Valles zelts ir tās cilvēki. Nezinu, vai tā tikai sagadījies, taču teju visi vallieši, ko esmu satikusi, ir optimistiski un dzīvespriecīgi ļaudis. Arī Ruta Cinovska. Viņas vārds un telefona numurs manā piezīmju blociņā ierakstīts pagājušajā gadā pēc kāda brauciena uz šo pagastu. Nolēmu, ka atraktīvā valliete noteikti jāsatiek vēlreiz, un tagad, tumšajās ziemas dienās, kad tik ļoti vajadzīga kāda pozitīvisma un smieklu deva, sarunājamies par dzīvi.
Mana sarunbiedre dzīvo Valles centrā, divstāvu ķieģeļu mājā līdzās vidusskolai. Viesistabā, kur iekārtojamies sarunai, pie sienas ievēroju lielu kalendāru ar automašīnas attēlu.
Kur ābolu metīsi, tur trāpīsi “vetiņam”
“Man ļoti patīk braukt ar auto,” saka Ruta. “Pašai tagad automašīnas nav, tomēr šad tad gadās “izglābt” kādu draugu. Pēdējā laikā vairāk “stūrēju” bērnu uzdāvināto velosipēdu. Viņi gan man solīja nopirkt mazu auto, bet mašīna taču ir kā ģimenes loceklis — “pabarot” vajag, tehnisko apskati veikt, remontēt. Teicu: ja jūs, mīļie bērni, to visu nodrošināsiet, tad pērciet vien. Runas par automašīnas iegādi apsīka…
— Cik gadu esat pie stūres?
— Mācījos Bebrenes sovhoztehnikumā, un to nevarēja pabeigt, ja neieguva autovadītājas apliecību. Kad sāku strādāt Vallē, pirmais transporta līdzeklis man bija tāds maziņš mocītis ar sarkanu bāciņu, “minskiņš”, pēc tam nāca voshodi un javas. “Patrenkāju” arī tēva IŽ Planeta ar blakusvāģi, pirmais brauciens gan beidzās grāvī.
— Tolaik Bebrenes sovhoztehnikumā mācīja veterinārfeldšerus. Kas pamudināja izvēlēties šo profesiju?
— Kad vēl mācījos vidusskolā, tiešām nezināju, ko vēlos. Pirms izlaiduma aptaujas lapās bija jānorāda, kur dosimies mācīties, es tāpat vien ierakstīju — Bebrenes sovhoztehnikums. Redz, kā vārdi meklē vietu. Un tad mums saslima govs, atnāca vetārste, tāda mutīga sieva, un teica: ej, meitiņ, mācīties, pati varēsi govis dakterēt. Un es nodomāju, kāpēc ne? Aiziet! Nenožēloju ne mirkli, ka izvēlējos šo profesiju. Tagad es jūtu, ka darbs bija smags, sāp šur un tur… Bet tas nekas, lai sāp, ja jau šādos gados nekas nesāpēs, tad jau nebūs labi. Starp citu, Vallē ir ļoti daudz veterinārfeldšeru. Es smejos — kur Vallē ābolu metīsi, tur trāpīsi “vetiņam”. Arī salidojumus rīkojam tepat Vallē, 2015. gadā būs 40 gadu kopš skolas beigšanas, tad jāsarīko tāds lielāks, varbūt pat Bebrenē.
Paši labākie bērni pasaulē
— Cik ilgi darbojaties amatierteātrī?
— Vairāk kā trīs sezonas, paralēli dziedāju arī vokālajā ansamblī, bet tas pagaidām mazliet paputējis, jo nav ansambļa vadītāja. Teātrī uzprasījos pati, kopš bērni ir prom, varu daudz laika veltīt sev. Tagad cītīgi gatavojam jauno izrādi — komēdiju. Cilvēki, vismaz mūsu pusē, tomēr vairāk vēlas komēdijas, drāmu dzīvē pietiek tāpat. Teātris man vienmēr ir paticis, arī manam tēvam tas bija pie sirds, dažreiz pasmejos — mans tēvs jaunībā spēlēja teātri, bet es vecumā.
— Kā ar ballēm?
— Pēdējo reizi biju Jaungada karnevālā Vallē, biju čigāniete. Mūsu amatierteātra režisore Aija Skosa grib atjaunot kādreiz tik iecienīto karnevāla tradīciju. Bet aktīva esmu bijusi vienmēr — gan vidusskolas, gan tehnikuma laikā dziedāju, spēlēju teātri, runāju dzeju. Kad bērniņi radās, tad nācās padzīvot rāmāk, bet bērni paaugās, un tad jau atkal — aiziet! Tā jaunatne taču man neļauj novecot. Un man ir paši labākie bērni pasaulē! Kamēr vēl dzīvoja pie manis, vienmēr visur sauca līdzi. Dēls Gatis mācījās Jūras akadēmijā, atbrauc pēc pusgada reisa, satiekas ar draugiem, patusē, ieskrien mājās un saka: “Mammu, gribi uz balli?” Gribu! “Pusstundas laikā vari sataisīties?” Varu! Pēc pusstundas mašīna klāt, laižam uz balli. Pie galdiņa sēž dēla draugi, Gata mazā māsa Agnese un es. Dēla draugi izdancina, Gatis tik iečukst ausī: “Kad būsi nogurusi, pasaki.” Kad Agnese un Gatis mācījās vidusskolā, vedu viņus uz “disenēm” Kurmenē, pati turpat pie kluba mašīnā pasnaudu. Kad vecākā meita Evita dzīvoja Kurmenē, tad bija labi, braucu pie viņas. Tolaik mobilo telefonu vēl nebija, sarunājām, cikos atbraukt, savācu savējos, kaimiņu bērnus. Ļoti skaists un darbīgs posms bija, kad jaunākie bērni dejoja modernās dejas. Dēls nopietni bija ar tām aizrāvies. Piedalījās konkursos Latvijā, ārpus tās — dejoja Minskā, Gomeļā, Novgorodā, un es visur paspēju izbraukāt līdzi. Bija vēl darbs, lopiņi, bet vajadzēja taču būt līdzās — sapucēt, frizūru uztaisīt, palīdzēt pārģērbties. Un dancot viņi grib vēl šodien!
“Mana skaistā Apte”
— Vai jums ir kāda “recepte” bērnu audzināšanai?
— Nu… nav tādas. Agri izšķīros, abi jaunākie vēl negāja skolā. Bija diezgan smagi, centos būt gan tēvs, gan māte vienā personā, grūti jau tas izdevās, tomēr mums vienmēr bija ļoti izteikta ģimenes kopības izjūta. Visu darījām kopā. Arī uz kūti palīgā apkopt lopiņus bērni pa kārtai nāca ik rītu, ganības bija tālu, viena pati gotiņas aizvest nevarēju. Man prieks, ka pratu iemācīt viņiem trīs ļoti svarīgas lietas — nekad neņemt svešu mantu, nemelot un perfekti paveikt uzticēto darbu.
— Vai bērni dzīvo Vallē?
— Visi savā dzīvē, es te viena pati kā karaliene. Vecākā meita Evita ar ģimeni dzīvo Vallē, lauku mājā, Agnese Londonā, bet dēls Dublinā. Tā diemžēl ir daudzās ģimenēs. Kaut vai paskatoties uz mūsu mazo Vallīti — daudzi ir aizbraukuši uz Vāciju, Franciju, Angliju, Norvēģiju, Īriju un citur. Pagaidām šķiet, ka bērni Latvijā neatgriezīsies. Pie meitas ciemojos divreiz, pie dēla vēl neesmu bijusi. Pirmo reizi Londonā pabiju nedēļu, otrreiz 10 dienu, bet gribējās uz mājām. Meita uztraucās, vai man esot slikti pie viņiem? Man taču neko neļāva darīt, prasīju atļauju traukus nomazgāt, šad tad drīkstēju. Ilgojos pēc Valles, pēc mājām. Skumji, ka pēc ciemošanās Latvijā viņi saka: izciemojušies esam, jābrauc mājās. Mājas ir tur. Esmu ar to samierinājusies, ja viņiem tur ir labi, tad arī man ir labi. Saziņai ir dators, “skaips”, kamera, varam sarunāties, viens otru redzot.
— Teicāt, ka ir arī divi mazbērni.
— Divi ļoti forši puikas Niks un Henriks. Mazdēli mani sauc par Apti. Mums ir īpašs atvadīšanās veids, kad no ciemošanās pie meitas dodos projām: mazais Henriks stāv pie loga, viens otram mājam un sūtām gaisa bučas. Reiz pārsmējāmies: Evita stāv blakus, un Henriks tā ļoti nopietni un domīgi saka: “Tur mana skaistā Apte aiziet.”
Nikam vairāk patīk dators, bet jaunākajam Henrikam — zirgi. Šogad Henriks savā sešu gadu jubilejā palūdza gleznu ar zirgiem, arī savu nākotni puika jau skaidri saplānojis — līdzās mājai cels zirgu stalli.
Leišu radi runā
latviski
— Vai esat dzimusi Vallē?
— Tieši pašā Vallē — kādreiz te bija slimnīca. Starp citu, mani vecāki ir lietuvieši. Pirmā valoda man bija lietuviešu, tagad gan, ja ir jārunā lietuviski, pirmo pusstundu tā grūtāk, pēc tam jau aiziet. Lielākā daļa radu mums ir Lietuvā. Visi tēva radi Rokišķos, Kauņā, pie kuriem braucam ciemos, runā latviski.
— Ar ko nodarbojaties tagad?
— Jau divpadsmit gadu esmu komandante skolas internātā. Bet, kaut prasu kārtību, es neesmu niknā “komene”. Internāta bērni man ir ļoti mīļi, daudzi, kad smagi ap sirdi, uztic savus kreņķus un asaras: “Rutastant, varam parunāties?” Mazākajiem kādas raizes skolā, lielākajiem — sirdslietas. Protams, visas bērnu nedienas paliek pie manis — “seifā”.
— Kādi jaunieši ir tagad, salīdzinot ar laiku, kad sākāt strādāt internātā?
— Ļoti atšķirīgi. Šie bērni ir atraktīvi un aktīvi, viņiem ļoti svarīgas tehnoloģijas — telefons, dators, internets. Kad tikko sāku strādāt, bērni bija daudz sirsnīgāki, mīļāki. Nav jau tā, ka tagad nebūtu sirsnības, bet tomēr ir citādi.
Vajag cerēt un
ticēt
— Vai ticat Dievam?
— Dievs “regulē satiksmi”, tas nu gan ir skaidrs. Esmu to izbaudījusi pati uz savas ādas. Dažreiz ir kāda iecere, ko ļoti gribētos piepildīt, bet visi apstākļi veidojas pavisam citādi, pat dusmas pārņem — nu, kāpēc tā? Bet pēc kāda laika redzu, ka noticis tieši tā, kā tam vajadzētu būt, lai gan pirmajā mirklī tā vis nešķiet.
— Kā vērtējat pašreizējo dzīvi Latvijā?
— Kopumā — ir labi. Ne visiem, protams, par sliņķiem un dzērājiem nerunāju. Ja ir rokas un galva uz pleciem, sev maizīti var nopelnīt. Es nevaru sūdzēties. Rēķinus nomaksāju pati, sevi nodrošināt varu. “Staburaga” lasītājiem gribu novēlēt — lai vienmēr dzīvē būtu kaut kas, ko gribas iemācīties, kaut kas, ko ļoti gribas izdarīt, kāda vieta, kur vēlētos nokļūt, kāds sapnis, ko piepildīt. Vajag cerēt, ticēt brīnumiem un tam, ka viss labākais vēl tikai būs.
