Kad bēru mielasts tuvojās noslēgumam, pie Maritas pienāca sīka auguma večiņa un lūdza, lai viņu aizved uz tuvējo lauku veikaliņu. Marita neatteica, vien pamanīja, ka uz viņām aizdomīgi noskatās kāds simpātisks kungs.
Kad bēru mielasts tuvojās noslēgumam, pie Maritas pienāca sīka auguma večiņa un lūdza, lai viņu aizved uz tuvējo lauku veikaliņu. Marita neatteica, vien pamanīja, ka uz viņām aizdomīgi noskatās kāds simpātisks kungs.
— Tu zini, meitiņ, — iesāka svešiniece, — mans dēls ir liels priekšnieks, viņš mani lutina kā kinozvaigzni, kā nekā man jau rit devītais gadu desmits. Visu viņš man sapērk, ar visu apgādā, man taču nav kur likt pensiju. Tāpēc arī izdomāju, ka tu varētu aizvest uz veikalu. Viņš jau mani nevestu!
Droši vien tik dīvainu pircēju pārdevējas sen nebija redzējušas. Gandrīz pie katra pārtikas produkta tantuks sasita plaukstas un iesaucās: “Vai, kā man gribas… siļķīti, krējumiņu, desiņu, konfektīti, sieriņu!” utt. Marita tik spēja visu likt iepirkumu groziņā un klusībā priecājās, ka veikaliņš mazs. Sapirkušas produktus par 20 latiem, dīvainās pircējas devās atpakaļceļā. Ņiprā tante Maritai vēl paspēja izstāstīt, ka, dēlam nezinot, iegādājusies arī sivēnu, bet viņš drīz vien slepeno darījumu atklājis. Kad dēls lūdzis paskaidrojumu, tantuks atcirtis: “Nav ko līst svešā kūtī!”.
Pie bēru mājas simpātiskais vīrietis, kurš, izrādījās, ir sirmgalves dēls, jautāja: “Nu, kur tu atkal biji?” un vedināja viņu sēsties mašīnā. — Paņemiet šo arī! — teica Marita un sniedza līdz malām piebāzto tīkliņu ar pārtiku. — Mamm, vai tev kā trūkst? — izmisis iesaucās dēls. Uzrunātā savukārt atteica: “Bet es taču divus gadus neesmu bijusi veikalā!”
Ko gan vīrietis var saprast no sieviešu iepirkšanās prieka!
