Pļaviņiete Maija Tropa dzīvo no vectēva — gleznotāja Aleksandra Štrāla — mantotā mājā. Maijas kundze 20. februārī svinēs 60 gadu jubileju, un šobrīd lielākais prieks viņas dzīvē ir abi mazdēli.
Pļaviņiete Maija Tropa dzīvo no vectēva — gleznotāja Aleksandra Štrāla — mantotā mājā. Maijas kundze 20. februārī svinēs 60 gadu jubileju, un šobrīd lielākais prieks viņas dzīvē ir abi mazdēli.
Pavada vectēva aura
Maija Tropa dzimusi un mūžu nodzīvojusi Pļaviņas. Māja, kurā viņa tagad dzīvo, mantota no vectēva. Viņš savulaik to atpircis no Jaunsudrabiņiem. Te kādreiz ciemojušies daudzi erudīti cilvēki, arī pēc tik daudziem gadiem jaušama īpaša aura un savdabīgs miers. To vairo arī Aleksandra Štrāla gleznas. “Tām te jāpaliek! Manā mājā var nebūt galda vai krēslu, bet nespēju to iedomāties bez vectēva gleznām,” saka mākslinieka mazmeita.
“Vectēvam Aleksandram Štrālam bija trīs dēli un meita,” stāsta Maijas kundze. “Mans tēvs bija trešais bērns ģimenē. Lai gan visi bērni labi zīmēja, mana tēva talants izpaudās mūzikā un literatūrā. Mani vecāki bija skolotāji, tēvs kādu laiku strādājis arī Sunākstē.”
Jau agrā bērnībā mazā Maija klausījās pieaugušo interesantajās sarunās, iedziļinājās vectēva gleznās, un tas meitenē veidoja mākslas izpratni. Vectēvs mira, kad mazmeitai bija seši gadi.
“Māsiņ, es jūs neaizmirsīšu!”
Maijas kundze pēc profesijas ir feldšere, ar medicīnu saistītā jomā tepat Pļaviņās nostrādāts apmēram 30 gadu. Pēdējos darba gadus Maijas kundze bijusi laborante rentgena kabinetā, tādēļ varējusi agrāk doties pensijā.
“Mediķes darbs nav viegls, bet man tas allaž bijis sirdij tuvs,” atzīst Maijas kundze. Vienmēr silda arī cilvēku atzinība. Reiz pārpildītā autobusā, ieraudzījis viņu, kāds svešinieks skaļi saucis: “Māsiņ, nāciet, sēdieties! Es jūs nekad neaizmirsīšu!”.
Pļaviņās Maijas kundze satikusi arī savu nākamo vīru Raimondu. Viņš ir barkavietis, bet vecāki, atbraucot no izsūtījuma, dzimtajās mājās vairs neatgriezās. Kopā nodzīvoti jau 42 gadi, un Maijas kundze smej, ka viņa nesaprotot, kā vēl viens otram neesot apnikuši.
Talants iedzimst
Mazmeitā iedzimusi vectēva mākslinieka dzirksts — Maijas kundze ir liela rokdarbniece. Nesen Pļaviņās bija viņas darbu izstāde. Jaunu veidolu un izskatu mājās iegūst daudzas lietas, piemēram, skaisti izšujot vecu segu, gatavs glīts paklājs. Dīvānā muguru balsta Maijas kundzes adītie spilveni.
Allaž kaut kas jauns top arī mazdēliem. “Vecākajam mazdēlam apsolu noadīt jaciņu ar vilcienu,” stāsta Maijas kundze. “Kad rādu, ka būs lokomotīve un vagons, mazais paziņo — man vajag visu sastāvu! Rēķini nu un skaiti valdziņus, bet ko vajag, to vajag.
Jaunākajam savukārt vajag džemperītī multiplikācijas tēlus — vāverēnus Čipu un Čapu. Viņiem turklāt jāskatās katram uz savu pusi un vēl bitēm apkārt jālidinās. Sarežģīti, tomēr paveicu.”
Mazdēli dāvina prieku
Maijas kundzes vecākajam mazdēlam dots vecvectēva vārds — Aleksandrs. Viņam ir deviņi gadi. Kad Maijas kundzes vienīgās meitas Santas ģimenē piedzimis otrs dēls, brālis paziņojis, ka viņu noteikti jāsauc filmu varoņu vārdā — par Aleksi vai Kristiānu. Tēvs gan jokojis — vai par Reksi tu viņu negribi saukt? Tomēr vēlme ievērota, un mazais brālis nosaukts par Kristiānu.
Maijas kundze atzīst, ka viņas lielākais prieks ir abi mazdēli, ar kuriem izveidojušās labas attiecības. Omīte allaž ir līdzās ne tikai priekos, bet pie mazo gultiņas arī tad, ja viņiem gadās saslimt. Omīte nenogurusi cenšas atbildēt uz mazdēlu daudzajiem “kāpēc”, un mazo mīlestība ir visjaukākā dāvana ikdienā.
Galdus klās draudzene
Jubilāre ir sabiedrisks cilvēks, viņai netrūkst draudzeņu ne tikai Pļaviņās, bet arī Koknesē un Rankā. Tieši Maijas kundzes draudzenes pirms jubilejas atsūtīja sirsnīgu vēstuli “Staburaga” redakcijai, rakstot: “Maijai ir zelta rokas, viņa nebīstas nekāda darba. Viņas uzņēmību, darbīgumu un enerģiju var tikai apbrīnot.”
“Savu 50 gadu jubileju svinēju kopā ar draugiem. Pilna māja viesu sanāca,” stāsta Maijas kundze. “Arī sešdesmit gadu svinēšu pilnā mājā. Ciemos nāks draugi, tāpēc jārīko īsta balle. Pati neesmu liela saimniece, tāpēc galdus klās draudzene.”
60 ir nopietns gadu skaitlis. Kā jūtas jubilāre? “Visu laiku sirdī nejutos veca, bet nu jau sāk pa kādai kaitei piemesties. Ar prātu sāku sev iegalvot, ka vajag taču uzvesties un rīkoties nopietnāk,” smej jubilāre.
