Daudzi Gintu Nagli atceras kā konkursa “Tīnis Aizkraukle 2002” uzvarētāju.
Daudzi Gintu Nagli atceras kā konkursa “Tīnis Aizkraukle 2002” uzvarētāju. Taču 19. jūnijā Ginta svinēja nu jau savu 18. dzimšanas dienu, tādējādi pārkāpjot tīņu gadu slieksnim. Ginta mācās Rīgas Hanzas vidusskolā un aizraujas ar glezniecību, tēlniecību, dzeju un ir pārņemta ar “Krāsu aklumu”.
Ginta atzīst, ka īpaši vecāka vēl nejūtas. Vai varbūt negrib tāda justies? Kaut gan kopš bērnības vienmēr šķitusi vecāka par saviem gadiem: “Ne jau ar gadiem noslēdzas kāds dzīves loks, bet ar notikumiem — vidusskolas beigšana, studijas augstskolā.”
Uzdāvina sev sapni
Dzimšanas dienā Ginta sev uzdāvināja mazo, kluso sapnīti — elektrisko ģitāru. Kopš janvāra viņai ir sava grupa “Colourblind”, kas tulkojumā nozīmē “krāsu aklums”. “Latviešu grupai tas ir sarežģīts nosaukums, varbūt kādreiz mainīsim, bet man tas patīk. Tas daudz izsaka,” bilst Ginta.
Grupas dibināšana bijusi spontāna ideja. “Draugu lokā rīkojām pasākumu, kur varēja nodziedāt kādu dziesmu. Tā kā draudzene ļoti vēlējās piedalīties, vēlāk nolēmām iesākto turpināt,” stāsta Ginta.
“Krāsu aklums” arī Aizkrauklē
Grupa ir muzicējusi Rīgā, klubā “Četri balti krekli”, arī Aizkrauklē, konkursā “Tikai tu”, kurā ieguva kultūras nama simpātiju balvu. “”Kreklos” viesojās jaunie talanti. Mums bija saskaņoti tērpi, vienots stils. Uz citu fona izcēlāmies ar to, ka bijām pārdomājušas savu priekšnesumu,” par koncertu stāsta Ginta. “Bija ļoti bail, jo pirmo reizi dziedāju solo. Zināju, ja es sajaukšu, tad nojaukšu visu grupu. Bija bail no tik lielas atbildības, bet publika mūs uzņēma pārsteidzoši labi. Tas bija mūsu pirmais nopietnais priekšnesums, bet ovācijas bija lielas!” meitene ar sajūsmu atceras. “Turklāt koncertā nejūt, kā aizrit laiks. Mēģinājumos liekas, ka dziesma ir ļoti gara, bet koncertā —– pāris sekunžu.”
“Meklējam bundzinieku!”
“Colourblind” no citām jaunajām grupām atšķiras ar savu stilu, par kuru nopietni domāts. Meitenes meklē vienojošo elementu. “Un vēl mums nav bundzinieka! Ir tikai trīs akustiskās ģitāras,” piebilst Ginta, kura ģitārspēli mācās Arņa Medņa studijā, bet pamatus apguvusi Aizkrauklē pie Ģ. Bergmaņa.
Ginta ne vien spēlē ģitāru, bet ir arī grupas soliste un dziesmu vārdu autore.
Nākotnē viņa cer spēlēt savas dziesmas un tās ierakstīt. Meitenes jau ir sacerējušas divas dziesmas, tomēr vēl nav tās atskaņojušas. “Ja nepaspēsim vasarā, tad nepagūsim vispār, jo nākamgad visas mācīsimies 12. klasē. Tad grupai būs apsīkuma periods. Pašlaik gan mācībām muzicēšana netraucē. Tieši pretēji. Mūzika atbrīvo domāšanu,” uzskata Ginta.
Bēg no klavierēm
Spēlējot grupā, Ginta sevī atklājusi arī daudz jauna. “Katra jauna lieta cilvēku papildina, viņš iegūst pieredzi. Pirms tam nedomāju, ka varu sacerēt mūziku!”.
Ginta mēģinājusi spēlēt arī klavieres, bet abas reizes aizbēgusi. “Nākamais instruments bija ģitāra. Gribēju izprast, kā darbojas stīgu instrumenti, kā no dažām stīgām var tapt melodija. Protams, sākums bija grūts.” Tomēr no ģitāras Ginta nebēg. Kas cilvēku piesaista mūzikas pasaulei? “Tā ir tāda dīvaina sajūta, kad tu vienatnē spēlē ģitāru. Tad var sajust, kā tā iedrebas. Turklāt mūzika iedvesmo. Ikvienā situācijā, kad ir skumji, ar mūziku kļūst labāk. Ja ir priecīgi — paliek vēl labāk,” par mūzikas savdabīgo spēku stāsta Ginta.
Raksti, kamēr esi tīrradnis!
Ginta raksta ne vien mūziku, bet arī dzeju. Viņas pirmais dzejolis tapa jau sākumskolā. Tad bija pārtraukums. “Atsāku rakstīt vidusskolā. Tā kā 10. klasē bija jāraksta daudz domrakstu, kuri man bija apnikuši, skolotāja teica, ka var rakstīt arī dzejoli. Tā es pat vēl labāk varēju izpaust sevi.”
Gintas dzejoļos saista izjūtas. “Kāds tos varbūt nesaprot. Tāpēc man patīk “Placebo” dziesmu teksti. Tajos klausoties, katram rodas savas izjūtas,” stāsta Ginta.
Tagad meitene apmeklē jauno literātu kursus. “Abas ar draudzeni pēdējā dienā iesniedzām radošo CV un savus darbus. Gribējām iegūt kaut ko jaunu. Nemaz necerējām, ka uzņems.” Ginta apgūst literatūras teoriju, kā arī mācās analizēt dzeju pie pasniedzēja Rokpeļņa. “Manuprāt, labākais laiks, kad rakstīt dzeju, ir jaunībā, kad vēl esi tīrradnis, kad cilvēku vēl nav samaitājusi dzejas teorija, kaut gan arī tā ir vajadzīga,” viņa atzīst.
Sieviete, kas dzemdē ideju
Bet mūzika un dzeja nav Gintas vienīgie vaļasprieki. Viņa ir arī māksliniece, beigusi Aizkraukles mākslas skolu un Rīgas mākslas skolu. “No mākslām sirdij tuvāka ir tēlniecība. Rīgā mākslas skolā arī diplomdarbu izstrādāju tēlniecībā. Tomēr, tā kā mājās ar to nevar nodarboties, labāk gleznoju. Tagad gan retāk.”
Ginta glezno cilvēkus, putnus un dabu. “Cilvēkos varu izteikt emocijas, putnos — cerības uz kaut ko augstāku, bet ar dabu varu atkal nolaisties uz zemes,” viņa skaidro.
Taču bez iedvesmas viņu neviens nevar piespiest kaut ko uzgleznot. “Iedvesmu smeļos dzīvē. Katrs notikums kaut ko atgādina.”
Kā jau katram māksliniekam, arī Gintai ir sava mūza (un nevis mūzis!). “Kad beidzu Rīgas mākslas skolu, tēlniecībā veidoju skulptūru “Mūza”. Tā bija sieviete grūtniece. Un tā, kas dzimst, ir ideja.”
Zilais putns rozā krāsā
Gintas mīļākā glezna “Zilais putns” tapa par godu zinātniski pētnieciskajam darbam “Abstrakcionisma glezniecības aizsākumi”. “Rezultātā izveidoju gleznu abstrakcionisma stilā. Tā tapa sešu mēnešu laikā, jo darbs ir ļoti smalks, veidots no mazām līnijām. Centrā ir zilais putns, kurš simbolizē cerību, nākotnes vīzijas.” Lai gan gleznas nosaukums ir “Zilais putns”, tajā attēlots rozā putns. Kāpēc tā? “Lai būtu par ko padomāt,” noslēpumaini atbild meitene.
Mākslu Ginta nedomā pamest. “Tā vienmēr būs mans vaļasprieks. Vēl man ir gads pārdomām, ko studēt — arhitektūru vai tēlniecību.” Tomēr izšķirt, kura tuvāka — mūzika vai glezniecība, viņa nevar. “Kad spēlēju, liekas, ka mūzika, kad gleznoju — māksla.”
Ā, tu jau māksliniece!
Gintasprāt, mākslinieks pilnīgi noteikti atšķiras no citiem cilvēkiem. “Biju mākslinieku nometnē. Tur bija tāda savāda gaisotne, katrs cilvēks unikāls. Kopā — bars unikālu cilvēku! No malas droši vien var redzēt, kā kūp, dūmo viņu smadzenes,” atceras Ginta un turpina: “Mamma arī man bieži saka: “Ā, tu jau māksliniece!”. Tomēr bieži ir bail no šī vārda, jo valda stereotips, ka mākslinieks ir tāds cilvēks “pa gaisu”, nekad uz viņu nevar paļauties. Jā, arī mani saista skaistas, gaisīgas lietas. Un māksla tās sniedz,” atklāj Ginta.
Smaida ar dvēseli
Mākslinieku var pazīt pēc viņa ārienes, sejas vaibstiem. “Viņu var pazīt pēc smaida. Mākslinieks smaida platiem zobiem,” smejas Ginta un tūlīt piebilst: “Viņš smaida ar dvēseli.” Ar savu ārieni protestē pret kaut ko vai arī spilgtāk vēlas izteikt savas domas. “Ja cilvēks staigā melnās drēbēs, melniem matiem, nevajag domāt, ka viņa iekšējā pasaule ir drūma. Pilnīgi pretēji. Nevar spriest pēc ārējā izskata. Vienkārši māksliniekam materiālā puse nav tik svarīga. Šaubos, vai viņš valkātu kāda slavena dizainera tērpus, ja vien pats nebūtu šo tērpu autors. Gleznotājs vairāk uzmanības pievērš krāsai,” domā Ginta. Meitene uzskata, ka mākslinieku var sajust pēc viņa runasveida, attieksmes pret dzīvi.
Arī Gintas draugi ir mākslinieki — katrs savā jomā.
Vai ar māksliniekiem nav grūti saprasties? “Tieši pretēji. Viņi tevi centīsies saprast, lai arī cik dīvains esi. Viņi tevi nekad neatgrūdīs,” ir pārliecināta Ginta.
Dialogā ar mākslu
Kurš kuru mākslas pasaulē uzrunā — cilvēks mākslu vai māksla gleznotāju? “Kad mākslinieks rada darbu, cilvēks uzrunā mākslu, bet, kad mākslas darbs ir radīts — tas uzrunā cilvēku,” domā Ginta.
Tomēr nereti gadās, ka skatāmies uz gleznu un domājam: cik tā bezjēdzīga, tai trūkst domas. “Ja neizprot darbu, nevajag nosodīt mākslinieku. Gleznas ir tikpat dažādas kā cilvēki. Nevajag mēģināt izprast, ja nesaprot. Nav vērts,” viņa piebilst.
Vai katrs cilvēks ir glezna?
Ginta ir pārliecināta, ka nav. “Cilvēks var mainīties. Var parādīt sevi no dažādām pusēm. Un katrs tevi uztver savādāk. Ikviens autors gleznā ieliek kaut ko no sevis. Tādējādi var teikt — katrs autors ir glezna.”
Katrs mākslinieks vēlas atstāt kaut ko paliekošu. Arī Ginta vēlas kaut ko atstāt, tāpēc gribētu studēt arhitektūru. “Tādējādi ar saviem darbiem varu radīt vēsturi. Cilvēki visu mūžu var nodzīvot manis veidotajā mājā. Tas ir skaisti, un es vēlētos to darīt!”.
