Ar skrīverieti Viju Riekstu iepazinos, pateicoties akmeņiem. Skrīveru pensionāru biedrības vadītājs Jānis Īviņš stāstīja, ka pagastā ir kundze, kura apglezno ne tikai audeklu, bet arī akmeņus.
Ar skrīverieti Viju Riekstu iepazinos, pateicoties akmeņiem. Skrīveru pensionāru biedrības vadītājs Jānis Īviņš stāstīja, ka pagastā ir kundze, kura apglezno ne tikai audeklu, bet arī akmeņus. Braucu tos lūkoties un vīlusies nebiju.
Vijas kundzei dzīvē allaž bijis viens sapnis — māksla. Lai to piepildītu, viņa virzījusies uz priekšu soli pa solim, līdz tas arī sasniegts.
— Vai māksla jūs saistīja jau bērnībā?
— Man, kā daudziem tā laika bērniem, bija jāiet ganos. Grāvī lauka malā varēja atrast daudz māla, no kura es kaut ko lipināju. Atceros, ka pirmajā skolas dienā visiem vajadzēja uzzīmēt peli kā ābecē. Es to izdarīju, bet skolotāja domāja, ka esmu to nokopējusi no grāmatas. Viņa mani nokaunināja un “ielika kaktā”. Kā es raudāju! Tad skolotāja atklāja, ka tas ir mans pašas darbs un zīmēt man padodas. Vēlāk skolā kādā zīmējumu konkursā uzzīmēju mūsu “tētiņu” Staļinu un ieguvu pirmo vietu rajonā. Skolotāja ieteica mātei mani sūtīt mākslas skolā, bet mums nebija līdzekļu.
— No kuras puses nākat?
— Esmu dzimusi pie Lubānas ezera klāniem. Savulaik tas bija Meirānu, tagad — Ošupes pagasts. Barkavā pabeidzu pamatskolu un tad divus gadus mācījos Madonas medicīnas māsu skolā. Pēc tam mani nosūtīja uz Liteni, kur nostrādāju obligātos divus gadus, bet visu laiku domāju par to, ka vēlos izglītoties mākslas jomā, tāpēc devos Rīgas virzienā. Strādājot par medicīnas māsu Jaunogres bērnu sanatorijā, paralēli apmeklēju sagatavošanas kursus Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā un pabeidzu tās tēlniecības nodaļu.
— Medicīnu apvienojāt ar mākslu?
— Naktī strādāju un dienā mācījos. Pateicoties darbam, varēju turpināt mācības, jo ceturtajā kursā nomira māte, un es paliku pavisam viena. Pēc mākslas skolas beigšanas pametu medicīnu un sāku strādāt uzņēmumā “Pilsētprojekts” Rīgā. Mans darbs bija saistīts ar maketiem un projektiem.
— Vai tas nebija tālu no mākslas?
— Nē. Lai veidotu kādas ēkas vai apkārtnes projektu, jābūt mākslinieka izjūtai. Gribēju arī studēt Mākslas akadēmijā, bet tomēr to neizdarīju. Gleznošanai gan vienmēr paliku uzticīga. Vairāk to daru savam priekam, bet darbi rādīti arī plašākai publikai, lai gan daudz pasaulē tos nelaižu. Kad devos pensijā, darbavietā bija mana personālizstāde. Tagad esmu “atklāta” arī Skrīveros.
Tēlniece strādā ar otu
— Kādā tehnikā strādājat?
— Pamatā gleznoju ar eļļas krāsām, kas man šķiet daudz “dzīvākas” par citām. Ar tām arī vieglāk strādāt. Ja kas neiznāk, kļūdu var labot. Akvarelī tā nevar. Pagājušajā vasarā vairākas dienas gleznoju pie Gaiziņa. Vēl es šovasar gribu aizbraukt uz Jūrmalu un tur pastrādāt. Jūra man te “dodas rokā”, te atkal nē. Iedvesmu guvu, kad ar kori “Baltābele” pagājušajā gadā bijām Anglijā. Šī zeme man ļoti patika. Tāds plašums un miers kā manos Lubānas klānos! Šogad arī ļoti ceram uz kādu braucienu.
— Gribas pasauli redzēt?
— Šī vēlēšanās cilvēkam laikam ir līdz mūža galam. Ja vienīgi kāds nav dzimis īsts “kurmis”, kurš tālāk par savas mājas priekšu nevēlas redzēt.
— Kāpēc pievērsāties akmeņu apgleznošanai?
— Ieinteresēja šis materiāls. “Lietišķajos” man bija labs skolotājs. Lai gan — ja viņš redzētu, ko es tagad daru, noteikti teiktu: “Meitiņ, akmeņi tam nav domāti. Tie jāapstrādā ar kaltiņu, nevis ar otu.” Šobrīd uzskatu, ka mākslā viss ir atļauts, un ir valstis, kur akmeņu apgleznošana ir ļoti iecienīta. Tam gan vajadzīgas speciālas krāsas, kuras izmanto arī keramikas un betona apgleznošanai. Kad nožūst, tās no virsmas nevar ne nomazgāt, ne nokasīt. Ietekmēja arī ceļojumi, īpaši Buhāra, Hiva, Samarkanda, mazās Anglijas pilsētiņas, kur katrs bruģakmens ir kaut kas īpašs.
Prom no lielpilsētas
— Kā nokļuvāt Skrīveros?
— No Rīgas aizbraucām 90. gadu sākumā. Manu dzīves uztveri ļoti mainīja brauciens uz Ameriku. Pēc tā sapratu, ka viss, ko dzīvē esmu darījusi, ir tikai humora vērts. Visu mūžu bijām strādājuši, lai sagādātu visvienkāršākās lietas, bet, piemēram, Amerikā cilvēkiem tas viss ir viegli iegūstams. Mainījās uzskati par dzīves vērtībām. Tad arī nolēmām, ka nepaliksim dzīvot “uz akmeņiem” un mums vajag īpašumu laukos. Vispirms iegādājāmies māju Jaunjelgavā. Padzīvojām, bet tad radi teica, lai pārceļamies uz Skrīveriem. Nopirkām tur savu “būdu”, kuru joprojām remontējam.
— Esat apmierināta ar dzīvesvietas izvēli?
— Ļoti. Esam pa vidu starp Lubānas klāniem un Rīgu. Māja mums ir centrā un apkārt viss nepieciešamais. Cilvēki arī te ir labi. Sākumā, kad nevienu nepazinu, domāju, ka vietējie iedzīvotāji ir augstprātīgi, bet tagad domas mainīju. Skrīveros esam ieguvuši daudz draugu. Vienīgais, kas sākumā Skrīveros man ļoti nepatika, bija vilcieni. Nevarēju pat gulēt, kad tie brauca garām mājai. Domāju — tūlīt uzbrauks virsū manai gultai. Tagad esmu pieradusi.
Visu plāno pati
— Vai nebija vēlēšanās atgriezties dzimtajā pusē?
— Nē, jo tagad tur valda liela postaža — nezāļu un latvāņu pilni lauki. Jaunībā vēl varētu, bet manos gados nav iespējams to visu sakārtot. Arī Rīgā noteikti negribētu atgriezties. Tā burzma vairs nav domāta man. Tomēr Rīgas posmu savā dzīvē uzskatu par skaistāko un pilnvērtīgāko. Mums apkārt bija jauka vide un interesanti cilvēki. Turpat pagalms, kur viss ziedēja un dziedāja lakstīgalas, bet blakus parks. Mūsu miers beidzās, kad tuvumā uzcēla krievu skolu.
— Īpašumā izmantojat savas projektētājas zināšanas?
— Piebūve mājai patiesi ir manis projektēta. Arhitektei vien atlika to apstiprināt. Arī dārzs taps pēc pašas plāna, ja vien būs, par ko to visu realizēt.
— Tajā iecerēts kas īpašs?
— Ideju ir daudz. Manam dēlam arī patīk akmeņi, īpaši dzirnakmeņi. Tagad to mums jau ir ap 60. Vēlos no tiem izveidot akmeņu dārzu ar dažādām kompozīcijām. Esmu taču tēlniece, lai gan šajā jomā neesmu darbojusies. Tagad ķerties pie kaut kā pamatīga vairs nav spēka, bet es labprāt strādāju ar cementu un darītu to arī turpmāk, ja vien veselība ļautu.
Sadejo kopā
Vijas kundzes vīrs Ansis, zinot par mūsu gaidāmo sarunu, jau iepriekš uzrakstīja savas sievas biogrāfiju. Izrādās, Rieksta kunga aizraušanās ir vēsturisko aprakstu veidošana. “Vīrs man ir ļoti labs!” sarunā iestarpina Vijas kundze.
— Kā tad satikāt savu labo vīru?
— Kad iepazināmies, mēs abi dzīvē pirmos “punus” jau bijām saņēmuši. Viņam bija meitiņa, man — dēliņš. Mazajā Ģildē notika deju kursi, kurus vadīja tolaik labākā deju skolotāja Latvijā Velta Kalniņa. Nolēmu tos apmeklēt. Pirmajā mēģinājumā dāmas sēdēja vienā pusē un kungi otrā — gluži kā Ainara Mielava dziesmas “Tu saviļņoji mani” videoklipā. Noskatīju vīriešu rindu, un skats “aizķērās” pie viena. Nodomāju — glīts vīrietis! Tā iznāca, ka tas glītais vīrietis pie manis arī apstājās, un mēs sākām dejot. Visādi jau mums tur gāja, jo viņš nekāds lielais dejotājs nebija.
— Vai pirmais iespaids nepievīla?
— Kad bijām kādu laiku dejojuši, vajadzēja iepazīties tuvāk. Izrādījās, viņš ir no Madonas rajona, tāpat kā es. Jautāju — no kuras puses? Viņš atbild — no Barkavas. Interesanti! Kādu skolu beidzis? Barkavas. Tā atklājām, ka esam no viena apvidus un es viņa ģimeni pazinu, pat ar viņa māsu vienā klasē mācījos. Tikai, kad es sāku mācīties pamatskolā, viņš to beidza. Tagad kopā esam vairāk kā 30 gadu. Ansis neklātienē studēja vēsturi Latvijas Valsts universitātē, bet strādāja pavisam citā jomā — Vissavienības siltumelektrostaciju projektēšanas institūta Rīgas nodaļā. Rakstniecība ir viņa aizraušanās. Vīrs patiesi man ir ļoti labs. Pateicoties viņam, varēju atļauties iet uz dažādiem kursiem un studijām.
— Vai tagad arī kopā dejojat?
— Nekā! Viņam nepatīk būt sabiedrībā, labāk mājās. Ja ir kāds pasākums, viņš man saka — ej, bet es pa to laiku labāk palasīšu. Katrā brīvā brīdī vīru var atrast ar grāmatu rokā. Man savukārt tam pietrūkst laika. Tā man tiešām trūkst, bet ideju ir simtiem. Tik daudz esmu iecerējusi paveikt, bet dienas izrādās par īsu. Vispirms gribētu beidzot pabeigt remontēt māju un iekārtot dārzu. Šajā ziņā man palīdz dēls. Viņš ar ģimeni dzīvo Ogrē.
— Vai protat sevi arī palutināt?
— Tā pat nav lutināšana, bet dzīves nepieciešamība — rūpēties par sevi. Esmu guvusi tādu pārliecību, ka ikdienā jālieto dabīgi produkti, jo savulaik bija nopietnas veselības problēmas. Pēdējie gadi man ir daudz ko iemācījuši un devuši arī jaunu sparu atkal gleznot, dziedāt un priecāties par visu.
***
Daļu Vijas Riekstas apgleznoto akmeņu un citu darbu šobrīd var aplūkot Skrīveru pagasta sociālajā centrā. Marta sākumā viņa svinēs 70 gadu dzīves jubileju, un saistībā ar to pagasta kultūras namā paredzēta viņas darbu izstāde. Iespējams, vasarā tāda būs arī viņas mājas dārzā. “Tā ka viss šis gads būs manējais!” smaida Vijas kundze, kuras vitalitāte nudien nav samērojama ar viņas gadiem.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Vija Rieksta.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1937. gada
4. marts, Barkava.
IZGLĪTĪBA: beigusi Rīgas lietišķās mākslas vidusskolas tēlniecības nodaļu.
NODARBOŠANĀS: pensionāre.
ĢIMENE: vīrs Ansis Ilgvars, dēls Arnis, vedekla Gundega, mazmeita Madara.
VAĻASPRIEKS: gleznošana.
HOROSKOPA ZĪME: Zivis.
