Sarmīte Drapāne ir mana bijusī kolēģe un, kā savulaik mēdzām jokoties, arī mana gara radiniece, jo abas esam dzimušas vienā datumā. Es vienmēr apbrīnoju viņas spēju ikkatru uzdevumu veikt ar smaidu tā viegli un rotaļīgi, bet tajā pašā laikā ar lielu rūpību un precizitāti. Grūti bija iedomāties, kas Sarmīti varētu sadusmot. Viņa pasaulē raudzījās labestīgām acīm, un, šķiet, neveiksmes un raizes viņai gāja ar līkumu. To, kas sirdi nospieda, citiem nerādīja. Pirms deviņiem gadiem Sarmīte iesniedza atlūgumu. Braukšot uz Vāciju. Tas bija lēmums, kurš nobriedis ilgāka laika posmā, un nekāda atrunāšana, lai paliktu, nelīdzēja.
Kā Sarmītei šajā laikā klājies? Par to — mūsu saruna neklātienē.
Biju kā krustcelēs
— Kāpēc izšķīries par dzīvi Vācijā?
— Vācijā jau vairākkārt biju ciemojusies, un šī zeme mani fascinēja ar savu sakoptību, skaistajām pilsētiņām un ar gluži kā no grāmatām izkāpušajām dabas ainavām. Plāna pārcelties šurp nebija. Es biju apmierināta ar dzīvi Latvijā. Man ļoti patika mans darbs, viss tik zināms, apkārt mīļie — ģimene, radi, draugi. Šī stabilitāte man vienmēr bijusi svarīga. Tad kādā dienā vīram piedāvāja pagaidu darbu celtniecībā Vācijā. Pusgadu katrs dzīvojām savā valstī. Pienāca tāds kā lūzuma punkts, gluži kā dzīves krustceles, kad jāsaprot, kur tālāk iet, ko darīt. Vīrs atpakaļ negribēja. Sapratām, ja paliksim katrs savā valstī, tad mūsu ceļi visdrīzāk izšķirsies. Es tolaik daudz domāju, izsvēru visus par un pret, līdz 2011. gada pavasarī tomēr nolēmu doties uz Vāciju.
Ļoti pietrūka
komunikācijas
— Kāda bija aklimatizēšanās? Tomēr — cita valsts, cita valoda, sveši cilvēki.
— Pirmie gadi bija grūti, īpaši pats sākums. Dzīvojām nelielā Austrumvācijas ciematiņā, kur nevienu nepazinām un kur uz iebraucējiem raudzījās aizdomīgi. Nevienam pat prātā neienāk, cik daudz asaru tolaik izraudāju. Esmu cilvēks, kuram vajag citus cilvēkus, komunikāciju, un tās man ļoti pietrūka.
— Vai, braucot pie vīra, tu vācu valodu jau zināji?
— Biju mācījusies skolā, taču, esot Vācijā, sapratu, ka skolas laikā gūtās valodas zināšanas tik tāds neliels kriksītis vien ir. Lai kliedētu drūmās domas, pašmācībā daudz mācījos valodu, bet tik ļoti gribējās patērzēt ar latviešiem! Laikam jau domām ir liels spēks, jo pavisam nejauši turpat blakus ciematiņā sastapām pirmos latviešu draugus, ar kuriem vēlāk kopā svinējām Līgo svētkus. Tā gada rudenī pārcēlāmies uz Ziemeļreinas-Vestfālenes pavalsti, iepazinām daudz citu tautiešu, nomainījām vairākas pilsētiņas, līdz nonācām Zīgburgā. Piedzima Patriks, un nu rit jau sestais gads, kopš šī burvīgā vieta ir mūsu mājas.
Domās katru dienu
Latvijā
— Vai tu dzīvo privātmājā vai komunālajā dzīvoklī?
— Jau sesto gadu īrējam plašu četristabu dzīvokli ar balkonu nedaudz vairāk kā 100 gadu senā mājā, tikai 10 minūšu gājienā no pilsētas centrālā laukuma. No vienas puses, ik dienu trokšņainā Frankfurtes iela, bet otrpus mājai — miera ieskauts pagalms. Šeit iepriekš neviens ilgi nebija dzīvojis, dzīvoklis bija tukšs un drūms, bet dārzs gluži vai dusēja aizmirstībā. Tolaik nodomāju — eh, te nu gan būs, kur fantāzijai izvērsties — tur varētu tā, tur šitā! Palēnām tika iekārtots gan dzīvoklis, gan arī pagalms, kur kopīgi rīkot svētkus. Tāds īstens mājīgums gan šķiet tikai tagad, kad katra telpa beidzot ieguvusi vēlamo izkārtojumu un krāsu gammu, bet balkonu ik gadu arvien vairāk sāk ieskaut vīnogulāji.
— Vai domās bieži esi dzimtenē? Varbūt vietējā sadzīve tevi ir attālinājusi no Latvijas?
— Teju ik dienu domās ciemojos Latvijā. Tur pavadīts tik daudz laika un tik daudz ir piedzīvots. Un galu galā tur joprojām ir mani ģimenes locekļi, radi, draugi, paziņas. Man mājās pie sienām ir daudz kopīgu bilžu. Kad uznāk skumjas, paraugos fotogrāfijās, un ir sajūta, ka tepat jau vien visi esam. Laiks un attālums nojauc robežas. Var neredzēties mēnešiem vai pat gadiem ilgi, bet mīļie ir un paliek dziļi sirsniņā. Savukārt katra atkalredzēšanās ir kā īpašs svētku notikums.
Iecere — radu saiets
— Kad tu pēdējo reizi biji Latvijā?
— Māsas jubilejā 2018. gada oktobrī. Tās bija tikai pāris dienas, bet tik daudz jauku emociju, kolosāls kopā būšanas laiks. Kad pirms pāris gadiem nomira tētis, bija ļoti smagi, patiesībā joprojām sev nespēju piedot, ka neaizbraucu vismaz mēnesi iepriekš. Diemžēl ir tā, ka pārsvarā visi tiekamies vai nu kāzās, vai bērēs. Tas nav pareizi. Šogad radās iecere rīkot radu saietu. Kādreiz ko līdzīgu gleznainajā Siguldā organizēja tēta māsa Ārija, un tas bija fantastiski! Šībrīža situācijā gan varam tikai minēt, vai vasarā vispār būs iespēja tikt uz Latviju.
— Kuru vietu Koknesē visbiežāk atceries?
— Kokneses parku, pilsdrupas, Likteņdārzu un, protams, likteņupi Daugavu. Šīs vietas palikušas ļoti spilgtā atmiņā gan ar pastaigām un darba lietām, gan ar tīri vienkāršu būšanu dabā, enerģijas smelšanos. Koknese ir ļoti skaista! Novērtējiet!
Dēliņš ir prioritāte
— Pēc šiem sajūsmas vārdiem man tīri nevilšus rodas jautājums: kāpēc neatgriezies Latvijā?
— Šis laikam ir vēl man pašai neatbildēts jautājums. Sākumā Vācija bija tikai tāds pāris gadu plāns, un tolaik patiesi bija doma atgriezties Latvijā. Bet, tad piedzima Pačuks, mūsu īpašais un neatkārtojamais. Tā vairāk bija cīņa par dēliņa izdzīvošanu, un tas bija psiholoģiski ļoti grūts laiks. Tolaik vienkārši sapratu, ka Latvijā nevarēs nopelnīt tik daudz, cik vajadzīgs īpaša bērniņa ikdienai. Un opciju — lūgt ziedojumus — nepieļāvu pat domās. Te es nedomāju materiālās lietas, bet gan medicīnisko pusi un lietas, kas dēliņam ir svarīga ikdienas nepieciešamība. Šeit, Vācijā, ir obligātā veselības apdrošināšana, kas visu vajadzīgo sedz, pašiem nākas piemaksāt reti. Dēliņš ir prioritāte, tāpēc sapnis par Latviju pagaidām ir atlikts. Patriks vēl ne reizi tur nav bijis, bet ļoti ceram, ka šogad izdosies aizbraukt. Viņš pats lepni saka, ka ir latvietis un latvieši ir labākie. Kaut gan ir teiciens — nekad nesaki “nekad”. Kas zina, varbūt kādreiz atgriezīsimies dzimtenē, kur dabas paspārnē un mīļo cilvēku vidū būs pašiem sava mazā sapņu pils.
Pati sev priekšniece
— Kāda ir tava ikdiena?
— Ikdienā esmu pilnas slodzes mamma. Bet es nebūtu es, ja paralēli nedarītu vēl kaut ko. Dzīvoju vietā, kur visapkārt ir diezgan daudz latviešu un arī krieviski runājošu cilvēku. Daudzi no viņiem strādā celtniecībā, un valoda nav stiprā puse. Reizēm vajadzēja izpalīdzēt. Un tad gluži neviļus radās doma sākt savu mazo biznesiņu. Jo, ja ir pieprasījums, jābūt arī piedāvājumam. 2018. gada 8. martā kļuvu par brīvmākslinieci, darbojoties tulkošanas un mākslas jomā. Tā teikt, pati sev priekšniece. Kā tulce palīdzu vietējiem latviešiem un krieviski runājošajiem sakārtot dokumentus, tulkoju vēstules un tekstus vēstulēm saziņai ar dažādām iestādēm. Vajadzības gadījumā dodos līdzi vizītēs pilsētu domēs, bankās, izglītības iestādēs un citur. Tā kā dēliņš neapmeklē bērnudārzu, dzīvoklī iekārtoju biroja telpu un lielākoties strādāju mājās. Kopš vasaras esmu aizrāvusies arī ar gleznošanu, un drīzumā ir iecere rīkot radošās nodarbības bērniem.
No dziļa haosa
līdz harmonijai
— Domāju, daudziem taviem paziņām tas bija pārsteigums, kad sāki gleznot. Vai pirms tam biji kaut kur apguvusi gleznošanas pamatus?
— Pēc Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolas 9. klases beigšanas skaidri zināju, ka vēlos iestāties skolā, kur varētu apgūt gan vidējo izglītību, gan arodu vienuviet. Uzzinot, ka Ogrē jau otro gadu uzņem audzēkņus interjera dizainera profesijai, sapratu, ka tas ir tieši tas, ko meklēju. Iestājeksāmenos bija liela konkurence. Biju pilnīgi pārliecināta, ka mani neuzņems, un gribēju doties mājup, vēl nesagaidījusi rezultātus, bet mamma tolaik atrunāja. Un patiešām tiku! Katru pusgadu notika darbu skates, kurām gatavojāmies, pat strādājot naktīs. Tie bija ļoti radoši un vienlaikus izturības pilni gadi, pamatīgi norūdot turpmākajai dzīvei. Ogrē mācoties, bija dažādas nodarbības — krāsu un formu mācība, rasēšana, praktiskās mācības, zīmēšana, nedaudz arī gleznošana. Bet to, ko daru šobrīd, esmu apguvusi pašmācībā, daudz eksperimentējot. Vienmēr licies, ja cilvēks grib, tad var. Man tā ir spēle ar krāsām un tehnikām. Šķiet, pazūd laiks, un neviļus 11 naktī pārtop par 4 rītā. Maģiskas stundas.
— Cik ilgi jau glezno?
— Pagājušais gads bija dažādiem notikumiem piesātināts, gan labiem, gan ne tik labiem. Laikam jau tieši tas mudināja vasarā sākt gleznot. Gleznošana ir laba terapija. Dabas skati un portreti mani nekad nav saistījuši. Vienmēr vilinājis neierastais, un gluži likumsakarīgi ceļš aizveda pie abstraktās mākslas. Man netīk būt noteiktos rāmjos. Dažādu toņu un kārtu akrila krāsas klāju uz audekliem gan ar otām, gan pirkstiem un pat kartonu. Izmantoju arī špakteļmasu, lakas, plēves, audumus un citas neierastas lietas. Mani darbi rodas spontāni, sirds un dvēseles mijiedarbībā. Galarezultāts katrreiz ir citādāks. Tā vairāk ir tāda kā sava veida savienošanās — no dziļa haosa līdz harmonijai.
Lielas ieceres
— Vai esi domājusi arī par kādu izstādi?
— Martā pašreklāmas nolūkos biju plānojusi piedalīties izstādē Barselonā. Labākos darbus bija iespēja izstādīt, bet pārējos izstādes laikā vairākas reizes dienā demonstrēt uz lielajiem ekrāniem, tā teikt, laba sevis parādīšanas platforma. Diemžēl izstāde pārcelta uz vasaru.
Gleznošanā man ir lielas ieceres, piemēram, šobrīd ir doma atvērt pašai savu izstādi. Pirms Lieldienām darbu kopumu nosūtīju vairākām ar mākslu saistītām iestādēm, un šajās dienās interesi izrādīja kāda Berlīnes galerija. Bet vēl negribas steigties notikumiem pa priekšu. Dzīve rādīs.
— Vai gleznojot tev ir kāda iecienītākā krāsa?
— Vienas konkrētas nav. Man patīk sarkana, melna, balta, zila un arī zaļa krāsa.
— Cik gleznu jau tapušas?
— Ap 50. Un, ja tā turpināsies, būs jādomā par papildu telpām, jo patiesībā jau tagad sāk kļūt par šauru.
— Vai tu tās arī pārdod?
— Vēl ne. Viens darbiņš ir uzdāvināts, un trīs citi ir guļamistabā. Pārējie 49 šobrīd šauri sadzīvo darbistabā. Vairāki no tiem ir rezervēti, bet pārdot nepārdodu. Es gluži kā tāda pele krāju krājumus, tiesa gan, izstādei.
Šķiet, pilsēta dus
— Nu jau vairākus mēnešus visbiežāk lietotais vārds ir koronavīruss. Tas uztur zināmu spriedzi visā pasaulē. Kā Vācijā un pilsētā, kurā tu dzīvo, cīnās pret koronavīrusu?
— Zīgburgā dzīvo teju 40 000 iedzīvotāju, un parastā ikdienā pilsētā ir liela duna — strādā neskaitāmi uzņēmumi, veikaliņi, cilvēki dodas ikdienas gaitās, pastaigās vai vienkārši laiski atpūšas kafejnīcās. Kopš vīrusa parādīšanās visa sabiedriskā dzīve šķita apstājusies. Līdz šim strādāja tikai pārtikas un būvmateriālu veikali, aptiekas, bankas, ārstu prakses un vēl pāris sadzīvei svarīgu uzņēmumu. Bet kopš 20. aprīļa liela daļa veikalu, arī mēbeļu centri, atsākuši darbu. Tiesa gan, jāievēro drošības pasākumi, piemēram, distance, un to panāk, katram liekot ņemt iepirkuma ratiņus. Bieži vien veikalā ielaiž tikai noteiktu skaitu cilvēku. Ar šo nedēļu sabiedriskās vietās, veikalos un transportā obligāti jālieto sejas maskas. Diemžēl ne visur tās var nopirkt, tāpēc daudzi šuj paši vai maskas vietā lieto šalli. Ārā esot, nedrīkst pulcēties vairāk par diviem, izņēmums ir vienas ģimenes pārstāvji. Arī kopīgas grilēšanas ir aizliegtas. Darīts viss, lai maksimāli ierobežotu cilvēku pulcēšanos. Noteikumu neievērošana draud ar pamatīgiem sodiem. Līdz šim izglītības iestādes bija slēgtas un bērni mācījās attālināti no mājām, bet pēc nesen pieņemtajiem ierobežojumu mīkstinājumiem mācības drīzumā pakāpeniski plānots atsākt. Vēl gan nav skaidrs, kā un kādā secībā tas notiks. Pieļauju, ka vispirms tie būs vecāko klašu skolēni. Kopumā situācija ir saspringta, un, tukšās ielas redzot, pārņem sirreālas sajūtas. Šķiet, pilsēta dus un nav ne jausmas, kad tā modīsies. Ar nepacietību gaidu, kad dzīve palēnām atgriezīsies ierastajās sliedēs.
— Cik saslimušo konstatēti pilsētā, kurā tu dzīvo — Zīgburgā?
— Pēc pēdējiem datiem, kurus publiskoja pirms pāris dienām, Zīgburgā kopumā reģistrēti 78 inficētie, no kuriem 66 izveseļojušies, neviens nav miris. Tātad šobrīd tikai 12 inficētie.
— Kā pavadījāt šā gada Lieldienas? Vai baznīcās bija dievkalpojumi?
— Šogad tās bija neierasti klusas. Citus gadus pie mums ciemojās latviešu ģimenes tepat no blakuspilsētiņām un bērni dārzā kopīgi meklēja Lieldienu zaķa noslēptās šokolādes olas, diemžēl šogad koronavīrusa noteikto ierobežojumu dēļ katrs svētkus svinēja savās mājās. Tā kā pulcēšanās ierobežojumi skar arī baznīcas, cilvēkiem nebija iespēja piedalīties dievkalpojumos klātienē, taču vairāki televīzijas kanāli un interneta vietnes nodrošināja dievkalpojumu tiešraides translācijas no Vatikāna.
Sapņu zeme —
Jaunzēlande
— Vai, gatavojot maltīti, esi pārgājusi uz vācu virtuves ēdieniem?
— Joprojām esmu Latvijas ēdienu patriote. Kartupeļu ēdieni dažādos veidos, cepta gaļa, kotletes un dažādi salāti ir mūsu visiecienītākā ēdienkarte.
— Zinu, ka viens no taviem vaļaspriekiem ir ceļošana. Kāds ir tavs neaizmirstamākais ceļojums, un kāda ir sapņu valsts, kurā vēlētos nokļūt?
— Neaizmirstamākais ceļojums noteikti bija diennakts Beļģijā. Mans pēdējais gads Latvijā, kad kopā ar bariņu meiteņu kādā agrā rītā par pāris latiem aizlidojām uz Briseli. Pabijām Mini Eiropā, apciemojām čurājošo puisīti, krustu šķērsu izstaigājām vecpilsētu, nobaudījām slavenās beļģu vafeles un ķiršu alu. Īstie piedzīvojumi sākās naktī, kad, nokavējot pēdējo autobusu, gandrīz netikām uz lidostu. Tobrīd šķita, ka nakšņosim uz soliņa. Par laimi, kāds autobusa šoferītis, kurš devās mājup uz lidostas pusi, par mums apžēlojās un aizveda, neņemot pat biļešu maksu. Turpat lidostā no līdzpaņemtā ieturējām maltīti, smejoties atcerējāmies piedzīvoto un uz grīdas izklātām avīzēm aizmigām. No rīta visām sejas rotāja rets grims — drukas burti.
Man ļoti patīk ceļot, un, ja vien varētu, darītu to tik bieži, cik vien iespējams. Nav pat svarīgi, kur — tepat Vācijā vai blakus robežvalstīs — visur ir skaisti! Bet sapņu ceļojums ir teiksmainā Jaunzēlande. Ļoti ceru, ka kādreiz patiesi būs iespēja tur pabūt, sapņi taču piepildās!
Patīk dzīvot
krāsaini
— Kas tevi spēj sadusmot?
— O, nu pajautāji gan! Mani nav nemaz tik viegli sadusmot, bet, ja izdodas, tad iemesls tam ir dotā vārda neturēšana, meli, neiecietība pret neaizsargātajiem.
— Kas tev dod spēku smaidīt grūtos brīžos?
— Tas noteikti ir pozitīvisms pret visu apkārtējo. Es zinu, kā ir brīžos, kad ļoti sāp, kad jūties pazudis tulkojumā un, šķiet, neredzi gaismu tuneļa galā. Un tieši šie pārdzīvotie brīži arvien vairāk liek priecāties par tām ikdienišķajām lietām, kas mums ir visapkārt. Smaidīt dod spēku katra jauna diena, kad pieceļamies, saredzam, sajūtam un sadzirdam pasauli, kad pats jūties labi un arī tev mīļie jūtas tāpat.
— Ar kādu dabas parādību tu sevi asociē?
— Laikam jau ar varavīksni — man patīk krāsas un patīk dzīvot krāsaini.
Laime ir mūsos katrā pašā
— Lai cilvēks būtu laimīgs, viņam vajag…
— …mērķi. Laime nav ne izklaidēs, ne komfortā, ne naudā. Laime ir mūsos katrā pašā. Laimīgs ir tas, kuram patīk tas, ko dara, tāpēc jāatrod savs dzīves aicinājums. Ja ir iedvesma un mērķis, uz kuru virzīties, tad arī cilvēks būs laimīgs.
— Kāda ir tavas dzīves lielākā neprātība?
— Atskatoties uz visu, kas piedzīvots, lielākā neprātība noteikti ir pārcelšanās uz Vāciju. Man ikdienā ļoti svarīga ir stabilitāte, un principā jau Latvijā tāda bija. Bet te pēkšņi cita valsts, vide, cilvēki. Dzīve ārpus ierastās komforta zonas un jaunu iespēju laiks.
— Ja uzņemtu filmu par savu dzīvi, kāds būtu tās nosaukums?
— Hmmm, laikam grūtākais jautājums. Iespējams, “Dzimusi mākslai” vai “Tā, kura uzdrīkstas būt pati”.
— Ko novēli šajā tik neparastajā laikā saviem radiem, draugiem un paziņām Latvijā?
— Es novēlu izturību. Mēs diendienā dzīvojam, kā nemitīgā vāveres ritenī, bet vīruss ieviesis pārmaiņas. Atbalstiet vairāk viens otru un novērtējiet šo laiku kā dāvanu! Pat ja finansiāli neveiksies, kā cerēts, jāatceras, ka šis ir arī iespēju laiks. Laiks, kad atgriezties pie sevis, sadzirdēt savus mīļos un izvērtēt dzīves prioritātes. Viss būs labi! ◆
Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Sarmīte Drapāne.
Dzimšanas gads: 1987. gada 17. jūnijs.
Dzīvesvieta: Zīgburga, Ziemeļreinas-Vestfālenes pavalsts, Vācija.
nodarbošanās: pati sev priekšniece. Brīvmāksliniece: tulks/māksliniece.
Pseidonīms: Milamilo.
Izglītība: Ogres amatniecības vidusskolā apguvusi interjera dizainera profesiju.
Ģimene: precējusies, ir dēliņš Patriks.
Vaļasprieks: gleznošana, fotografēšana, ceļošana.
