“Es jums gribu pastāstīt par Ulmaņlaiku,” kad sākam sarunu, saka Daina Kazule, kura dzīvo Vallē, “Kalnastrautu” mājās. Garais un, kā viņa pati teic, “kā dzeņa vēders raibais mūžs” jau iegriezies astotajā gadu desmitā, bet sarunā laiku pa laikam ieskanas Dainas kundzes gaišie smiekli.
Septiņas meitas
Dainas kundzes dzimtās mājas ir Skaistkalnes pusē. Par kalpošanu armijā jaunajam skaistkalnietim, Dainas tēvam, piešķīra trīspadsmit hektāru zemes, viņš apņēma sievu, un jaunā ģimene sāka dzīvi muižas kalpu mājā “Līdumi”, iekopa savu saimniecību un audzināja kuplu bērnu pulciņu — septiņas meitas. “Ceļš veda tieši gar mājām,” atminas Dainas kundze. “Par atslēgām tolaik pat nedomājām, mums to nebija. Pļavas bija ierādītas tālāk, kad braucām pļaut, mājās neviens nepalika, aizlikām durvīm priekšā slotu — tā bija zīme, ka mājās neviena nav. Svešie negāja iekšā, neko nezaga. Čigāni gan aitas zaga. Ieiet aitu barā, veikli paņem jēru, ratos ar lielo kulbu iekšā un prom.”
Pusgadu bēgļu
gaitās
“Sākās karš, gar Mēmeli virzījās fronte, un mēs, vairākas ģimenes, paņēmām lopus, sakrāvām ratos iedzīvi un jūnijā devāmies bēgļu gaitās. Pa ceļu nevarējām braukt, teica, ka tas esot mīnēts,” stāsta “Kalnastrautu” saimniece. “Kad novembrī pārnācām, saimniecība bija nopostīta, siens un labība sadegusi, bet no mājas palikusi tikai puse. Sākumā dzīvojām kaimiņu klētī, bet, kad nāca ziema, iegājām viņu mājā. Kaimiņš bija šucmanis un mājās neatgriezās. Ar laiku sakārtojām savu māju, tā bija liela — pusmājā turējām lopus, otrā pusē dzīvojām paši. Pirmajā gadā pēc kara valdīja bads. Bija palikušas tikai sarkanās bietītes, burkāni, labības lauki tanku izbraukti. Daļa labības bija sanesta karavīru bunkuros guļasvietu ierīkošanai. Mēs to vilkām ārā un kūlām. Ēdot no šo graudu miltiem cepto maizi, smiltis zobos šņirkstēja.”
No Skaistkalnes uz Austrāliju
Daina ģimenē ir piektā meita, tagad palikusi vienīgā. “Vecākā māsa Zinaīda bija smukā māsa,” stāsta Daina. “Bet viņai raibs liktenis. Zinaīda apprecējās ar inženieri, kurš vācu laikā strādāja Liepājas ieroču fabrikā, bet māsa ar nesen dzimušo dēliņu dzīvoja Rīgā. Kad nāca krievi, viņus evakuēja uz Vāciju. Māsu no Rīgas, bet viņas vīru — no Liepājas. Dažus kuģus, kas no Liepājas ostas devās uz Zviedriju, nogremdēja, mēs domājām, ka Zinaīdas vīrs bija vienā no tiem, jo par viņu vairs nekad nekas netika dzirdēts.
Karš beidzās, un māsa kādu laiku dzīvoja Vācijā, tur viņa iepazinās ar kādu vācu ārstu, un abi izvēlējās doties uz Austrāliju. Kad viņš nomira, māsa apprecējās trešo reizi.” Saikne ar māsas dēlu Aivaru, kurš izmācījies un visu mūžu strādājis par skolotāju, nav pārtrūkusi, Daina sarakstās, piezvana. Viņa rāda fotogrāfijas, no kurām pretī smaida nu jau sirms kungs. “Viņš runā latviski, tikai tas akcents,” teic Dainas kundze.
Gana zosis, gana bites
Darba gaitas, kā visi kara laika bērni, Daina sāka agri — nepilnu septiņu gadu vecumā viņu salīga muižā ganīt zosis. “Ap simtu viņu bija,” Daina atceras balto putnu skaitu. “Mēmeles krastos veselu vasaru ganīju, un par nopelnīto naudu man pašuva mētelīti un kleitiņu, ar ko skolā iet.”
Māsas skolojās kur nu kura — viena izmācījās par pārraudzi, cita par grāmatvedi, bet Daina palika tēva mājās. Sākumā strādāja kolhoza lauka brigādē, pēc tam nokļuva vieglākā darbā — par uzskaitītāju. Vēlāk, kad bija iespēja, Daina devās uz Apes mehanizatoru skolu un apguva zootehniķes profesiju. Pēc tolaik obligātās triju gadu nostrādāšanas Jelgavā, kur iepazinās ar nākamo vīru, Daina sāka dzīvot un strādāt Mežmuižā. “Strādāju fermā, vēlāk tur izcēlās nagu sērga, un fermu nodedzināja,” atceras valliete. Viņa darījusi dažādus darbus — bija noliktavas pārzine, kad kolhozā vajadzēja bitenieku, Daina Rīgā mācījās bitenieku kursos un gandrīz trīs gadus kopa bišu dravu. Viņas pārziņā bija 70 saimju. “Drava bija arī te, kur “Kalnastrautu” mājas, tolaik tur bija tīrums,” stāsta saimniece.
Negaidīti atdod māju
Kā tad no dzīvokļa Mežmuižā Daina nonāca “Kalnastrautos”?
“Viens krievs bez saskaņošanas uzcēla te māju, nebija ne projekta, ne atļaujas celt,” stāsta Dainas kundze. “Runāja toreiz, ka ar buldozeru jāšķūrē nost. Un tad vienā rudenī darbojos bišu dravā — ieziemoju bites. Skatos — nāk viens uz manu pusi, ieskatos labāk — šo māju saimnieks. Viņš panāca man pretī, teikdams: “Nāc šajā mājā dzīvot!” Pats braukšot prom, jātiek vaļā no mājas. Saka — še tev atslēgas! Es atkal viņam — liec, kur gribi, man to māju nevajag. “Man arī ne!” viņš atcirta, nometa atslēgas zemē un skriešus uz autobusu. Prātoju, ko ar tām atslēgām darīt, tomēr ieliku kabatā. Pirmo reizi atnācu šurp nākamajā pavasarī, paskatījos, kā iekšā izskatās. Virtuve bija izbūvēta, arī viena istaba gatava dzīvošanai. Tā mēs te sākām dzīvot. Uztaisījām “papīrus”, samaksājām saimniekam.”
Liktenīgais vakars pirtī
“Vīru Boļeslavu saucām par Bruni, viņš bija no Siguldas puses,” stāsta Daina. “Dzēra gan viņš šad tad tā pavairāk, bet vai tāpēc triekt prom? Strādīgs un labs cilvēks, bet bija problēmas ar sirdi. Dzīvojām jau “Kalnastrautos”, kaimiņš bija uzbūvējis jaunu pirti un ielūdza arī mūs uz balli. Es negribēju iet, bet Brunis gan aizgāja. Vakarā pārradās mazliet iedzēris, izrādījās, pirtī palicis slikti, izvilkuši viņu ārā, laistījuši ar ūdeni. Aizgāja gulēt uz dīvāna pie televizora, ilgi skatījās. Durvis pievēra, lai man netraucē. No rīta nemodināju, pati gāju rīta cēliena darbus apdarīt, apkopt lopiņus. Staigāju pa virtuvi, pagatavoju brokastis. Atvēru durvis un jautāju: ‘‘Dusmojies uz mani, ka necelies?’’ Ne atbildēja, ne kustējās. Pēc laiciņa ienācu atkal, pieskāros rokai — auksta. Skrēju pie kaimiņiem, saku — Brunis miris, viņi — ko tu muldi, aizej un pakustini riktīgi, viņš no pirts, tāpēc cieši guļ. Otrreiz sapurināju un attapos, sapratu, ka miris taču.”
Nav, par ko raudāt
“Kalnastrautos” ir deviņi hektāri zemes. “Neliela saimniecība, dārzs, gotiņa, slaucu no rīta un vakarā, teliņš arī ir,” stāsta Dainas kundze. “Kad siens jāvāc, prasu palīgus. Atnāk jauni zēni, nopļauj, saved. Man vienai nav garlaicīgi, radio skan visu diennakti, lasu avīzes, televīziju gan neskatos, acis dikti bojā. Man ir labi, nav, par ko raudāt, dzīvoju tik nost! Kā mums katram nolemts, tā notiek. Tur neko nevar darīt. Dzīvi ir jāmāk nodzīvot, ir jāmāk iet pa taisnu ceļu, nevar līkumot. Ja iesi līkumos, slikti klāsies. Dažs tā iekuļas, ka netiek laukā. Un taisnīgam arī jābūt, katram sava nauda ir jānopelna. Saka jau, ka tagad darba nav. Es tā vis nedomāju. Darbu var atrast, kurš negrib — tas gan nevar. Darbs tikai klāt nenāk, pašam jāmeklē.”
