Aizkraukliete Mirdza Elste ir kā cilvēks pārsteigums — ārēji nosvērta un atturīga, bet tajā pašā laikā apveltīta ar dzirkstošu enerģiju. Mirdzas kundzi iepazinu saistībā ar viņas aizraušanos — izšūtajām kartītēm, kas darinātas tehnikā, ko dēvē par simegrāfiju, un citiem papīra dizaina darbiem. Tomēr tas nav viss, ar ko aizkraukliete nodarbojas un aizrauj arī citus.
Labāk puķes nekā zeķes
— Kāpēc tieši papīra dizains?
— Biju kaut kur gadatirgos redzējusi tādas kartītes. Kad Aizkrauklē sāka darboties tautskola, aizgāju un jautāju, vai ir paredzēts ko tādu mācīt. Tobrīd nebija, bet pēc pusotra gada jau sākām darboties muzejā rokdarbnieču pulciņā. Pirmo iemācījāmies izšūt vienkāršu pārsliņu. Nekā grūta tur nav — zīmējumā sadur caurumiņus un šuj, bet piņķerīgs un rūpīgs šis darbs ir gan. Mani tas ļoti aizrāvis. Vēlāk papīra dizainu mācījos Aizkraukles tautskolā pie Ludmilas Ēveles. Viņa visu laiku papildina zināšanas šajā jomā. Vienkāršāku kartīti var izgatavot vienā vakarā. Lai viss izdotos precīzāk, vajag iegādāties speciālus instrumentus. Šoziem Aizkraukles novada sociālajā centrā sākām gatavot vienkāršas lietas papīra dizainā, un visām kundzēm patīk. Kad sāksies dārza darbi, tad tam nebūs laika.
— Tomēr pie šīs nodarbes neapstājāties?
— Tautskolā piedāvā apgūt daudz interesantu lietu, un mani piesaistīja arī tamborēto kreļļu izgatavošana. Kopš 4. klases nebiju tamborējusi, bet tagad ieinteresēja. Izdodas skaistas lietas. Pacietību gan vajag, bet es esmu cilvēks, kuram patīk kustēties. Tomēr piespiežu sevi nosēdēt uz vietas ar tamboradatu rokās. Nodarbībās sākām gatavot arī auduma ziedus tērpiem. Pēc tam savai kaimiņienei saku — ko tu visu laiku mokies ar tām zeķēm, pamēģini dekoratīvos ziedus, jo sirdij arī kaut ko vajag! Pamēģināja, un tagad viņai šis darbs iepaticies.
— Jums pašai auduma ziedi nesaista?
— Sākumā mēģināju. Ziedlapiņām jāizgriež auduma aplīši, kuru malas jāapdedzina virs liesmas. Pirmajā nodarbībā man tas tā iepatikās, ka atnācu mājās un strādāju līdz vēlai naktij — pilnu bļodu ar tādām ziedlapām izgatavoju. Tikai nav neviena, kas tās saliek kopā… Gadatirgos var redzēt, ka cilvēki daudz ko gatavo un tik interesantas lietas! Pašu veidots vienmēr ir kas īpašs un vislabākā dāvana. Kad darba vairs nebija, viens gads man bija bez ienākumiem, tāpēc dāvanas veikalā nepirku. Izgatavoju katram īpašu kartīti, un tā bija mana dāvana, turklāt no sirds. Tāpat krellītes cenšos pieskaņot tērpam un tad dzirdu, ka man jau atkal kā nevienai. Liels darbs man bija tamborēta sega no 99 gabaliņiem. Trīs mēnešus to darināju, un ar vairākām detaļām savstarpēji mainījāmies. Mazdēls man pat jautāja, vai man dzīvē ir tā gadījies, ka es netamborēju? Segas prezentāciju rīkoju savā vasarnīcā. Daudz darināti adatu spilventiņi sirsniņu formā. Vienreiz 25 jau sadāvināju, otreiz tikpat, un tagad jāšuj jauni.
Dara, ko grib
— Izklausās tik interesanti, ka pašai gribas izmēģināt kādu jaunu rokdarbu.
— Tomēr cilvēkus lielākoties ir grūti iekustināt darboties. Nesen uz ielas satiku kādu paziņu, kura sūdzējās: cik šausmīga dzīve — staigā kā muļķis pa pilsētu, jo nav, ko darīt. Es brīnos un saku — mīļie cilvēki, sociālajā centrā ir tik daudz pasākumu, pilsētā darbojas tautskola un ir arī citi piedāvājumi. Ejiet kaut paskatīties, jo izmēģināt var tik daudz lietu, arī tādas, kas nekad iepriekš nav darītas. Aicināju arī dejot līnijdejas, lai var izkustēties vai vismaz mūziku paklausīties. Tomēr nē, bet ar varu jau nevienu neaizvilksi.
— Kas mudina apgūt ko jaunu?
— Bērni ir izauguši, un tagad es daru visu, ko gribu. To arī izbaudu un izmantoju. Pēdējos gados patiešām ir sajūta, ka ik dienu ko jaunu iemācos. Šķiet, ka visas dzīves laikā tā nav bijis. Jā, arī datoru apguvu. Tas man bija liels pārbaudījums. Mācījos galvenokārt patstāvīgi, bet palīdzēja arī mazbērni — parāda man kaut ko, un es pierakstu. Jaunākais mazdēls mani “ievilka” datorspēlē “Burtu mikslis”. Es iepriekš apgalvoju, ka spēlītes datorā gan nespēlēšu. Viņš pārliecināja, ka tur taču darbošanās tikai ar burtiem, un izrādījās patiešām interesanti. Arī tas cilvēkam bieži vien ir laika kavēklis, bet daudzi manos gados baidās to apgūt. Es saku — ja vēl kādus 20 gadus jādzīvo, vai tie jāpavada dīkā? Es taču nevaru arī pēc laika dzīvot ar tādu pašu prātu kā tagad.
Vēl kaut kā pietrūka
— Vai tagad vairāk gribas arī saposties?
— Iepriekš nē, jo šķita — ko es tāda apkārusies kā eglīte staigāšu. Tagad tas patīk, un es mudinu to darīt arī citas sievietes. Kāda radiniece izdūra caurumus ausīs auskariem un teica, ka man arī vajag. Es atbildēju — padomāšu. Pēc gada man jau tie bija. Tagad katram pasākumam cenšos pieskaņot tērpus un aksesuārus, kuri lielākoties ir pašas gatavoti.
— Vai arī līnijdejas ir viens no atklājumiem?
— Tajās mani “ievilka” kāda draudzene. Kad man apritēja 50 gadu, viņa jautāja, kā dzīvē vēl tā kā pietrūkst? Es padomāju un sapratu, ka tā ir dejošana. Tad abas ar māsu sākām apmeklēt līnijdejotāju kolektīva mēģinājumus Aizkraukles bērnu un jauniešu centrā. Vēlāk tas izputēja, kādu laiku darbojāmies bērnudārza “Auseklītis” telpās, bet tad sešus gadus braucām uz Jaunjelgavu. Arī tur viss beidzās, un tagad reizi nedēļā mēs, divas aizkrauklietes, dodamies uz Seci. Esam deju apvienība “Balzams dvēselei”. Aizkrauklē man ir neliela dejotāju grupa “Dejotprieks”, kas darbojas valsts Senioru līnijdejotāju asociācijā.
— Kāpēc tieši līnijdejas?
— Dāmas var izdejoties, kad nav kungu, ar kuriem to darīt. Visvairāk man patīk pārvērtības, kas notiek ar cilvēku, kad viņš kaut kur iesaistās. Nav pat svarīgi, vai veicas vairāk vai mazāk. Galvenais ir darīt un nesēdēt malā. Atnāk sieviete un sākumā spēj tikai mazumiņu, bet pēc laika skaties — izdodas arvien labāk. Kāda cita teic, ka sāpošās kājas dēļ nevar piedalīties mēģinājumā, bet pasēdēs kaut maliņā, jo bez dejām nevar. Tā mums visām jau ir “atkarība”.
Vīriešus zina vārdos
— Dejas soļi padodas viegli?
— Vienas dejas apgūšanai paiet vairāki mēģinājumi, bet ir arī vieglākas dejas. Man patīk latviešu rotaļu dejas, lai nav tikai importa mūzika. No latviešu kantrimūzikas grupām mūsu favorīts ir “Klaidonis”. Dažkārt kādai jubilejai pati izveidoju deju no dažādiem soļiem. Iecienīta mums ir “Rozā polka”. Reiz nopirku kaseti ar tās ierakstu, un tagad dejo visi. Esam šo deju “ievazājušas” arī citos kolektīvos. Mana vīra brāļa sieva dejo Eiropas deju kolektīvā “Brūklenītes” Preiļos, un dāmām polka patīk.
— Vai ar šīm dejām var aizraut arī vīriešus?
— Gribēju vīram iemācīt vienu deju. Izgājām astoņus soļus, bet viņš atzina, ka tas viņam par sarežģītu, kaut arī viņš ir labs dejotājs. Tā es šai iecerei atmetu ar roku. Tomēr pa kādam kungam ir arī līnijdejotāju kolektīvos, un viņus jau visas zina vārdos — Juris no Viesītes, Visvaldis no Bauskas, Jānis no Jēkabpils… Kopīgajos kolektīvu pasākumos ievēroju, ka vienu dejotāju vīrs regulāri pavada un pacietīgi gaida. Reiz Jaunjelgavā, kad visa zāle dejoja īru valsi, viņš uzlūdza savu kundzīti un maliņā arī uzgrieza valsi. Jauki.
— Dejošanai nākas veltīt daudz laika?
— Vasarā mazāk, bet pārtraukt nevar, jo citādi rudenī viss jāsāk no gala. Dejojam gan vairāk savam priekam. Obligāts ir Bauskas kantrifestivāls, jo tur kopā ir visa “esence”. Esmu tur bijusi septiņas reizes, un tas katram dejotājam jāizbauda. Pašas domājam par savu vizuālo noformējumu — pieskaņojam svārkus, cepures un krekliņus. Ģimene jau pieradusi, ka reizi nedēļā esmu mēģinājumā.
Visiem mutes vaļā
— Kur esat strādājusi?
— Vairākās vietās. Vispirms Telefona aparātu rūpnīcā, bet, kad piedzima pirmie bērni, dabūt vietu bērnudārzā nebija nekādu cerību, tāpēc aizgāju uz “Lauktehniku”. Tur bija interesanti, jo iepazinu daudzus cilvēkus un vadīju dažādus pasākumus. Beigās jutu, ka mani sāk “apcelt” ar tiem sarīkojumiem. Pēc tam 11 gadu nostrādāju pastā Aizkrauklē par operatori un nodaļas priekšnieka vietnieci. Vēlāk desmit gadu taksometru privātfirmā par dispečeri. Tad gan varēju lasīt grāmatas un žurnālus un strādāt rokdarbus. Garlaicīgi nebija. Kad šo uzņēmumu likvidēja, pastrādāju preses kioskā “Purvciemā” — interesants darbs ar cilvēkiem.
— Pasākumus rīkojat joprojām?
— Tikai radu lokā. Kad jāgatavojas kādam pasākumam, trīs mēneši no dzīves man izsvītroti. Tad par to vien domāju, un ievārījuma vārīšana paliek otrajā vietā. Pēdējos gados mums jubilejās bijuši pat koncerti, kuros paši iesaistīti. Gribas, lai ir interesanti. Reiz savai jubilejai ļoti vēlējos iemācīties čigānu deju. Viegli tas nebija, jo vajadzēja daudz trenēties, bet kaut kā to vienu deju apguvu. Jāgādā bija arī krāšņs tērps, un es no pieciem vai sešiem svārkiem sašuvu vienus — apakšējais volāns iznāca 25 metrus garš. Efekts grandiozs, jo, kad svārkus vien ieraudzīja, visiem mutes bija vaļā! Ar radu meiteni esam iestudējušas arī kādu līnijdeju. Citi prot labi dziedāt vai spēlē kādu mūzikas instrumentu, un koncerts gatavs. Mazdēls no savulaik populārā raidījuma “Dullais desmitnieks” apguvis dažādas atrakcijas, tās arī visiem patīk.
— Kādam skaistumam dodat priekšroku dārzā?
— Dālijām, un man to ir vesela kolekcija. Darbs ar šīm puķēm ir pamatīgs, bet, kad tās zied, skaistums ir neaprakstāms. Iepatikušās arī dienziedes, un daža šķiet pat skaistāka par lilijām. Bija man piemetusies arī tulpju “slimība” — pirku dažādu šķirņu sīpolus. Dārzkopju veikalā tā arī stāstu, un pārdevēja mani mierina, ka ir taču visādi līdzekļi pret šādām likstām. Smejos, ka vaina nav puķēs, bet manī pašā. Kādā pavasarī tulpes bija pagalam, un “slimība” pārgāja pati no sevis.
