Mežavimbas, salates vai meženes ir viena un tā pati zivju suga — lai cik tas liktos dīvaini, daži to nemaz nezina. Galvenās vietas, kur dzīvo šīs sportiskās zivis, ir upes. Ezeros meženes iepeld ļoti reti un tad arī tikai tajā gadījumā, ja ezeriņš ir neliels un upe tam praktiski tek cauri. Mežene ir agresīva un sportiska zivs, bet no kulinārā viedokļa daudzi copmaņi viņu sauc par neēdamu, jo ir pilna ar mazām, smalkām un ļoti asām asakām. Patiesībā tas velns nemaz nav tik melns, kā to mālē. Noķerot šo zivi, vispirms nepieciešams to iemarinēt. Marinēšanu veic kā lasim ar sāls un cukura palīdzību. Attiecība 3:1. Marinēšanās laiks — trīs līdz četras dienas, un tad asakas kļūst mīkstākas.
Šīm zivīm nebūt nav tik daudz piekritēju kā, teiksim, līdakām, asariem, zandartiem, kaut gan pati cope ir ļoti interesanta. Plēsoņa bez zobiem — tā varētu nosaukt šo zivi, jo meženei tiešām zobiņi ir tik minimāli, ka metāla pavadiņas šo zivju makšķerēšanā parasti neizmanto.
Inventārs kā
spiningotājam
Pārsvarā izmantojam 270 — 300 centimetru garus spininga kātus ar pīto auklu. Jo pītā aukla būs tievāka, jo tālāk varēsim aizmest mānekli, kas itin bieži ir voblers svarā ap 4 — 8 gramiem. Ja ņem vērā, ka mežavimbas ir ļoti uzmanīgas zivis, tad tālie metieni ir ļoti svarīgi. Pīto auklu izmanto tikai kā pamatauklu, bet pavadiņai lieto monofilo auklu 28 milimetru resnumā. Tas tāpēc, ka mežene ir ne tikai tramīga, bet arī ļoti “redzīga” zivs. Savukārt fluorkarbons meženes acij ir mazāk ievērojams kā pītā aukla. Mānekļu izvēlē praktiski noder viss, kas vairāk vai mazāk atgādina slaido mailīti. Tas tāpēc, ka šī zivs ir galvenā mežeņu barība. Tomēr, izdarot kaut ko līdzīgu aptaujai starp tiem makšķerniekiem, kam meženes ir spiningošanas topā, jāsaka, ka ļoti liela atšķirība ir starp Daugavu un mazākām upēm, kurās mājo šīs spēcīgās zivis. Daugavā meženes galvenokārt ķer ar “kastmaster” vizuļiem un slaidiem šūpiņiem, bet Gaujā, Lielupē, Ventā un mazākās upēs dominē vobleri un slaidi rotiņi. Vienmēr jāpatur prātā, ka meženes savu upuri cenšas saķert aiz galvas. Iemesls viens, un tas ir saistīts ar zobu trūkumu. Līdaka savu upuri parasti satver aiz vidus un tad ar zobu palīdzību un asām kustībām pagriež to ar galvu rīkles virzienā, bet mežene šādu kustību izdarīt praktiski nedrīkst, jo, tiklīdz viņa kaut uz mirkli atlaidīs savas mutes lūpas, tā mazā mailīte var aizmukt. Tāpēc mežene ķer aiz galvas. To stāstu tāpēc, ka esmu dzirdējis, kā viens otrs sūdzas par daudzām tukšajām copēm. It kā sitiens ir, bet ar to arī viss beidzas. Pieredzējušākie mēģina piekonstruēt māneklim trīsžubura āķi arī priekšā, taču tad bieži vien metiena brīdī aukla apmetas ap priekšējo āķi un vizuļa spēle vismaz tajā metienā ir beigusies.
Spiningiem jābūt ar testu ap 30 gramiem, jo īpaši Daugavā pie mežavimbas var tikt tikai ar ļoti tālu metienu. Taču ir arī kāds apstāklis, kas ļauj šīm zivīm tikt tuvāk, un tas ir lietains laiks. Tad viņas kļūst daudz neuzmanīgākas. Taču saulains laiks tomēr tiek uzskatīts par labāko copes brīdi, jo tad meženes ir aktīvākas. Tas saistīts ar to, ka viņām no dziļuma labāk saskatīt savu upuri. Joprojām copmaņi nespēj vienoties par mežeņu uzbrukuma taktiku. Mēs visi zinām, ka šīs zivis var atšķirt un ieraudzīt, kur viņas ir, pēc spalgā trokšņa, ko viņas rada ar savu asti. Daudziem šķiet, ka šādā veidā mežene, iemetoties maiļu barā, ar asti apdullina mazās zivtiņas un pēc tam ātri viņas uzlasa. Taču ir arī cita versija: mežene savu uzbrukumu sāk no dziļuma un, uzņemot lielu ātrumu, nespēj pie ūdens virsmas strauji nobremzēt, tāpēc, metoties apkārt par 180 grādiem, viņai sanāk ar asti pret ūdens virsmu izveidot spalgu troksni.
Meženes “uz dzīvo”
Zinot to, ka mežene sev tuvumā tik vienkārši nelaiž, cope ar dzīvo ēsmu parasti iespējama upēs ar lielāku vai mazāku straumi. Tas, ka mežene pārsvarā tomēr mīt dziļumā, nebūt nenozīmē, ka dzīvā zivtiņa jālaiž tuvāk gruntij. Var droši pludināt arī pusūdenī, jo mežene visu labi pamanīs. Galīgi nav ieteicams copēt ar dzīvo zivtiņu uz gruntsmakšķeres. Mailei nav tik izturīgs ķermenis kā raudai vai plicim, tāpēc, atsitoties pret ūdeni, viņa var vienkārši atdalīties no āķa, bet makšķernieks, to nezinādams, sēdēs un gaidīs copi. Meženes ne pārāk iecienījušas beigtas zivtiņas vai arī zivju gabaliņus, kā tas, teiksim, ir ar zandartiem. Tāpēc reālākā lieta tomēr ir pludiņmakšķere.
Atrast salati!
Patiesībā tas nebūt nav tik grūts uzdevums. Šīm zivīm aktīvākais periods ir maija beigas un rudens, kad viņas sāk gatavoties ziemas ciklam, kurā pazūd pilnīgi un galīgi. Nav saprotams, kur šīs zivis paliek, kad ūdenskrātuves klāj ledus, bet ķerties viņas neķeras un tātad arī nebarojas. Parasti meženes sevi nodod pa lielu gabalu ar skaļo blīkšķināšanu. Piemēram, Daugavā dienas vidū viņas meklējamas upes vidusdaļā, bet, tiklīdz saule riet vai arī lec, viņas ir krasta joslā, kur aktīvi ķer mailes. Mazākās upēs meženes uzturas aiz sēkļiem bedrēs, bet krastam tā īsti tuvoties negrib.
Starp citu, šīs zivis ir aktīvas arī naktī. Grūti apjaust, ko viņas redz, kam uzbrūk, bet acīmredzot viņu maņu orgāni ir tik jutīgi uz vibrācijām, ka nakts aizsegs viņām ir labs palīgs medījuma meklēšanā. Standarta izmēri, kas visbiežāk trāpās šo zivju copmaņiem, ir 1,5 — 4 kilogrami. Tiek uzskatīts, ka Latvijā mežene var izaugt arī līdz 10 kilogramiem. Starp citu, šai zivij pirmais sitiens pa mānekli ir daudz spēcīgāks kā lasim vai taimiņam. Spolei ir jābūt noregulētai perfekti, jo pretējā gadījumā kāts būs salauzts vairākās daļās un lielā zivs projām. Mežene gan ir spēcīga, bet nebūt nav no tām izturīgākajām. Ir gadījies, ka pirmais skrējiens sasniedz pat 20 metru, ka nemaz nemēģini viņu apturēt, taču vēlāk zivs manāmi ātri nogurst.
