Koki, kurus savlaicīgi nepārstāda, ieaug zemē spēcīgām, dziļām saknēm. Tāpat notiek ar cilvēkiem.
Koki, kurus savlaicīgi nepārstāda, ieaug zemē spēcīgām, dziļām saknēm. Tāpat notiek ar cilvēkiem. Kad es pēc augstskolas beigšanas ātri iegūstama dzīvokļa dēļ atnācu darbā uz toreizējo Stučku, nekad nevarēju iedomāties, ka palikšu te uz visiem laikiem. Plānoju nostrādāt obligātos trīs gadus un pārcelties uz Rīgu, bet — ģimene, bērni, un tā esmu tepat jau 28. gadu. Pirmajā un vienīgajā darbavietā. Pēc mūsdienu standartiem — nu pavisam nemoderni!
Žurnālgaldiņa un platā dīvāna, kurus par pirmo algu nopirku savam tukšajam dzīvoklim, sen vairs nav. Tās bija ļoti mīļas lietas, jo atgādināja, kā savu darba mūžu ar nelielu čemodāniņu rokā sāka lauku meitene, jaunā speciāliste… Svešā vietā, svešos ļaudīs. Esmu pateicīga toreizējiem kolēģiem, kuri mani pieņēma kā savējo.
Dzīvē viss attīstās pa spirāli. Par to man bijusi iespēja pārliecināties. Sākot strādāt padomju laikos, kad to, kas un kā jāraksta, noteica kompartijas rajona komiteja, biju rūgti vīlusies. Varbūt tāpēc manos rakstos vairāk jaudās romantiskais stils, dominēja emocijas. Īstā publicistika un pētnieciskā žurnālistika sākās vēlāk, gūstot dzīves pieredzi un arī dažu labu “punu”. Pa īstam atplaukt žurnālists varēja, tikai sākoties Atmodai, kad neviens vairs neiegrožoja.
Esmu gandarīta, ka liktenis man devis iespēju strādāt dažādos laikos, līdz ar to novērtēt atšķirības, labo un slikto. Ne jau viss, kas notika “Komunisma Uzvaras” laikā, bija slikts. Ir daudz jauku atmiņu par cilvēkiem, notikumiem, tradīcijām, toreizējiem kolēģiem citos rajonos. Savstarpējās attiecībās bijām draudzīgāki, sirsnīgāki, jo nenomāca vajadzība pelnīt naudu — visi bijām vienlīdz “bagāti”. Viens pie otra gājām talkās, ar sālsmaizi, raudzībās, svinējām jubilejas. Visu acu priekšā nemanot izauga mūsu bērni.
Žurnālisti visos laikos bijuši uz stiķiem un niķiem. Par nosaukumiem, kādi toreiz bija rajonu laikrakstiem, pirmie smējāmies mēs paši: “Pa “Padomju Ceļu” (Ogre) ar “Darba Balsi” (Rīgas rajons) agrā “Komunisma Rītā” (Bauska) mēs nonācām “Komunisma Uzvarā” (Stučka) pie “Padomju Daugavas” ( Jēkabpils)!”. Arī cīņu par laikraksta nosaukuma maiņu, lasītājiem balsojot, izcīnījām mēs, žurnālisti.
Tie, kas šobrīd strādā redakcijā, nevar pat iedomāties, kā mēs savlaik ar roku rakstījām, devām mašīnrakstītājai, tad tipogrāfijā linotipiste tekstu lēja svina rindiņās, bet metieris pa burtiņam salasīja virsrakstu… Salīdzinoši nesen, tikai pirms nepilniem desmit gadiem, sākās datoru ēra un avīzes “plēves variants”, bet tagad visas divpadsmit kārtējā numura lappuses tipogrāfijai Rēzeknē nosūtām elektroniski. Krāsains laikraksts un avīze internetā — arī tas vēl nesen likās neiespējami. Tas viss ir bijis jāiepazīst un no jauna jāiemācās.
Kādreiz atrunājos: nekad nestrādāšu par redaktori. Tāds darbs pa kaulam tikai vīrietim, un man tik ļoti patīk rakstīt. Taču, kā mēdz teikt: nekad nesaki “nekad”! Ir dzīvē situācijas, kad jāpārkāpj savai sākotnējai pārliecībai. Tā nu nelielajā mūsu laikraksta redaktoru vīru pulciņā pagaidām esmu vienīgā.
Nav iespējams saskaitīt, cik cilvēku šajos gados satikts, par cik likteņiem rakstīts. Daudzi teikuši paldies, sūtījuši apsveikumus, rakstainu cimdu pārus, pašceptu maizīti un savām rokām sietu sieru. Vienu vēstuli glabāju īpaši. 1985. gadā man to atsūtīja nu jau pensionētais ārsts Atis Blumbergs no Neretas. Viņa novēlējumu atceros vienmēr: “Lai Jums daudz veiksmes Jūsu cildenajā misijā stāstīt cilvēkam par cilvēku. Neaizmirstiet, ka ik cilvēks ir neizdibināma bezgalība, kurai var tikai vairāk vai mazāk tuvoties atkarībā no veltītajām pūlēm.”
Šajos gados daudz kas mainījies pašos pamatos, bet nemainīga palikusi laikraksta lasītāju uzticība un mīlestība. Zinu simtiem ģimeņu, kuras rajona laikrakstu, lai kāds tā nosaukums, abonē visus 35 gadus. Kaut aizsaulē dzimtas pirmie lasītāji, tradīciju turpina nākamās paaudzes. Nu nevar taču bez sava rajona laikraksta! Ceram, tas tā būs mūžīgi.
Kāds slavens cilvēks teicis: esmu bagāts — man pieder viss, kas ar mani ir noticis. Un šī bagātība nav nedz noskaužama, ne nozogama. Tā tikai aug un vairojas ar katru jaunu dienu, ko liktenis mums ļauj nodzīvot. Ar katru satikto un iepazīto cilvēku.
“Neslēp savas rokas, kalēj! Es noslēpšu savējās, baltas un nesastrādātas. Pacel tās pret sauli, lai ievainojums dzer siltumu un muskuļi aizmirst vesera smagumu! Atpūties uz brīdi!” rakstīju kādā no savām pirmajām publikācijām 1974. gadā. “Svētkos parasti atceras priecīgo, piemin labo. Atstāj savas grūtās dienas darbdienai, ņem uz smēdi un pārkal! Pārkal laimīgajās!”. Tieši tāpat es šodien gribētu teikt saviem bijušajiem un esošajiem kolēģiem mūsu kopīgajos svētkos.
Silvija Piļka, Aizkraukles rajona laikraksta “Staburags” galvenā redaktore
