“Sāp sirds, attiecības ar ģimeni sabojātas, risinājumu pagaidām neredzu,” tā šībrīža situāciju, kas izveidojusies Ilgas dzīvē, raksturo viņa pati.
Izveido citu ģimeni
“Nekad nebiju domājusi, ka visvairāk nožēlošu vārdus, ko bērnībā teicu mātei: “Mammu, gribu brālīti, kuru lolot un lutināt”,” stāsta Ilga. “Tēvs no ģimenes aizgāja, man pavisam mazai esot. Man bija deviņi gadi, kad mamma satika mana pusbrāļa Ivo tēvu. Tolaik tik ļoti vēlējos īstu ģimeni, ar mammas draugu labi sapratāmies, un man gribējās brālīti vai māsiņu. Protams, ne jau mana vēlme bija noteicošā, ka brālītis uzradās, tomēr iedrošinājums mammai, kurai tolaik jau bija tuvu četrdesmit, varbūt bija gan.” Ģimenes idille beidzās ātri, tikai pāris gadu Ilga to izbaudīja.
Deviņdesmito gadu krīzes laikā patēvs zaudēja darbu un devās strādāt uz ārzemēm. Sākumā ik mēnesi atsūtīja nelielu naudassummu, bet nepagāja pat gads, kad sūtījumus vairs nesaņēmām. Anglijā viņš satika citu sievieti un izveidoja jaunu ģimeni. “No paziņu stāstītā uzzinājām, ka tur, Anglijā, viņš kredītā iegādājies māju un jaunajā ģimenē esot divi bērni, bet par mums viņš aizmirsa,” atceras sieviete.
Dēla pirmos soļus neredz
Pēc ģimenes vīrieša zaudēšanas abas sievietes jo īpaši rūpējās, lai mazajam brālītim nekā netrūktu — ne mantu, ne mīlestības un uzmanības. Pirmās vairāk gādāja māte, strādājot divos mazatalgotos darbos, bet Ilga brālītim veltīja savu laiku, vedot viņu uz bērnudārzu, vēlāk uz skolu, pulciņiem, palīdzēja gatavot mājasdarbus. Fotoalbumā Ilgas vidusskolas izlaidumā vēl redzama maza, laimīga un starojoša ģimenīte. “Lai mātei būtu vieglāk, tālāk nemācījos, bet sameklēju darbu. Domāju — vairākus gadus pastrādāšu, lai brālītis pabeidz 9. klasi, un tad jau pati varēšu domāt par turpmākām studijām.”
Meitene sāka strādāt būvniecības preču veikalā par pārdevēju un darbavietā drīz vien iepazinās ar Normundu. Viņš bieži iegriezās veikalā, un katru reizi abu sarunas raisījās aizvien ilgākas. Vietējais puisis, strādīgs, un šķita arī, ka ar alkoholu pārāk cieši nebiedrojas. Pēc pusgada sāka dzīvot kopā, bet vēl pēc gada piedzima dēls Edijs. “Tad sākās problēmas,” atceras Ilga. “Normunds, lai gan septiņus gadus par mani vecāks, gribēja izklaidēties ar draugiem, bet es vairs nevarēju iet līdzi, nācās palikt vienai ar mazuli. Mātei nebija daudz laika man palīdzēt, darbi un uzmanība jāvelta dēlam.” Normunds sava dēla pirmos soļus neredzēja, viņam šķita pārāk apgrūtinoši rūpēties par bērnu. Autiņbiksītes dēlam ne reizi nenomainīja, naktīs mazuļa raudāšanu centās nedzirdēt. Pusgadu pēc bērna piedzimšanas viņš no Ilgas aizgāja.
Atkarību gūstā
“Ciemos nāca bieži, Edijam uzmanību pievērsa vairāk, nekā dzīvojot kopā. Cerēju, ka attiecības izdosies atjaunot. Dažreiz nedēļas nogalēs, kad Ediju pieskatīja mana mamma, palika pie manis. Tā mēs “novilkām” dažus gadus ne īsti kopā, ne šķirti, līdz beidzot Normundu “pievāca” cita. To uzzinot, nepārdzīvoju un sapratu, ka tas ir labākais risinājums. Pavisam drīz iepazinos ar jauku sava vecuma puisi, un mēs joprojām esam kopā. Viņš Edijam ir daudz labāks tēvs nekā Normunds, abiem izveidojās ļoti laba saikne, un es ar prieku noraugos, kā viņi dodas makšķerēt vai kopā vēro kādu raidījumu.”
Šajā laikā, kad Ilgas dzīve šķita sakārtota, sākās problēmas ar Ivo, kurš tobrīd mācījās profesionālajā skolā. To, ka brālis, kurš nu bija izaudzis liels, smēķē, ģimenē zināja jau kādu laiku, bet, aizvien biežāk ierodoties pie Ilgas, viņš oda pēc alkohola. Reiz kolēģe stāstīja, ka, no ballītes nākot, redzējusi Ivo izejam no spēļu zāles. Kad no mājām sāka pazust lietas, Ilga saprata, ka vainīgs ir brālis. Viņš tās ieķīlāja lombardā un, protams, nekad neizpirka. Brālis bija kļuvis rupjš, nicīgi runāja par ģimeni, zaga mantas arī no draugu dzīvokļiem, no pašu mitekļa. Iegūto naudu Ivo tērēja alkoholam, cigaretēm un notrieca spēļu zālē. Mājās viņš ieradās tikai paēst un pēc tīra apģērba.
Apburtais
loks
“Lai cik dīvaini tas būtu, tieši tad man sākās nesaskaņas ar māti, lai gan vienmēr bijām labi sapratušās. Kad teicu mātei, lai negatavo viņam ēst, lai nemazgā veļu, viņa saskaitās. Es pēkšņi biju sliktā, kura mazajam brālītim vēl ļaunu. Kā var likt “mazajam” divdesmitgadīgajam puisītim mazgāt savas zeķes?! Māte uzskatīja, ka Ivo ir tikai nenobriedis jaunietis un tas ir normāli — uzdzīvot augām naktīm, neko nedarīt, dzert un zagt. Viņa turpina rūpēties, lai dēliņam nekā netrūktu, bet tajā pašā laikā Ivo par viņu ņirgājas, zog naudu, turpina nest mantas uz lombardu. Mani iebildumi tiek uztverti kā naida izpausme, un mēs ar māti gandrīz vairs nesarunājamies. Es ļoti mīlu savu mammu, man žēl, ka viņa raujas divos darbos, izpilda visas Ivo iegribas, sev neko nepērk. Ivo staigā džinsos, kas maksā 40 eiro, kaut zinu, ka mamma tādu summu nevar atļauties. Atliek vien noraudzīties, kā mana māte strādā vaiga sviedros visu dienu, lai pabarotu dīkdieni, bet pretī saņem tikai nievas un pazemojumu. Nesaprotu, kāpēc māte neredz Ivo patieso seju? Vai tas kādreiz mainīsies un viņa sapratīs, kāds ir Ivo?
Arī mans dēls šobrīd prasa — mammu, es gribu māsiņu! Un ir savādi ap sirdi, es domāju — tas ir kā apburtais loks, kad viss atkārtojas.” ◆
