Kuram no vecākiem gan nav pazīstams skats, kad lielāks vai mazāks bērns atskrien ar asaru pilnām acīm, jo “noķēris zaķi”. Vienkārši sasitumi krītot ir mazākais ļaunums, kas gadās bērniem Latvijā ik dienas. Īpaši aktuālas traumas ir tieši brīvlaikos, kad, dzīvojoties ārā, iespējas savainoties ir lielākas.
Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas sabiedrisko attiecību speciāliste Beāte Bartaševica atzīst: “Biežākās traumas bērniem ir dažādi sasitumi, nobrāzumi, lūzumi, arī galvas traumas un dzīvnieku kodumi.” Turklāt visbiežāk traumas tiek gūtas mājās vai to tuvumā — pakrītot, braucot ar velosipēdu, skrituļslidām, skrejriteni, spēlējoties rotaļu laukumos un šūpojoties šūpolēs.
Jāuzmana mazotnē
Slimību profilakses un kontroles centrs atgādina, ka jāuzmana ne tikai lielāki bērni, kas sevi var savainot skraidot un rotaļājoties, bet arī pavisam mazie zīdainīši. Slimnīcās gandrīz katru nedēļu ieved kādu zīdaini, kurš izkritis no rokām vai novēlies no pārtinamā galda. Jāatceras, ka bērniņš arī dažu mēnešu vecumā ir ļoti kustīgs. Mazulim pietiek ar vienu straujāku kustību, lai nokristu zemē, kaut arī līdzās ir pieaugušais, kurš tikai uz mirkli novērsies. Šādi kritieni ir ārkārtīgi bīstami, jo bērni var iegūt centrālās nervu sistēmas traumu. Jebkura paaugstināta virsma — dīvāni, gultas, pārtinamie galdi —, kur tiek novietots mazulis, rada kritiena risku, tādēļ tie jānorobežo ar kādu barjeru, lai viņš nenoveltos. Bīstamu traumu zīdainis var gūt, noveļoties pat no trīsdesmit centimetru augstuma. Drošākā vieta bērnam ir uz grīdas.
Pēc kritieniem nereti ieplīst galvaskausa kauli, un raksturīga šīs traumas pazīme ir liels asinsizplūdums mīkstajos galvaskausa audos, ko vecāki uztver kā lielu punu vai zilumu. Nereti bērni krītot salauž rociņu vai kājiņu.
Gaidot jaundzimušo, vecāki nodrošinās ar visām nepieciešamajām lietām. Runājot par bērnu drošību, svarīgi ir pieminēt sēdeklīti automašīnā, kuram vajadzētu būt iegādātam jau pirms dzimšanas, lai, pirmo reizi dodoties mājās, to varētu izmantot. Ja nav iespējas sēdeklīti nopirkt, to var īrēt vai aizņemties.
Palodze — tabu vieta
Mājās pastiprināta uzmanība jāpievērš logiem un balkoniem, pa kuriem bērns var izkrist. Bieža kļūda, ka jau agrā mazotnē, rādot ārpusē notiekošo, vecāki bērnu atbalsta un tur uz palodzes. Tā jau agrīnā vecumā mazais secina, ka palodze ir vieta, kur ir ļoti interesanti. Viņš saprot, ka stāvēt uz palodzes ir aizraujoši, un paaugoties meklē veidu, kā tur uzkāpt. Māju logus ieteicams nodrošināt ar drošības mehānismiem, kas neļauj tos pilnībā atvērt, vai istabas vēdināt tikai bērnu prombūtnē vai gulēšanas laikā.
Jāatceras, ka balkonu nedrīkst izmantot kā rotaļu laukumu. Ļoti reti ir tādi gadījumi, kad pēc kritiena no augstuma bērns negūst traumas. Pēc kritieniem, pat ja vecākiem šķiet, ka atvasei nekas nedraud, jāsazinās ar ārstu. Ja bērns nokritis no augstuma, vienmēr jābrauc uz slimnīcu, jākonsultējas ar ārstu un jāveic rentgenoloģiska izmeklēšana — iesaka speciālisti.
Katru gadu bērni izkrīt pa māju logiem vai balkoniem un gūst centrālās nervu sistēmas traumas, nieru vai vēdera dobuma sasitumus. Nereti šādiem gadījumiem ir arī letāls iznākums, tāpēc jāraugās, lai šādas nelaimes nenotiktu.
“Sākoties siltajam laikam, traumu skaits krasi aug. Ziemas laikā dienā slimnīcā pēc palīdzības ar dažādām traumām vērsās vidēji 60 bērnu, bet, sākoties pavasarim un vasarai, šis skaits palielinās līdz 100 traumām dienā. Visvairāk traumu tiek gūtas tieši aprīlī un maijā, kad sākas aktīvās atpūtas prieki,” skaidro B. Bartaševica.
Vecākiem jāpievērš uzmanība, kādas traumas bērni guvuši. Ja ir nobrāzumi un zilumi, jāskatās, cik stipri tie ir — jo dziļāki, jo vairāk iespējams infekcijas risks, tāpēc var rasties iekaisumi. Izvērtējot situāciju, pirmā palīdzība jāsniedz pašiem vai jāvēršas pēc palīdzības pie speciālistiem. Piemēram, ja kritienā gūta galvas trauma, bērnu pārvietot vai kustināt nebūtu vēlams. Ieteicams cietušo novietot guļus ar nedaudz paceltu galvu. Pēc tam nekavējoties jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība. Ja laikā, kamēr tā tiek gaidīta, bērnam kļūst slikti — ir slikta dūša, vemšana —, jāpievērš uzmanība, lai viņš tiktu novietots uz sāniem, tādējādi neļaujot vemjot aizrīties.
B. Bartaševica uzsver: “Lai izvairītos no traumām, liela nozīme ir tieši vecāku izglītošanai. Pārvietojoties ar dažādiem braucamrīkiem, obligāti jālieto ķivere, ceļu un elkoņu sargi; batutam nepieciešams aizsargtīkls. Bērnam noteikti jāstāsta, kā pasargāt sevi un citus no nelaimes gadījumiem.”
Traumu skaitam katru gadu esot tendence palielināties, taču pērn tas pazeminājies. 2012. gadā tie bija 21 125 gadījumi, 2013. gadā — 23 477, bet 2014. gadā — 20 826. “Vidēji 10 procentu no šī skaita (bērni, kuri vēršas pēc palīdzības Bērnu slimnīcā) gūst tik smagas traumas, ka cietušos nepieciešams stacionēt,” teic speciāliste.
Applaucējas, apdeg un saindējas
Slimību profilakses un kontroles centrā uzsver, ka apdegumi, applaucējumi un saindēšanās var radīt ļoti smagas traumas, jo pat nelieli apdegumi var izraisīt šoku un dzīvībai bīstamu šķidruma un sāļu zudumu organismā. Diemžēl šīs ir vienas no izplatītākajām traumām bērniem vecumā līdz četriem gadiem.
Kad mazulis sāk iepazīt pasauli, viņš ir ļoti aktīvs, kustīgs, zinātkārs, tāpēc cenšas visu aptaustīt un pārbaudīt, tajā skaitā gludekli, kontaktligzdas, cepeškrāsni un citus bīstamus priekšmetus.
Slimnīcās bieži tiek nogādāti bērni ar apdegušu seju, krūškurvi, pleciem. Tāpēc tiek uzsvērts — nevajag atstāt karstus šķidrumus bērniem aizsniedzamā vietā. Kamēr viņi vēl ir mazi, mājās jāiztiek bez galdauta klāšanas, jo mazie to var aizķert, uzraudami sev virsū visus uz galda novietotos priekšmetus. Krūzīti ar karstu šķidrumu un asus priekšmetus vienmēr ieteicams novietot galda vidusdaļā, kur bērni nespēj tos aizsniegt.
Vecākiem pusdienojot vai dzerot karstus dzērienus, nevajadzētu mazo turēt rokās, jo ir risks, ka viņš var ieraut klēpī karstā šķidruma krūzi vai karsto ēdienu. Bērnu slimnīcā katru gadu tiek ievietoti vairāki desmiti bērnu ar šādām traumām. Ļoti svarīgi, pasniedzot ēdienu, vēlreiz pārbaudīt tā temperatūru, lai bērns neapdedzinātos arī šādā veidā.
Arī saindēšanās ir viens no izplatītākajiem nelaimes gadījumiem bērniem, īpaši vecumā līdz četriem gadiem. Mazu bērnu interesē apkārtējā pasaule — krāsainas tabletes un sadzīves ķīmiju viņš var uztvert kā saldumus vai rotaļlietas. Ir jāparedz, ka bērns paņems visu, kam tiek klāt, un ka viņam interesē pilnīgi viss, kas notiek un ko viņš ierauga, jo tā tiek izzināta pasaule.
Liela problēma ir sadzīves ķīmija, kas mājās nolikta nepareizi izvēlētās vietās. Vecāki bieži bez uzraudzības atstāj tādas lietas kā veļas pulveri, balinātāju, smaržas, acetonu, trauku mazgājamos, cauruļu tīrīšanas līdzekļus un citas lietas. Bērns, tiekot tiem klāt, var gūt neatgriezeniskus kaitējumus veselībai. Šīs vielas var izraisīt mutes dobuma, barības vada un elpošanas ceļu ķīmiskus apdegumus. No sadzīves ķīmijas iespējams gūt arī ļoti smagu intoksikāciju un pat aiziet bojā. Arī etiķa esence var sagādāt bīstamas situācijas, jo vecāki to bieži vien glabā pudelēs, kas nav aizskrūvēta ar drošu pudeļu korķīti vai arī pārlej, piemēram, limonādes pudelēs. Pudeles ar košajām etiķetēm piesaista bērnu uzmanību. Nonākot barības vadā, etiķa esence rada dzīvībai bīstamu ķīmisko apdegumu, kas beidzas ar neatgriezenisku mutes, barības vada, kuņģa bojājumu vai pat nāvi. Tāpēc no etiķa esences lietošanas mājās labāk atteikties pavisam un izmantot tikai galda etiķi. Vecākiem jāparūpējas, lai sadzīves ķīmija atrodas bērniem neaizsniedzamā vietā.
Vecākiem arī jādomā, kur mājās novietot medikamentus. Tie noteikti jātur slēdzamā skapītī vai atvilktnē bērnam neaizsniedzamās vietās. Bieži mazie paņem vecmāmiņas vai vectētiņa tabletes — asinsspiediena, sirds zāles, krāsainas dražejas, kālija permanganāta graudiņus, kas bērnu ļoti interesē. Tā kā šajā vecumā pasauli lielā mērā izzina tieši ar mutes palīdzību — visu nogaršojot —, nereti medikamenti tiek norīti, kas var radīt saindēšanos vai mutes un barības vada gļotādas apdegumu.
