Artūra Vaļūna ģimenes mājas “Kalna Bazūnes” ir skaistā vietā Kurmenes pagastā. Aiz kokiem nedaudz noslēpusies Mēmele, bet pagalms — pavasarīgi ziedošs. Tīrumā ducina traktors, ko stūrē pats saimnieks. Tikko iedēstījuši kartupeļus. Viesos esmu atbraukusi zīmīgā laikā — rīt sirmajam, bet staltajam kungam ir 80 gadu jubileja.
Mājas būvi
jāatliek
— Kā tad veicas ar pavasara darbiem?
— Tā nekas. Ikreiz pavasaris ir atšķirīgs — dažkārt agrāks, citreiz vēlāks. Kas tad mums vairs par saimniekošanu. Lopus neturam, apstrādājam vien mazu gabaliņu zemes, un arī tas vairāk prieka pēc. Cik varam, tik abi ar sievu darām.
— Vai visu mūžu esat saistīts ar lauku darbiem?
— Vairāk gan ar tehniku — vismaz 40 gadu.
— Esat dzimis un audzis Kurmenē?
— Piedzimu Tukumā. Mani audzināja māte un viņas brālis, kurš man allaž bija kā tēvs. Viņam, Pirmā pasaules kara invalīdam, savulaik Kazdangā piešķīra 15 hektāru zemes. Man bija pieci gadi, kad uz turieni aizbraucām. Tomēr šī vieta tēvocim šķita par mazu, un arī pļavas bija patālu, tāpēc viņš nopirka lielāku zemes platību Nīkrācē — 21 hektāru aramzemes un divus meža. Sākumā mitinājāmies pie pazīstama cilvēka, bet tad ģimene nolēma būvēt savu māju. Sagatavoja pamatus, zāģēja kokus, bet 1940. gadā sākās juku laiki, ienāca vācieši, tad krievi. Un pieaugušie nosprieda, ka ar celtniecību tomēr jānogaida. Kad vācieši visus mēģināja piedabūt doties uz Vāciju, lai no tā izvairītos, jūdzām zirgus, sakrāvām iedzīvi ratos un sākām ceļot — sākumā uz Rudbāržiem, tad atpakaļ uz Kazdangu, kur netālu apmetāmies.
— Vai savu māju tā arī neuzcēlāt?
— Pēc Vācijas kapitulācijas mums bija ļauts atgriezties mājās. Tad arī braucām skatīties, kas tur pāri palicis. Izrādījās — tukša vieta! Pamatu vietā bija izrakts bunkurs. Mežs nocirsts un iznīcināts, jo bunkurus vajadzēja gan krieviem, gan vāciešiem. Kopā ar citiem puikām tos visus arī izložņājām. Apkārtnē varēja atrast visdažādākos ieročus. Ja nav redzēts, grūti iztēloties, kā tur viss izskatījās — zeme izdangāta, vietām ar sarkaniem pleķiem, koki sadzīti zemē. Sākumā apmetāmies pie kaimiņa, tad vilkām palikušos kokus ārā no bunkuriem un uz vecajiem pamatiem uzcēlām nelielu būdiņu. Trijiem cilvēkiem pietika. Tā dzīvojām, kamēr visus sadzina kolhozā.
No arkla līdz
traktoram
— Bija iespēja arī mācīties?
— Tikai pamatskolā, lai gan arī to līdz galam pabeigt neizdevās. Tolaik visiem bija meža normas — jāizcērt un jāizved noteikts daudzums koku. Tā ka mācīties daudz laika nebija.
— Kādus darbus strādājāt kolhozā?
— Visādus, kur vien vajadzēja vīrieša spēku. Sākumā malku vedu ar zirgiem. Vienu vasaru “noskraidīju” arī par mērnieka palīgu. 1950. gadā Skrundas mašīnu un traktoru stacijā jeb tā sauktajā MTS mani norīkoja aršanas darbos par piekabinātāju. Vajadzēja sēdēt uz arkla un ar divām skrūvēm regulēt aruma dziļumu. Divus mēnešus tā pabraukāju, un tad traktorists saslima. Pa to laiku braukt jau biju iemācījies, bet neko vairāk nepratu. Tā lieta man tomēr patika, un brigadieris teica, ka darbs jāturpina. To rudeni nostrādāju bez ķibelēm. Kad pirms ziemas vedu tehniku uz apkopi, darbnīcu vadītājs teica, lai ķeros klāt remontam. Es viņam saku, ka izjaukt traktoru jau varu, bet kas stellēs kopā? Kas es par traktoristu! Tad viņš iedeva palīgu, kas pārzināja to lietu. Drīz vien dibināja jaunu MTS Pampāļos, un mani nosūtīja darbā uz turieni. Tas bija 25 kilometrus no mājām.
— Kā veicās jaunajā vietā?
— Kad aizbraucu, nakšņošanai ierādīja pilnīgi tukšu istabu, bet man līdzi bija tikai tas, kas mugurā. Prātoju, kā lai pārlaižu nakti, bet tad saimnieki apžēlojās, deva naktsmājas un pabaroja. Pamazām MTS veidojās un paši iekārtojāmies. Visa tehnika bija jauna. Pirmos saņēmām trīs kāpurķēžu traktorus, bet arklus, sējmašīnas un citas lietas sūtīja pa detaļām. Tās vajadzēja atvest un salikt kopā. Līdz pavasarim cīnījāmies. Reizēm gāja traki — ziemā stigām sniegā vai ar visu braucamo iegāzāmies grāvī, jo ceļu nevarēja saskatīt. Traktoram kabīne bija izgatavota no finiera — bez logiem. Tad padzirdēju par kursiem traktoristiem. Es inženierim saku, ka arī man vajag tos apmeklēt, jo citiem būs “papīrs” un varēs strādās, bet man nekā. Vadība tik atmeta ar roku, jo par mani esot labas atsauksmes no iepriekšējās darbavietas un nekādus kursus nevajagot. Gan jau kaut kā to nokārtošot. Tā visu apguvu pašmācībā.
— Kā tomēr nokļuvāt Kurmenē?
— Mātes ģimenes dzimtā puse ir Kurmene. Viņai un brālim bija arī māsa, ar kuru gan kara jukās kontakti zuda. Kad dienēju armijā, manējie viņu atrada. Tante dzīvoja Kurmenē. Kad atgriezos no dienesta, tēvocis ļoti vēlējās doties māsu apciemot, bet pēc tam pārcelties uz dzīvi Kurmenē, kur apglabāti viņu senči. Tā kā vēl nekur nebiju pierakstīts, man bija izvēles brīvība, un es devos viņam līdzi.
— Turpinājāt strādāt ar tehniku?
— Protams. Vispirms Valles MTS. Kad to likvidēja, pārgāju uz Bārbeli, bet tur jau pirmajā dienā sastrīdējos ar direktoru. Strādājis esmu arī gaterī, bet tad atkal MTS. Kad jau arī kolhozi sāka pirkt traktorus, aizgāju uz “Komjaunieti” Kurmenē. Tā līdz pensijai, kad arī kolhozu likvidēja.
— Tad arī sapelnījāt daudzos diplomus un apbalvojumus par labu darbu?
— Sākumā nekā, bet, kad nācās strādāt ar jaudīgāku tehniku, dažus medāļus iedeva. Diplomu ir vesela kaudze, un tagad tikai pats varu tos apskatīt.
Uz upi
skriešus
— Savu māju paši būvējāt?
— Nopirkām. Vispirms Kurmenē satiku sievu, tad gādājām māju, jo vajadzēja taču vietu, kurp viņu vest!
Artūra kunga sieva Lilija stāsta, ka uz Kurmeni pārcēlusies no upes otra krasta — Lietuvas — un dzīvo te jau daudzus gadus. Sākumā strādājusi kolhozā un tad 18 gadu bijusi pastniece. Šogad 20. maijā būs 27 gadi, kā abi precējušies.
— Dzirdēju, ka esat kaislīgs makšķernieks.
— Tas vaļasprieks man vēl palicis. Tagad ir vimbu laiks. Pie upes dažkārt pavadu vai visu dienu. Tad nāku mājās televīzijā skatīties seriālu. Vismaz 30 gadu esmu gājis arī medībās. Ne jau gaļas dēļ, man tas patīk. Arī makšķerēšanā zivju ēšana nav galvenais. Zivis man garšo, bet vairāk jūras, jo tās ir treknākas. Reizēm gan nevarēju saprast, kur labāk skriet — uz upi vai medībās.
— Pēc zivs ūdenī esat lēcis?
— Tik traki gan nav bijis. Esmu piesardzīgs. Ziemā arī uz ledus kāpju tikai tad, kad tas ir stingrs. Ar citiem makšķerniekiem smejamies — nez kādu algu mēs varētu prasīt par to cītīgo sēdēšanu uz ledus aukstumā ar bļitku rokā? Visās apkārtējās upēs būts, bet visvairāk pie Mēmeles, kas tepat blakus. Lielākais loms man bija dažas piecus kilogramus smagas līdakas. Pārējās zivis nav skaitītas.
