskatāmo likumprojektu atbilstību Eiropas Savienības normām, izskata un lemj par Latvijas oficiālajām pozīcijām pirms to nosūtīšanas Eiropas Savienības institūcijām. Pēdējos mēnešus biju Ārlietu komisijas Baltijas lietu apakškomisijas sekretārs un Baltijas Asamblejas Latvijas delegācijas loceklis. Te veidojas un norit sadarbības politika ar visu Baltijas valstu parlamentiem. Darbs bija pietiekami praktisks un interesants.Komisijās ir iespēja paust savu un uzklausīt citu viedokļus, kaut arī dažkārt tie tev šķiet pilnīgi nepieņemami, jo Parlamentā darbojas dažādi politisko un sabiedrisko slāņu pārstāvji.Joprojām žēl, ka nebiju Izglītības vai Pašvaldību lietu komisijās, kuras man būtu saistošākas, bet vietu sadalījums ir tāds kāds tas ir. Svarīgs darba rezultāts — Kāpēc nolēmi pamest darbu Saeimā un atgriezties Aizkrauklē? — Ejot uz Saeimu, ticēju, ka varēšu kaut ko mainīt, un uztvēru to kā jaunu izaicinājumu savā dzīvē. Manī tomēr bija kaut kāds naivs priekšstats par politiku un iespēju līdzdarboties tajā. Jāteic, ka nokļuvu politikā negaidīti, un tagad secinu, ka uz turieni jātiecas mērķtiecīgi un ilglaicīgi. Un katram, kas cenšas tur nokļūt, ir vispirms jāpārdomā, vai tas derēs viņam, vai nenāksies vilties, jo vīlušies ir daudzi.Man ļoti ātri pietrūka darba komandā izjūtas, kas bija ģimnāzijā. Lieku reizi sapratu, ka Aizkrauklē ir mana vieta. Jau pašā sākumā daudziem atklāti teicu, ka tur nav mana vieta. Man ir svarīgi būt aktīvas darbības procesā un redzēt sava darba rezultātus, gūt gandarījumu par paveikto. Tur to neguvu.Kā man teica kāds kolēģis — tevī ir par maz iekšēja politiskā cinisma un spējas norobežoties no populistiska sabiedrības viedokļa. Kā iespēju mainīt savu dzīvi man piedāvāja Vilnis Plūme, dodot vietu savā sarakstā, par ko esmu viņam pateicīgs. Viņa un komandas veiktais līdzšinējais darbs pašvaldībā nodrošināja arī man pozitīvus vēlēšanu rezultātus novadā. — Vai daudzi deputātu nolika mandātus? — Ap 10% deputātu pameta darbu Saeimā, jo tika ievēlēti pašvaldībās vai nokļuva Eiroparlamentā. Reformas bija jāveic— Kā tu vērtē to, kas pašlaik notiek Latvijas izglītības sistēmā? — Es varu to vērtēt no pagātnes pieredzes un pēdējos gadus stāvot nedaudz nomaļus. Jaunā darba pienākumi liek cieši saskarties ar izglītības jautājumiem. Ja iepriekšējos gados lēni, bet palielinājās skolotāju atalgojums, palielinājās atbalsta personāla skaits skolās, tika izremontētas skolas, pedagogi pilnveidoja savu kvalifikāciju, vārdu sakot, uzlabojās mācību iespējas skolēniem. Tagad ir krasa pretēja tendence, jo viss tiek samazināts un “nogriezts”. Tas sabiedrībā, vecākiem, skolotājiem un bērniem izraisa neizpratni, sašutumu un bezcerīgu vilšanos visā. Arī man, jo aizgāju no skolas ar pārliecību, ka viss būs krietni labāk. Kopējās izmaksas uz vienu bērnu Latvijā ir apmēram divas reizes lielākas nekā kaimiņu valstīs. Kaut arī agrāk runājām, ka bērnu skaits valstī samazinās, taču izglītības darbinieku skaitu nemazinājām, bet palielinājām. Par to mūs savlaicīgi brīdināja Pasaules Bankas pētījumus. Reformas izglītības sistēmā bija jāveic jau sen — deviņdesmitajos gados, bet atkal pietrūka politiskās gribas, lai ļautos nepopulārām pārmaiņām. Tagad, kad ir krīze un nav nekādu iespēju turpināt iepriekšējo saimniekošanu, nu veicam samazināšanu visās jomās un, iespējams, ar laiku secināsim, ka nebūsim kaut ko reformējuši pareizi un pārdomāti. Ministrijas vada politiķi. Visi domā par nākamajām vēlēšanām, un neviens negrib būt tas sliktais, veicot nepopulāras reformas savā atbildības nozarē. Būsi labais, ja piešķirsi naudu, nevis, ja samazināsi, — vienkārša loģika.Šobrīd ir maz laika izskaidrošanas darbiem. Arī kredītu devēji īpašās diskusijās neielaižas un neatkāpjas savās prasībās. Es domāju, ka nežēlīgu un daudziem sāpīgu pārmaiņu rezultātā izveidosim izglītības sistēmu atbilstoši savām valsts finansiālajām iespējām. Taču no tā cieš skolotāji, jo jūtas pilnīgi pievilti gan savā iespējā strādāt specialitātē, gan plānotās dzīves kvalitātes pazemināšanā. Ar rūgtumu no skolas šķiras labi pensijas vecuma skolotāji. Diemžēl skolēniem pazemināsies arī iegūtā izglītības kvalitāte un kritīsies viņu turpmākā konkurētspēja. Jādomā par kvalitatīva, mūsdienīga profesionālās izglītības piedāvājuma jauniešiem. Jāatdzimst arodskolām, bet viņu piedāvātajām programmām jābūt mainīgām, pieprasītām un vērstām uz nākotni.Šobrīd izglītības darbiniekus kaitina neziņa, ko un kā darīt, nekompetence “augšās”, bailes no politiski izšķirīgas rīcības, lēmumu novilcināšana. Tāpēc ļoti svarīgi, kā mēs uz vietas pratīsim pārkārtot savu darbību. Ir jārīkojas pašiem, un nav jēgas sūdzēties. Ar ierobežotu finansējumu īpaši jāizvērtē, kas ir prioritārs un kas nav, bet vienlaikus jāredz perspektīva. “Lai saglabātu sevi”— Vai ir doma arī piestrādāt skolā? — Skolā pagāja mana mūža garākais darba posms. Arī šajos Saeimas gados atsaucos piedāvājumam ģimnāzijā mācīt informātiku un fiziku, ko nebiju darījis ilgāku laiku. Tas man palīdzēja saglabāt sevi šajā laikā. Darbs domē ir intensīvs, daudzveidīgs un domāju, ka nevarēšu atļauties strādāt skolā. Bet mani pienākumi neļaus zaudēt saikni ar skolu ikdienā. Novads pārņems bijušā rajona izglītības pārvaldes funkcijas. Ir sākta lietišķa sadarbība. — Kā esi iejuties jaunajā darbā? — Šobrīd mācos, vēroju, esmu iekļaušanās procesā, jo rit tikai mana darba pirmās nedēļas. Te ir raits darba ritms, negaidītas situācijas. Darbība ir lietišķa un virzīta mērķim, un vēlētāji var būt mierīgi par šīs domes mērķtiecīgo darbību iedzīvotāju labā. Īpaši tagad ir tik daudzas lēmumu jāpieņem gan veselības aprūpes, gan izglītības jomās. Priekšsēdētājs vēl nevienu dienu nav izmantojis atvaļinājumu.Esmu pateicīgs mūsu vēlētājiem par rezultātiem, kas dāvāja uzticību arī man. Jūtos kā atdzimis, jo nu daru sev tīkamu darbu un man ir dota uzticība. Es vairs nevēlos piedzīvot to, kā ir, kad nebaudi tautas uzticību.
