“Jebkuru mājdzīvnieku ar laiku uztver kā ģimenes locekli,” uzskata aizkraukliete Sarmīte Kruglova. Viņas ģimenē par savējo kļuvis papagailis, bet darbavietā viņa kopā ar bērniem jau astoto gadu kopj zivtiņas akvārijā.
“Jebkuru mājdzīvnieku ar laiku uztver kā ģimenes locekli,” uzskata aizkraukliete Sarmīte Kruglova. Viņas ģimenē par savējo kļuvis papagailis, bet darbavietā — Aizkraukles bērnu un jauniešu centrā — viņa kopā ar bērniem jau astoto gadu kopj zivtiņas akvārijā.
Izvēlas papagaiļu pāri
“Putniņi man visu mūžu patikuši,” stāsta Sarmīte Kruglova. “Bērnībā man bija papagailis un kanārijputniņš, par kuriem pati rūpējos. Kad mani bērni pieprasīja dzīvnieku mājās, zināju, ka tas nebūs suns vai kaķis. Uzskatu, ka pilsētnieku dzīvokļi šiem dzīvniekiem nav īsti piemērota vieta, viņiem vajag vairāk brīvības. Izvēlējāmies kompromisa variantu — papagaiļu pāri.”
Pirms septiņiem gadiem pirmā Kruglovu ģimenē ienākusi papagaiļu mātīte Vistiņa. Vārds izvēlēts, atvasinot — papagailis, tātad sieviešu dzimtē vista. Viņai tolaik bija tikai divi mēneši, izšķīlusies kādu aizkraukliešu mājās. Vēlāk Vistiņai iegādāts arī draugs.
Vistiņa slēpj puzli
“Viena Vistiņa ātri pierada un apjauta savas privilēģijas,” stāsta saimniece. “Viņas raksturā aizvien saglabājusies tieksme par katru cenu panākt to, kas ienācis prātā.”
Būdami demokrātiski, saimnieki bieži izlaiž putnu no būra. Tad Vistiņa pamanās sastrādāt blēņas — noplēš tapetes, pārkož tālruņa vadu, istabas puķei noknābj visus zariņus, atstājot vien īsu stumbeni. Mīļākā nodarbošanās papagailītei ir “puzles likšana”. Tikko mazā saimniece, kurai nu ir 11 gadu, bez uzraudzības atstāj puzles gabaliņus, Vistiņa tos nočiepj un noslēpj. Puzle vēlāk atrodas visneparastākajās vietās, piemēram, lustrā.
Nesamin putniņu!
“Kad meita bija maza, viņa ar papagaili rīkoja skriešanās sacīkstes,” atceras Sarmīte. “Abas tik aizrautīgi skraidīja no vienas istabas malas uz otru cita citai pakaļ, bet es stāvēju blakus un vienā laidā atkārtoju — meitiņ, putniņu nesamin! Mazajai kājās sarkanas čībiņas, laikam Vistiņai tās ļoti patika.”
Nu uz vecumu Vistiņa kļuvusi rāmāka, arī uz blēņām prāts nenesas. Nesen zaudēts dzīvesdraugs. Abi papagaiļi bija zaļspārnīšu sugas, kuri vienā pārī dzīvo visu mūžu. “Vistiņa pārdzīvo, to var noprast pēc viņas izturēšanās. Nav tik rosīga, kļuvusi apātiskāka. Arī spalvas viņai vairs nav spilgti zaļas, bet kļuvušas sarkanīgas,” saka saimniece.
“Dažus ieradumus Vistiņa gan nemaina. No rītiem viņa brokasto līdzās pārējiem ģimenes locekļiem. Ja esam aizmirsuši, apvainojas. Vislabvēlīgākā attieksme viņai ir pret saimnieku, kurš drīkst pat skaustu paglāstīt. Mani gan sevišķi nemīl. Atceras, ka tieši es biju tā, kura no būra meta ārā vecās olas. Papagailīte daudz dēja, bet putnēnus gan ne reizi neizperēja.”
Gupijas ir pieticīgas
Sarmīte Kruglova atzīst, ka viņai patīk mazi dzīvnieciņi. Sagadīšanās dēļ Aizkraukles bērnu un jauniešu centrs, kuru viņa vada, ticis pie akvārija. To iepriekšējie īpašnieki grasījušies izmest, vīrs piezvanījis un piedāvājis Sarmītei. Tā pirms astoņiem gadiem centrā uzradies 70 litru ietilpīgais akvārijs.
Tajā dzīvo gupijas — mazas zivtiņas, kurām nevajag pārlieku lielu kopšanu. Mātītes ir bezkrāsainas, tēviņi krāsaini. “Tolaik par akvārijiem neko nezināju, bet pamazām apguvu daudzko,” stāsta Sarmīte. “Akvārija kopšanai vajag lielu darbu, bet mēs neesam tik pedantiski. Esmu mēģinājusi akvārijā ielaist arī barbusus, bet viņi ēda gupiju mazuļus, tāpēc atteicos no šīs domas. Skaistas bija molinēzijas, bet viņas ir prasīgākas un aizgāja bojā.”
Jāmazgā pat akmeņi
Akvārija kopšanā iesaistās arī bērni, kuri nāk uz nodarbībām centrā. Reizi gadā akvārijā veic lielo tīrīšanu, kad nomazgā pat katru akmentiņu un gliemežvāku. Ūdeni regulāri maina.
Akvārijā jāuztur apmēram 25 grādu temperatūra, jo gupijas ir tropiskās zivtiņas. Tam vajadzīgs termometrs un speciāls sildītājs. Mainot ūdeni, tas jānostādina, ūdens no krāna akvārijam neder. Būtu vajadzīgs arī skābekļa piegādātājs, bet gupijas bez tā varot iztikt. Akvārijā aug dabīgie un ir arī mākslīgie augi. Kopā ar zivtiņām dzīvo gliemeži, kuri palīdz uzturēt tīrību.
“Zivtiņas baroju tikai es,” stāsta Sarmīte. “Neēdušas gupijas var izdzīvot kaut mēnesi, bet barības nedrīkst būt par daudz. Baroju ar veikalā nopērkamo speciālo barību.”
Zivju zupa neiznāk
Bērnu un jauniešu centra mazajiem apmeklētājiem zivtiņas ļoti patīk. Bērni viņas pat iemācījušies atšķirt un katrai vārdu devuši. Kad gupijām dzimuši mazuļi (viņas ir dzīvdzemdētājas), bērni centušies mazos saskaitīt. Sākumā zivtiņas ir mazas kā adatas galviņas. Kāda meitenīte gan reiz pajautājusi: “Kad zivis beidzot izaugs un mēs viņas ēdīsim?”. Sarmītei nācies skaidrot, ka pat zivju zupa neiznāks, jo pieaugusi zivtiņa ir mazas kniepadatas lielumā.
“Gupijas ir gudras,” secina Sarmīte. “Kad telpā no rīta iededz elektrību, viņas pulcējas akvārija stūrī, jo zina, ka barošu. Tāpat viņas reaģē, ja pieliek roku. Mums akvārijs ir arī stresa noņēmējs. Gan darbinieki, gan bērni, brīdi paraudzījušies zivtiņu rotaļās, kļūst mierīgāki un smaidīgāki.”
