Pēc akustiskās koncerttūres atklāšanas “Kino Rīga” Valentīndienā dziedātāja Linda Feldberga jeb Linda Leen ar koncertu “Dziesmas mīlestības valodās. Akustiskā versija” devās tūrē pa visu Latviju. Rīt, 12. martā, māksliniece sniegs koncertu Aizkrauklē. Linda Leen intervijā speciāli “Staburagam” stāsta par savu mūziķes karjeru, koncerttūri.
Patvērumu rod mūzikā
— Kā pievērsāties mūzikai?
— Ar mūziku vairāk vai mazāk esmu saistīta no mazotnes. Man bērnībā bija viss, ko vien varēju vēlēties — mamma, tētis, brālis, labākā draudzene, mīļa krustmāte, ideāla veselība. Sestdienu rītos visa ģimene devāmies brokastot uz Cēsīm, bet pēc tam uz karuseļiem un barot pīles pilsētas parkā.
Lai iestātos mūzikas skolā, braucu uz sagatavošanās nodarbībām. Divos ansambļos dziedāju solo, bet papildus dzimtsarakstu nodaļā pelnīju savu pirmo naudu — dziedāju dziesmu “Silta, jauka istabiņa” un kaisīju margrietiņas jaunlaulāto ceļā. Biju tiešām laimīga. Taču gada laikā viss mainījās. Līdz vidusskolai bija drūms un mokošs posms — vecāki izšķīrās, nomira vectēvs, bija jāmaina mājvieta. Attapos bez draugiem, tēva un dzīvesprieka citā pilsētā.
— Kas palīdzēja atgūt dzīvesprieku?
— Mūzika bija mans patvērums. Mūzikas skolā mācījos flautas spēli un brīdī, kad guvu pirmos panākumus, arī pati noticēju sev. Mācījos Talsu ģimnāzijā. Tur reiz viesojās Fredis un vadīja pasākumu “Dziesma manai paaudzei”. Piedalījos skolā rīkotajā konkursā un uzvarēju. Fredis mani aizveda uz televīzijas konkursu. Arī tajā kļuvu par laureāti. Taču mans ceļš profesionālajā mūzikā sākās ar iestāšanos Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas koledžā.
Uz skatuves jābūt brīvam
— Kādai, jūsuprāt, jābūt māksliniecei un ko jums nozīmē mūzika?
— Māksliniecei jābūt kā Rīgai, kas nekad nav gatava, vienmēr procesā, nemitīgi mainoties. Tāda ir arī mana mūziķes dzīve — brīvi ietekmējos no visa apkārtējā un ļaujos mirkļa iegribām. Māksliniekam jārūpējas par sava amata profesionālo higiēnu, lai vienmēr ir dvēseliskais materiāls, ko izdziedāt — gan patīkamas, gan sāpīgas emocijas. Tas nozīmē būt brīvam un atvērtam uz skatuves. Uztraukums rodas no bailēm, ka tevi nepieņems, bet ar laiku saproti, ka ne jau uz nervozu būtni cilvēki nāk skatīties, viņus interesē tas, ko vari izdarīt. Es sapratu, ka uz skatuves kauna izjūtai nav vietas — ja nevarēsi atkailināt savu dvēseli, no priekšnesuma iznāks vien tehnisks paraugdemonstrējums.
— Dzīvojat Rīgā. Kāda ir jūsu darba ikdiena un kā pavadāt brīvo laiku?
— Ikdiena ir atkarīga no tā brīža aktualitātēm. Ja ir jāizdod albums, tad tas ir radošais un studijas darbs — jāveido tā dizains, maketi un citas lietas. Tas viss aizņem ļoti daudz laika, jo jāsāk no idejas un jābeidz ar gatavu produktu. Katra detaļa jāpārbauda. Kā saka reklāmas guru Ēriks Stendzenieks: “Kaut kas var saiet greizi jebkurā ražošanas posmā, un, lai tas būtu pat vissīkākajā, galaprodukts ir sabojāts.” Tas nozīmē, ka pilnīgi visos posmos ir jābūt klāt un jākontrolē. Tāda ir cena perfektam rezultātam.
Brīvo laiku pavadu, vienkārši esot kopā ar draugiem un ģimeni. Šajos brīžos pat nav svarīgi, kur un kā, galvenais ir viņus atkal satikt un būt kopā.
Dziesmas mīlestības valodās
— Rīt dziedāsiet Aizkrauklē. Jūsu koncerts notiks neilgi pēc Sieviešu dienas. Ko jums nozīmē šie svētki?
— Man patīk visi svētki, kas mums doti. Un šie svētki ir pat nostalģiski, jo man atgādina bērnību, kad mēģināju sagrabināt pāris kapeiku, lai varētu mammai nopirkt tulpes. Šogad 8. martu svinēju, kā man tīk — uz skatuves. Dziedāju Daugavpils teātrī.
Sieviete ir daiļais dzimums, tomēr daļa laimes ir mūsu mīļotie vīrieši, tāpēc koncerts ir veltīts skaistākajām jūtām starp mums, kas padara šo dzīvi vērtīgu, lai to dzīvotu.
— Kāda būs koncertprogramma un ko ar to vēlaties teikt klausītājiem?
— Šoreiz nav ne orķestra, ne lielas skatuves, ne spožu gaismu. Esmu tikai es pati, ģitārists un skatītāji zālē, kas fiziski un emocionāli ir ļoti tuvu. Šis būs mans personiskākais koncerts, kas veltīts visam skaistajam cilvēka dzīvē. Oda mīlestībai. Ne tikai romantiskai un patīkamai, bet arī sāpīgai.
Būs dziesmas sešās skaistākajās pasaules valodās par dažādu mīlestību — romantisku un cēlu, arī par mūzikas, dzīves, Dieva mīlestību.
Uz skatuves un dzīvē esmu no svētās līdz grēcīgajai. Bez vienas nav otras. Bez asarām laime nav tik pilnīga. Bez smiekliem sāpes liktos nepārvaramas. Skaistais un labais var atmirdzēt tikai blakus neglītajam un ļaunajam. Gaidiet visu.
Tērpus izkonkurē ieraksti
— Esat viena no populārākajām Latvijas dziedātājām. Vai reizēm nav tā, ka neko negribas, vien atpūsties no visa?
— Pirms šī trīs gadus darbīgā posma ilgu laiku atpūtos. Tiesa gan, ne pēc pašas gribas, bet tādēļ, ka neizdevās radoši realizēties. Taču brīdī, kad apstākļi, spēki, iedvesma, līdzekļi un cilvēki “saslēdzās”, radās iespēja strādāt. Es to darīju un joprojām daru ar maksimālu atdevi un bez brīvdienām. Protams, ir brīži, kad kāda skarba kritika nospiež pie zemes pašvērtību un pašapziņu, bet tas tomēr nekad nav neatgriezeniski, un es vienmēr esmu spējusi piecelties, lai darbotos tālāk.
— Pērn jūs izveidojāt savu interneta veikalu. Pastāstiet par to!
— Ideja par interneta veikalu www.lindaleenshop.com radās brīdī, kad savu albumu “Chameleon” lidostas veikalā ieraudzīju par Ls17,60! Tas bija pēdējais piliens, jo mākslinieks no tā visa, protams, saņem niecīgu daļu, ja vien vispār saņem. Tāpēc radīju demokrātisku cenu tērpus sievietēm. Kad uz ielas pamanu, piemēram, savas apģērba līnijas magoņkleitu, ir prieks par to, ka izdevies radīt ko tādu, kas citiem ir bijis nepieciešams. Interneta veikals sāk atmaksāties, jo nu jau apģērba kolekciju tirdzniecības apjoma ziņā pamazām izkonkurē ierakstu pirkšana. Tāds arī bija galvenais mērķis — lai manas mūzikas ierakstus varētu iegādāties visi klausītāji bez veikalu, izdevējkompāniju un izplatītāju uzcenojuma.
— Visā pasaulē populāriem cilvēkiem pievērš pārlieku lielu uzmanību, kas ne vienmēr ir tīkama. Kā jūs ar to sadzīvojat?
— Popularitātei ir patīkamās un ēnas puses, un, lai gan tā ir mana darba garoza, es tādēļ neatteiktos no mūzikas. Dzeltenā prese kā ierocis ir jāpavērš prom no sevis un jāizmanto savā labā, citādi pārlieku lielā emocionalitāte un sāpīgums, kādu katrs publisks cilvēks sākumposmā izjūt, var iznīcināt. Arī pati apjautu, ka noteiktā brīdī spēju dozēt un dot informāciju, kad tas man kaut ko var sniegt, vai arī nere-aģēt, kad tas var radīt negatīvas sekas.
“Uzož” īsto
smeķi
— Pērn gada nogalē izdevāt jaunu albumu. Kā tas tapa?
— Albumam rakstīju dziesmas un radīju jaunas jau dzirdētu un nedzirdētu Ziemassvētku dziesmu versijas. Tāda ir mākslinieka ikdiena — svētku izjūtu simtiem reižu izdzīvot radošajā procesā un mēģinājumos, bet spēt to atjaunot atkal un atkal. Liela artava jaunā albuma skanējuma unikalitātē ir Liepājas simfoniskajam orķestrim un īpaši šim albumam veidotajiem Lolitas Ritmanes Holivudas Ziemassvētku filmu mūzikas cienīgajiem aranžējumiem. Tikai tagad tā īsti spēju to novērtēt. Gribēju latviešu svētku mūzikas arhīvā atstāt ko zelta vērtu, un es ticu, ka tas mums visiem, kas radīja “Ziemasskaņas”, ir izdevies.
Ar šo albumu man saistās divi lieli priecīgi notikumi — albuma radiosingls “Pamosties” duetā ar Renāru Kauperu un dziesma no kinofilmas “Kaukāza gūstekne”, kuras 1967. gadā sacerēto latviskoto versiju “Dziesmiņa par lāčiem” nejauši atradu, Dailes teātrī pārcilājot notis. Ar šo dziesmu saistīts vesels stāsts. Naktis pavadījām, pilnībā pārrakstot orķestra aranžijas četras dienas garajā ierakstu sesijā Liepājā. Jau vienreiz pārstrādāto orķestra partiju saņēmām tikai ieraksta otrajā dienā un secinājām, ka amerikāņiem tomēr nebija izdevies “uzost” īsto krievu kino mūzikas smeķi. Tāpēc mēs ar orķestra flautistu un bibliotekāru Reini Lapu sēdāmies pie partitūru pārrakstīšanas un divās naktīs izveidojām pilnīgi jaunu pavadījumu.
Atstās vietu
brīnumam
— Kā vērtējat aizvadīto un ko sagaidāt no šī gada?
— Manā laika skaitīšanā ne tikai pērnais, bet arī pēdējie trīs gadi ir bijuši kā viens veselums, ļoti intensīva darba piepildīti. Izdevu divus studijas albumus — “Chameleon” un “Ziemasskaņas”, kā arī sniedzu koncertus gan Operā, Dzintaru koncertzālē, Kongresu namā un Dailes teātrī, gan “Kino Rīga” un citviet. Izveidotas vismaz sešas jaunas koncertprogrammas un jaunākais veikums — akustiskie koncerti. Pašlaik koncentrējos savai pirmajai Latvijas koncerttūrei. Pēdējais koncerts ir parīt, 13. martā. Pēc tam plānoju doties kaut kur pasildīties un vienkārši laiskoties saulītē. Esmu pieradusi visu savā dzīvē kontrolēt, beidzot gribu pamēģināt, kā tas ir — vienkārši ļauties dzīves ritumam un Dievam. Tāpēc atstāšu vietu brīnumam.
