Vakar neticamā ātrumā, apmēram stundas ceturkšņa laikā, valdība apstiprināja nākamā gada budžeta projektu, ko iesniegs Saeimā. Par ko tas liecina? Domāju, par labi paveiktu “mājasdarbu”, priekšdarbiem, sagatavojot budžeta projektu, panākot kompromisus un vienošanās. Turpmākais atkarīgs no parlamenta un starptautiskajiem aizdevējiem. Ja viņi pieprasīs projektā ko mainīt, izmaiņas nāksies iesniegt Saeimā otrajam lasījumam. Tā ka vēl nav vakars, kā teikts kādā krievu dziesmā…
Bet ne par to šoreiz gribas rakstīt. Ir tādi brīži, kad liekas: viss politikā notiek kaut kur ārpus laika, bez mums un ne par mums. Pat negribas par to domāt. Īpaši šajā Ziemassvētku gaidīšanas laikā. Un vēl tādās svētdienu pēcpusdienās, kādu nupat piedzīvoju. Skrīveros savu pirmo turnejas koncertu sniedza neparasts ansamblis ar diviem Jāņiem Lūsēniem, tēvu un dēlu, un solistu Sergeju Jēgeru centrā. Komponista Lūsēna muzikālajā ietvarā jaunā nokrāsā iemirdzējās Aspazijas dzejas pērles. Nekad neesmu bijusi liela šīs autores dzejas cienītāja, nedaudz bērnišķīgs vienmēr licies viņas forsētais lietvārdu lietojums deminutīvā — zirneklīts, tīmeklītis, mākonīši, saulstariņi utt. Tomēr fascinējošās solista balss vibrāciju izlocīti, šie vārdiņi iezaigojās kā rasas pilieni rīta saules staros. Putnu balsis, jūras viļņu šalkoņa fonā, neparastais arfas un akordeona spēles salikums — tas viss radīja sirreālu noskaņu.
Skrīveru ļaudīm laimējies, ka vietējie kultūras cilvēki pratuši savam draugu pulkam piepulcināt vairākus slavenus māksliniekus, kuri šurp brauc ne reizi vien. Acīmredzot patīk attieksme, publika, vieta. Jau gandrīz tradicionāli pirms katra skaista koncerta Skrīveros atklāj kādu gleznu izstādi. Arī šoreiz. Tādā veidā sabiedrību pamazām radina pie mākslu mijiedarbības. Tie, kuriem interesē tikai “disenes”, protams, uz šādiem koncertiem nenāk, un tādiem cilvēkiem vienmēr liksies, ka kultūras namā nekas nenotiek. Tomēr ikvienā jomā svarīgi izvirzīt prioritātes un neatkāpties no tām.
Skaisti ziedi un citādi sveicieni māksliniekiem Skrīveros ir vienmēr, arī tad, kad dārzos nekas vairs nezied. Tādās reizēs jūti: ne nauda, bet sirsnīgi aplausi un silti smaidi skatuves ļaudīm ir visvajadzīgākie. Nesen uzzināju, ka “Turaidas rozes” koncertu Kandavā nācies atcelt, jo pēc biļetēm neesot bijis pieprasījuma… Šonedēļ šīs kādreiz tik populārās grupas koncerts paredzēts Skrīveros. Maz ticams, ka te kāds koncerts tiktu atcelts publikas vienaldzības dēļ.
