Vera Indersone skolotājas gaitas sāka Ābeļu bērnunamā, kad absolvēja Rīgas pedagoģisko skolu.
Vera Indersone skolotājas gaitas sāka Ābeļu bērnunamā, kad absolvēja Rīgas pedagoģisko skolu. Viņas talantu bērnu audzināšanā ātri vien pamanīja izglītības jomas vadošie speciālisti un lūdza daudzsološo skolotāju kļūt par Stučkas rajona Izglītības nodaļas pirmsskolas iestāžu inspektori. No 1991. gada līdz šī gada 17. aprīlim Indersones kundze apzinīgi pildīja Aizkraukles rajona padomes izglītības pārvaldes bērnu tiesību aizsardzības inspektores darbu. Nu viņa ir pensionāre, taču dvēselē vēl pulsē gadiem ierastais darba ritms.
“Dzīvo” skolā
— Kāpēc izvēlējāties skolotājas profesiju?
— Varbūt tāpēc, ka mana māte strādāja skolā par apkopēju, un es, tā kā biju vienīgais bērns ģimenē, jau kopš mazotnes gāju mātei līdzi uz darbu, skolā dzīvojos visu dienu, un tikai vakarā abas nācām mājās. Par to laiku man ir vislabākās atmiņas, jo skolas gaisotne, citu bērnu labestība un arī skolotāju labā attieksme mani rosināja domāt, ka pasaulē nav nekā labāka par skolotājas darbu.
Man vispār dzīvē laimējas ar labiem cilvēkiem, īpaši skolotājiem. Viņi man ir daudz palīdzējuši un atbalstījuši. Ja es ko darīju tā, kā nevajag, tad aizrādīja, taču smalkjūtīgi, lai mani neaizvainotu.
Mīlēt literatūru un valodu man iemācīja pirmā skolotāja, kura ar mums, pēckara nabadzībā augošajiem bērniem, strādāja ar lielu iejūtību un izpratni. Vienmēr mūs samīļoja, mierināja, ja bija kādas problēmas. Es augu bez tēva, jo viņš gāja bojā Salaspils nometnē, un māte mani izaudzināja viena. Dzīvojām mazā istabiņā, bijām trūcīgas, taču tas nemazināja skolotāju labvēlību ne pret mani, ne manu māmuļu. Pateicoties skolotājiem, jau bērnībā sapratu, ka vislielākā vērtība cilvēka dzīvē ir sirsnīgas savstarpējās attiecības, cieņa un mīlestība.
Pirmā darbavieta
— Jums droši vien patika strādāt Ābeļu bērnunamā, jo bārenīšiem mīlestība ir ne tikai vajadzīga, bet pat nepieciešama.
— Jā, vienmēr turējāmies kopā. Bērniem un skolotājiem tajā laikā bija ne tikai mācības, bet arī daudz sabiedrisko pienākumu. Visiem patika dziedāt, dejot, zīmēt un spēlēt teātri. Katrs centās ko labu padarīt saviem draugiem un skolotājiem, kā arī labi mācīties un apgūt dzīves gudrības, jo pēc bērnunama audzēkņiem par sevi vajadzēja rūpēties pašiem. Toreiz šos bērnus gan izglītības iegūšanā, gan profesijas izvēlē atbalstīja valsts.
Pēc Ābeļu bērnunama strādāju Pļaviņu mazbērnu novietnē, kur arī jutos ļoti labi. Toreiz man jau bija ģimene, un Pļaviņās arī piedzima abi dēli. Vecāko dēlu uzticēju auklītei. Kad pasaulē nāca brālītis, bērnus audzināt palīdzēja māte, kura pārcēlās dzīvot pie mums.
Skolotāja — arī celtniece
— Vai atceraties darbu Izglītības nodaļā?
— Sākums bija briesmīgs. Izglītības nodaļas vadītājs Ziedonis Rumba ieveda mani mazā kabinetā, kur bija vēl dažas darbinieces, parādīja nelielu galdiņu un teica: “Te būs jūsu darbavieta un rakstāmmašīna”. Es jutos neomulīgi, jo man apkārt nebija “manu” mīļo bērnu. Sevī nodomāju — kāpēc es piekritu strādāt par inspektori? Te man nekad nebūs tik labi, kā pie bērniem. Ziedonis Rumba man arī teica: “Ar pātagu tālu netiksi!”.
Apmēram gadu īsti nejutos savā vietā. Pieradu tikai tad, kad ģimenei iedeva dzīvokli Aizkrauklē. Arī vecākais dēls nevarēja iejusties Aizkraukles skolā, taču skolotāja Guna Kāgane ar labestību un smalkjūtību ātri vien viņu ievadīja klases kolektīvā.
Mans pirmais kuriozs jaunajā amatā saistīts ar bērnudārza celtniecību. Rumba mani atveda pie bērnudārza “Pasaciņa” pamatiem un sacīja: “Šim bērnudārzam drīzumā jābūt uzceltam!”. Es stāvēju kā ar ūdeni aplieta! Prasīju — ko lai daru? Viņš pamācīja, kā man “bikstīt” celtniekus, lai jaunbūve ātrāk būtu gatava.
Mazuli nevar piesiet
Lai jaunajās iestādēs būtu audzinātājas, Neretas vidusskolā organizējām pedagoģisko klasi, kurā mācījās daudzas topošās audzinātājas — tagadējās skolotājas.
Arī tagad valdība beidzot sāk atbalstīt pirmsskolas izglītības iestāžu saglabāšanu un pat rosina to celtniecību, vai arī iesaka divstāvu ēkām uzcelt trešo stāvu. Žēl, ka Atmodas sākumā sākās “dārziņu” putināšana un “prihvatizācija”. Daudzviet vainojamas vietējās pašvaldības, lai gan gudrākie un tālredzīgākie vadītāji šīs iestādes tomēr saglabāja. Tagad viņi var priecāties, jo par pagasta bērniem ir mazāk rūpju, ja viņiem ir vieta “dārziņā”. Bērnu nevar kā sunīti piesiet pie galda kājas un atstāt vienu mājās…
Tagad visi vaimanā, ka trūkst pedagogu, bet tajā pašā laikā atbildīgās instances nedomā, kā viņus apmācīt, kā organizēt un piesaistīt jaunas meitenes šim interesantajam darbam.
Rūpējas vecāku vietā
— Kādi vēl bija jūsu darba pienākumi?
— Man vajadzēja iekārtot internātskolās bērnus, kuru vecāki strādāja fermās, tādējādi nevarot viņiem atvēlēt pietiekoši daudz laika audzināšanai, arī trūcīgo vecāku bērnus un tos, kuru vecākiem atņēmām vecāku tiesības. Nekad nav trūcis ģimenes cilvēku, kuriem pirmajā vietā ir dzeršana un klaiņošana, bet par bērniem viņiem maza bēda. Pat vienus pamet. Par viņiem arī man viss bija jāzina un jānodrošina valsts aprūpe.
Visbeidzot man piedāvāja strādāt tikai par bērnu tiesību aizsardzības inspektori. Un tad sākās pavisam jauni laiki…
“Lieciet, kur gribat!”
— Kas mainījās jūsu darba ikdienā?
— Sākām pašvaldībās veidot sociālo dienestu. Aizkraukles rajonā pirmā rosinātāja tā organizēšanā bija Valentīna Vdovina. Vēlāk sāka darboties arī bāriņtiesas un pagasttiesas. Tās organizējām pakāpeniski. Bija grūti, jo mēs kā mazi bērni spērām pirmos soļus sev nezināmā jomā. Daudzi nesaprata, ko darīs sociālais dienests. Domāja — darbinieks atnāks, parunās, un viss.
Tomēr iepazīstot reālo ikdienu, cilvēki saprata, ka darbs bērnu aizsardzībā ir ļoti atbildīgs. Nav tik vienkārši izlemt — vai bērnu, ticot mātes vai tēva bieži vien nepildītajiem solījumiem laboties, atstāt vecākiem vai tomēr iejaukties bāriņtiesai. Ir bijušas mātes, kuras pašas atnāk pie manis un saka: “Lieciet manu bērnu, kur gribat, viņš mani neklausa…”. Redziet, kāda var būt dažu vecāku attieksme — ja bērns viņus neklausa, mēs lai darām, ko gribam, bet vecāki “mazgā rokas nevainībā”.
Nereti man palīdzēja arī policijas dienests, taču bez medicīnas darbiniekiem es daudz ko nebūtu paveikusi. Vizītēs pie bērniem vienmēr brauca ārste Ināra Pabērze, bet slimos un pamestos kaut nakts laikā Aizkraukles slimnīcas bērnu nodaļā pieņēma ārste un nodaļas vadītāja Janīna Pauriņa.
Svarīgāks par bērnu
— Jums nebija sajūta, ka “cīnāties ar vējdzirnavām”?
— Daudzreiz, taču tāpēc vien cīņa nerimās. Ja vecāki paziņoja, ka viņiem bērnu nevajag, tad no pieredzes zināju, ka par bērnu viņi vairāk neinteresēsies. Vecākiem būs vienalga, kas ar bērnu notiks. Ar viņiem runāju pat par vecumdienām, kad varbūt no negribētā bērna vajadzēs prasīt maizes kumosu… Un tomēr man bija mātes, kuras pateica, ka bērnu neņems. Viņām tajā brīdī interesēja vairāk vīrieši un uzdzīve.
Taču viss reiz paiet, tik un tā pienāk vecumdienas. Labi atceros kādu tēvu, kurš man taujāja par savu pamesto meitu tieši tāpēc, lai vecumdienās būtu kur dzīvot. Meitene izauga bērnunamā un ieguva augstāko izglītību, un par savu tēvu neko negribēja ne zināt, ne arī viņam palīdzēt. Es viņu saprotu un nenosodu, jo šis, tā saucamais tēvs, viņai bija vēl svešāks par nepazīstamu cilvēku.
— Jums droši vien ir bijušas sūdzības par “patēvu audzināšanas metodēm”, īpaši jau runājot par meitenēm?
— Protams. Bija gadījumi, ka meitenes izmantoja patēvs, ko apliecināja arī medicīnas ekspertīzes dokuments, bet mātes policijā pavēstīja, ka viņu civilvīri ir nevainīgi, un meitas viņām nav vajadzīgas. Tas bija drausmīgi.
Audzināšanu pārspēj gēni
— Vai pēdējos gados daudz bērnu adoptē?
— Adoptētāju kļūst arvien vairāk. Jāizlemj tikai, vai bērnam teikt par adoptāciju vai neteikt. Bieži gadās, ka par to pavēsta “labi” cilvēki. Bērnam šis jaunums bieži izvēršas traģēdijā.
Bija gadījums, kad jau pieaudzis jaunietis, uzzinājis par adopciju, sameklēja savu bioloģisko māti, pāris reižu pie viņas aizbrauca un pārliecinājās, ka tur valda tikai alkohols un viņš ir lieks. Puisis nomierinājās un paziņoja, ka māte ir tā, kura viņu izaudzināja. Tomēr šai sievietei tas bija satraukumu pilns laiks. .
Šis gadījums beidzās labi, taču daudz kas ir atkarīgs nevis no audzināšanas, bet no gēniem. Arī labās ģimenēs pieņemtie bērni, neraugoties uz pareizu audzināšanu, vienalga sāk dzert un klaiņot, vārdu sakot, atgriežas savā sākotnē, kuru iesūkuši ar mātes pienu vai jau saindējušies esot zem viņas sirds.
Lielākais dārgums
— Jūs gadiem vai ik dienu redzējāt daudz ļaunuma un cietsirdības, kā varējāt to izturēt?
— Esmu redzējusi neiedomājamas lietas, taču nelaimīgo bērnu dēļ turpināju strādāt. Somiņā gan vienmēr bija sirdszāles un kādas nomierinošas tabletes. Kad no dzērāju zaņķa pārnācu mājās, runāju ar saviem bērniem. Tādos brīžos saviem dēliem vienmēr teicu — ģimene ir svēta, un nevar bērnus mētāt no vienas vietas uz otru. Bērni jāaudzina, lai laimīgi būtu ne tikai viņi, bet arī vecāki un vecvecāki. Tagad bērni jāaudzina arī tā, lai viņi zinātu, ka viņiem ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi pret ģimeni un sabiedrību.
Kad man bija ļoti grūti, vasarā steidzos uz dārzu un ravēju vai vienkārši rušinājos pa zemi, un visas sliktās emocijas atstāju miklajā, vēsajā zemē. Kad netiku pie zemes, raudāju. Asaras aizskaloja rūgtumu. Daudzajos gados esmu sapratusi, ka visdārgākais ir tas, kuru mīlam un lolojam, nekas nav dārgāks par vecāku un bērnu mīlestību — ne nauda, ne mājas, ne īpašumi. Vissvarīgākais ir tas, kas mūs vieno — laba, draudzīga ģimene.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Vera Indersone.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1938. gada
19. decembris, Ape Alūksnes rajons.
IZGLĪTĪBA: augstākā. 1970. gadā Ļeņingradā beigusi Hercena vārdā nosaukto Pedagoģisko institūtu.
NODARBOŠANĀS: bijusī Aizkraukles rajona bērnu tiesību aizsardzības inspektore, no 18. aprīļa — pensionāre.
ĢIMENE: vīrs, divi dēli, divas mazmeitas.
VAĻASPRIEKS: darbs dārzā, puķu audzēšana, žurnālu un grāmatu lasīšana.
HOROSKOPA ZĪME: Strēlnieks.
