Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, astoņdesmito gadu beigās, darbību sāka Latvijas Nacionālās neatkarības kustība (LNNK). Viens no aktīvistiem tolaik bija arī vietalvietis Andris Rūtiņš.
Spontāna nacionālā kustība
Par LNNK un Pilsoņu kongresu (PK) stāsta tā dalībnieks An-dris Rūtiņš no Vietalvas.
— Atmodas laikā Pļaviņās, Koknesē un daudzās citās vietās ļoti aktīvi darbojās Latvijas Nacionālās neatkarības kustība. Atmodas laika kustība darbojās paralēli Tautas frontei. LNNK bija spontāna nacionālā kustība, kuras biedri cīnījās par Latvijas neatkarību. Lielākais LNNK kustības uzplaukums bija 1989. un 1990. gadā. Tobrīd strādāju Vietalvas muzejā, un, būdams nacionālists, iestājos LNNK. Pilsoņu kongresa ideja bija Latvijas pilsoņu reģistrācija. Šī ideja nāca no Igaunijas, mēs, latvieši, to pārņēmām. Tolaik likumdevējs bija PSRS deputātu kongress, bet Latvijā — Augstākā Padome. Uzskatījām, ka šos padomju laika likumdevējus, būtībā okupētājvalsts likumdevējus, vēlējuši Padomju Savienības, nevis Latvijas pilsoņi, un Padomju Savienības okupācijas karaspēks, kas bija Latvijā, visa padomju armija piedalījās vēlēšanās, pat daudzi virsnieki bija Augstākās Padomes deputāti. Tāpēc bija svarīgi noteikt neatkarīgās Latvijas pilsoņu kopumu, apzināt un reģistrēt Latvijas pilsoņus, cilvēkus, kuriem ir tiesības lemt Latvijas nākotni.
Reģistrē masu pasākumos
— Kā notika reģistrācija?
— Tolaik dažādos sabiedriskos pasākumos, piemēram, Vietalvā kapusvētkos, svecīšu vakaros vai gadatirgū — vietās, kur pulcējās daudz cilvēku, rosījās LNNK grupas dalībnieki, kuri apzināja un reģistrēja pilsoņus. Un tad gandrīz vienlaikus ar Augstākās Padomes vēlēšanām notika Pilsoņu kongresa dalībnieku vēlēšanas. Pļaviņu un Vietalvas LNNK grupa mani izvirzīja par kandidātu. Bija Pļaviņu — Kokneses vēlēšanu apgabals, kurā bija iekļautas Pļaviņas, Koknese, Vietalva, Irši un Vecbebri. 1990. gada 30. aprīlī notika Pilsoņu kongress, bet dažas dienas vēlāk — 4. maijā — Neatkarības deklarāciju pasludināja Augstākā Padome.
— Kāpēc beidzāt darboties kā Pilsoņu kongresa delegāts?
— Mandātu noliku 1991. gada pavasarī, vairs nesaskatīju PK nepieciešamību, jo visi būtiskie lēmumi bija pieņemti — par Latvijas statusu, par Latvijas pavalstniecības, nepilsoņu jautājumu. PK darbojās līdz 1992. vai 1993. gadam. Daudzi no LNNK un PK vadības — Māris Grīnblats, Māris Straume, Aigars Jirgens, kurš bija Latvijas Komitejas (LK) vadītājs (LK bija PK izpildorgāns — aut.), — kandidēja Saeimas vēlēšanās.
Būt neatkarīgiem nozīmē būt bagātiem
— Gan Tautas fronte, gan LNNK taču cīnījās par neatkarīgu Latvijas valsti.
— Tautas frontē iesaistījās daudzi padomju varas pārstāvji — tas pats Anatolijs Gorbunovs, kurš bija Komunistiskās partijas ideoloģiskais sekretārs, 1987. gada 18. novembrī, kad jau bija sākusies Atmoda, paziņoja, ka tie, kas ies pie Brīvības pieminekļa nolikt ziedus, ir latviešu tautas nodevēji. Gadu vēlāk viņš pats pēkšņi gāja pie Brīvības pieminekļa šajā datumā nolikt ziedus un runāja par latviešu tautas interesēm — “pārmeta kažoku” uz otru pusi. LNNK nepieņēma savā organizācijā cilvēkus, kuri bija padomju varas darboņi, vērtēja radikālāk. Tautas frontē bija iefiltrējušies daudzi okupācijas varas pārstāvji.
— Tas, kas Latvijā notiek tagad, ir tas, par ko sapņoja neatkarības cīnītāji?
— Diemžēl ne tas, ko mēs gribējām. Daudzi ir ļoti vīlušies. Ne viens vien aktīvs 1991. gada barikāžu cīnītājs šobrīd teic, ka neietu aizstāvēt, ja Latvijas valsts būtu apdraudēta. Tie, kas iestājās par neatkarību, darījuši visu, lai gūtu labumu sev, nevis tautai. Atmodas lozungs bija: kaut pastalās, bet neatkarīgi. Kad pagāja Atmoda, atguvām Latvijas neatkarību, tie “spices” vīri par pastalām vairs nedomāja. Viņiem bija cits lozungs — būt neatkarīgiem nozīmē būt bagātiem.
Jāiet un jābalso
— Kurai partijai jūs pašreiz uzticaties?
— Atbalstīju “Jauno laiku”, kad tas sāka darbību. Likās, tā ir perspektīva kustība, taču vīlos. Tiklīdz partija iekļūst valdībā, sāk aizstāvēt savas intereses, ne valsts, ne tautas. Man nav vēlmes balsot. Tomēr Latvijas patriotiem jāiet un jābalso, jo citādi virsroku gūs krievi. Viņi balsos, lai īstenotu savas intereses — iegūtu Latvijas pilsonību, pašvaldību vēlēšanas tiesības visiem nepilsoņiem, krievu valodu kā oficiālo valsts valodu. Tāpēc malā stāvēt nedrīkst.
