Mazās Elīnas piecu gadiņu jubilejā sapulcējās kupls radu un draugu pulciņš.
Mazās Elīnas piecu gadiņu jubilejā sapulcējās kupls radu un draugu pulciņš. Mazā priecīgi saņēma dāvanas un domāja — labi, ka ir tik daudz apsveicēju! Viņa lūkoja cītīgi iegaumēt, ko kurš uzdāvina, lai nākamajā dienā “dārziņā” varētu pastāstīt par priecīgajiem notikumiem.
Elīna dzīvo kopā ar māmiņu un viņas draugu, viņiem drīz gaidāms “bēbis”. Meitenīte pēc mazuļa ļoti ilgojas un cer, ka tā būs māsiņa, tad kopā varēs spēlēties. Viņa zina, ka sākumā “bēbis” nemācēs runāt, bet ir gatava pagaidīt! “Lūdzu, lūdzu — esi maza meitenīte,” viņa, pieglaužoties mammas puncim, čukst, jo puikas viņai nepatīk. Fui, ar viņiem taču var spēlēties tikai ar mašīnītēm! Viņi taču nerotaļājas ar lellēm, kaujas un grūstās!
Vēl Elīnai ir tētis un viņa jaunā sieva, kuri ieradās vieni no pirmajiem. Tad vēlāk atnāca omīte ar opīti, pēc stundas — vectēvs, tēta tētis. Elīnīte zināja, ka mammas drauga memmīte arī teju būs klāt. Memmīte bija ļoti mīļa un jauka. “Jā,” domīgi nogrozīja galvu Elīna, “bet kāda radiniece viņa ir omītei?”. Uh… “Nē, tas ir pārāk sarežģīti, par to lai domā lielie,” pie sevis nosprieda mazā gudriniece. Meitene nolēma, ka memmīte un omīte vienkārši ir draudzenes. Nu, vai nav jauka doma? Mazā apmierināti smaidīja.
Elīna mēģina atcerēties visus apsveicējus, līdz galīgi apjūk. “Mammīt, vai mēs visi esam ģimene?” jautā Elīna. Mamma domīgi noliec galvu un tad apstiprinoši pamāj.
