Mākslas dienu tradīcija Latvijā kārtējo reizi apliecina mūsu tautas unikālo spēju pārtikt no kultūras neatkarīgi no pārtikas vai degvielas cenu kāpuma.
Mākslas dienu tradīcija Latvijā kārtējo reizi apliecina mūsu tautas unikālo spēju pārtikt no kultūras neatkarīgi no pārtikas vai degvielas cenu kāpuma.
Esmu Ruta Štelmahere, Jēkabpils mākslas skolas skolotāja, gleznotāja un literāte, apmēram desmit gadu vēroju mākslas norises Sēlijā, stāstot par tām gan Jēkabpils reģionālajā presē, gan valsts kultūras izdevumos. Mākslas skolas sadarbībā ar muzejiem, galerijām un izstāžu namiem provincē kļuvušas par vietējās mākslas dzīves centriem. Ar apbrīnojamu entuziasmu gan Aizkraukles, gan Līvānu, gan Jēkabpils bērnu mākslas skolu direktori un pedagogi ne vien māca topošos māksliniekus un paši radoši strādā, bet arī koordinē mākslas dzīvi savā pilsētā un novadā. Mākslas dienas ir ražas laiks, kurā aicināts piedalīties ikviens.
Aizkraukles mākslas skolas pedagogu radošo veikumu esmu iepazinusi jau agrāk — viņu darbi vairākkārt izstādīti Jēkabpils mākslas galerijā “Mans”s”, pagājušajā gadā Jēkabpils mākslas skolas skolotāji viesojās Aizkrauklē mākslas dienu laikā. Šogad Aizkraukles mākslas dienu plānu veidojām kopīgi, arī mana personālizstāde “Princeses pamošanās” būs apskatāma skaistajā mūzikas skolā.
Iepazīstot Aizkraukles kolēģu šīgada māksliniecisko koncepciju, aicinu skatītājus atlicināt brīvu brīdi un apmeklēt mākslas dienu pasākumus, izstāžu atklāšanu. Pati esot ieintriģēta, vēlos ieinteresēt arī jūs — šogad Aizkraukles mākslas dienu darbos dominē savdabīga saspēle: pedagogu un audzēkņu paveiktais vienkopus. Vērtīga uzdrīkstēšanās — audzēkņiem “pacelt latiņu augstāk”, pasniedzējiem — pietuvināties bērnu patiesīgumam.
Arī mēs — jēkabpilieši — pievienosimies svētku norisei un 22. aprīlī viesosimies Aizkrauklē.
