“Piederu sēļu zemei,” tā par sevi saka māksliniece Ligita Caune, kuras darbi priecēs skatītājus Aizkraukles vēstures un mākslas muzejā “Kalna Ziedos” tieši Latvijas dzimšanas dienā un vēl pēc tās.
“Piederu sēļu zemei,” tā par sevi saka māksliniece Ligita Caune, kuras darbi priecēs skatītājus Aizkraukles vēstures un mākslas muzejā “Kalna Ziedos” tieši Latvijas dzimšanas dienā un vēl pēc tās.
Ligita Caune savus darbus prezentējusi gan Latvijā, gan ārzemēs, arī pie mums Aizkrauklē. Iedraudzējusies ar mākslas skolas pedagogiem, atradusi vienotu dvēseles stīgu mūzikā ar Aizkraukles mūzikas skolas skolotājām.
— Vai viegli būt māksliniecei?
— Pirmkārt, mākslinieks ne vienmēr ir “pats no sevis”, drīzāk tā ir Dieva griba.
Otrkārt, ir reizes, kad negribas atklāt sevi kā mākslinieci. Ir gadījies būt vidē, kurā uz mākslinieku skatās nenopietni — “tas jau tik tāds plānā galdiņa urbējs”.
Treškārt, jārunā par mīlestību. Bez tās mēs nevaram neko. Vai maiznieks maizīti var izcept bez mīlestības? Ja dari bez sirds, nekas neiznāks.
— Kā rast laiku gleznošanai, ja arī “maizes” darbs jāstrādā?
— Atbildēšu ar vienu no maniem iecienītākajiem domugraudiem. Šos vārdus reiz teicis Reinis Kaudzīte:
“Ēd vienu kumosu mazāk, kā tev gribas, guli vienu stundu mazāk, kā tev gribas, strādā vienu stundu ilgāk, kā tev gribas, un tu ilgi dzīvosi un šīs zemes!”.
— Ko vēlies pateikt savos darbos?
— Vēlos spodrināt manas zemes — Sēlijas, Zemgales un Vidzemes — vārdu.
Tādēļ jau arī gleznoju pļavas, ezerus, upes, kokus. Pret kokiem man ir pietāte. Tāpat kā pret gotiņu, zirgu, kazu, sunīti.
— Katram māksliniekam ir kāds elks, mūza, skolotājs. Un tev?
— Gleznojot es noticu izcilā latviešu gleznotāja Kurta Fridrihsona vārdiem, kurus viņš man sacīja pirmajā izstādē Rīgā 1990. gadā: “Viss, kas tevi pievelk, tev ir vajadzīgs.” Man ļoti tuva šī mākslinieka doma un dvēseliskā izjūta. Reizēm gleznojot šķiet, ka mākslinieka gars stāv man līdzās, un vēlāk izrādās, ka tajā ir kāda stīga, kas atgādina meistaru.
Vēl es apbrīnoju gleznotāja Imanta Vecozola darbu kolorītu un smalkumu. Spēju vienkāršu, ikdienišķu priekšmetu pārvērst fascinējošā gleznā, kas liek aizdomāties par vērtībām cilvēka mūžā.
Domāt liek arī mākslinieka Jāzepa Pīgožņa vārdi: “Neaizmirsti, ka mākslai vienmēr grib uzkundzēties mode, vara un nauda.”
— Dažus vārdus par mīlestību!
— Mana mīlestība ir glezniecība un mūzika. Piesēžos pie klavierēm, un tad rodas vēlēšanās izdziedāt gan “Mēnesnīcas sonāti”, gan “Bītlus”, gan “Tik pie Gaujas”.
Mīlestība — tie ir mans dēls, meita, mazmeitiņa. Mīlestības pietiek visiem maniem tuviniekiem. Ir dzīvesbiedri, ir darbabiedri un ir dvēseles biedri. Dzīve ir par garu vienai mīlestībai. Kā nu mums katram laimējies ar to lielo mīlu…
— Pastāsti par savām saknēm!
— Tas būtu ļoti garš stāsts. Tēvs — skaists, stiprs un talantīgs cilvēks — spēlēja Viesītes pūtēju orķestrī. Mācīja spēlēt vijoli un cītaru, brīnišķīgi dziedāja. Māte mūs visus — tēvu, māsas Elgu, Dzintru, brāli Edvīnu — vienmēr gaidīja mājās. Viņā dzīvoja sapnis par mākslu. Viņa lieliski izprata formu, krāsu attiecības. Izcili cepa un garnēja tortes, auda segas, adīja jakas.
Es nāku no senas, stipras Vecumnieku dzimtas un savus senčus varu saskaitīt no 18. gadsimta.
Ģimenes nams, kurā mums visiem pulcēties, ir Viesītē. Savu māju esmu izveidojusi Rīgā, Mežaparkā, un to man palīdzējis veidot arī vīrs Aivars.
— Ko vēl tu vēlētos piebilst?
— Dzejniecei Ārijai Elksnei ir dzejolis, no kura es aizguvu savas izstādes moto: “…es esmu no mežiem un pļavām.” Man patīk līdzsvars, pastāvība, kā dzīves ritms — mainība, kustība. Gleznojot man galvenais ir gaisma. Tā veido krāsas, atspīdumu, mirdzumu, bezgalību. Atceries, kā mēs Sēlijas plenērā tvēram rīta saulīti, vakara miglu? Tas pats ir ar gaismu cilvēku sirdīs, cilvēka iekšējo starojumu. Ap mums vienmēr ir bijuši amatabrāļi un otas meistari — cilvēki ar īpašu starojumu, ar īpašu redzējumu, ar skatu uz gaismu. Bet varbūt gaisma izvēlas mūs?
Aizkrauklieši ar mākslinieci tikties un sarunāties varēs
18. novembrī pulksten 12 “Kalna Ziedu” muzeja izstāžu namā.
