“Būt mājas vecākajai — tas ir diezgan smags darbs, ko lielākā daļa iedzīvotāju nenovērtē, pateicas par to retais,” saka Aizkraukles Spīdolas ielas
7. daudzdzīvokļu mājas vecākā Lilija Masāna un intervijai piekrīt cerībā, ka iedzīvotāji mājas vecākā darbu izpratīs labāk, bet tie, kas vēl uzņemsies šo darbu, sapratīs, ko tas nozīmē.
Gaida, lai pienes uz paplātes
— Kāpēc tas ir smags darbs?
— Tādēļ, ka tas ir nenormēts, prasa daudz laika un pūļu, bet pār galvu nāk iedzīvotāju negatīvās emocijas, īpaši no vairāku neprivatizēto dzīvokļu īrniekiem.
— Kādēļ tieši no viņiem?
— Tādi ir jebkurā daudzdzīvokļu mājā. Rodas iespaids, ka viņi dzīvo padomju laikā, jo viņu vietā domā un dara pašvaldība, piemēram, maksā dzīvokļa pabalstu. Tas, ka daļa dzīvokļu ir pašvaldības īpašums, apgrūtina mājas vecākā darbu, jo kopsapulcēs lēmumus pieņem tikai dzīvokļu īpašnieki, un īrnieki nezina, kas mājā notiek. Būtu ieteicams visās kopsapulcēs piedalīties arī viņiem, kā to daži jau dara, jo īpašnieku lēmums attiecas uz visiem mājas iedzīvotājiem. Privātmājā par jebkuru darbu ir jāmaksā īpašniekam, neviens viņam uz paplātes neko nepienesīs, taču daudzdzīvokļu mājās cilvēki bieži vien domā, ka par apsaimniekošanas maksu viss ir jādara uzņēmumam “Lauma — A”. Taču apsaimniekošanas maksā iekļauti tikai konkrēti pakalpojumi, viss, kas ir ārpus tiem, rada papildu izmaksas, arī mājas renovācija, un tie ir maksas pakalpojumi.
“Tā ir liela atbildība”
— Cik ilgi esat mājas vecākā?
— Četrus gadus. Mani pierunāja daži dzīvokļu īpašnieki, solot atbalstīt un palīdzēt. Viss jaunais, protams, nāk ar grūtībām. Mājas vecāko ievēl dzīvokļu īpašnieku kopsapulcē ar vismaz 51% dzīvokļu īpašnieku piekrišanu, un iegūt tādu atbalstu nebūt nav viegli. Piekrītot es apzinājos, kādu atbildību uzņemos. Drīz pēc manis ievēlēšanas mājas dzīvokļu īpašnieku kopsapulcē pieņēmām lēmumu veikt ēkas renovāciju. Tas bija 2010. gadā. Šobrīd renovācijai vēl nav pielikts punkts, jādara viss, lai iegūtu Eiropas Savienības līdzekļus. Tā kā renovācija noritēja ļoti smagi, brīžiem gribējās visam atmest ar roku, tomēr šādos brīžos atcerējos tēva vārdus — nekad neko nepamet pusceļā.
— Otrreiz līdzdarboties renovācijā nepiekristu?
— Ar to pieredzi un prātu, kas man bija, nē, bet ar tagadējo gan. Strādniekiem katrā dzīvoklī vajadzēja iekļūt daudz reižu, un man bija jāorganizē, lai to varētu izdarīt. Padomju laikā visiem darbs bija uz vietas, no rīta aizgāja, vakarā mājās, taču tagad daudzi strādā citās pilsētās vai ārzemēs, te dzīvo īrnieki, daļa iedzīvotāju brauc uz darbu Rīgā un citur, agri ceļas un vēlu ir mājās.
— Ja bija tik grūti, varējāt taču atteikties?
— Ja ir sākts tik nopietns darbs kā mājas renovācija, tad atteikšanās būtu nodevība kā pret dzīvokļu īpašniekiem, tā arī pret “Laumu — A”. Esmu radusi pusceļā neko nepamest, tādēļ šo slogu izvilku. Ja veselības problēmu vai kādu citu iemeslu dēļ vairs nevarēšu, tad gan šo darbu vairs neturpināšu.
— Renovētā mājā vecākajam varbūt ir vieglāk?
— Tā nav. Jādara tas pats, kas agrāk — jāpilda ar “Laumu — A” noslēgtajā līgumā noteiktie pienākumi. Tāpat iedzīvotāji ir jāinformē par mājas bojājumiem, veicamajiem remontiem. Nepārtraukti jāseko līdzi, lai nelabvēļi nebojātu to, kas par tik lielu naudu ir panākts. Kā jebkurā privātmājā, arī daudzdzīvokļu mājā katru gadu ir kas darāms. Ja mājā kaut kas notiek, ja dzīvokļu īpašniekiem ir kādas problēmas, viņi vēršas pie manis, jo tā ir pieraduši. Vecākais ir saikne starp mājas iedzīvotājiem un apsaimniekotāju.
Aizvaino visatļautība un vienaldzība
— Kas jūs visvairāk satrauc?
— Visatļautība un lielā vienaldzība, tā pat aizvaino. Katras mājas kāpņutelpas remontam ir izlietots ap 3500 eiro. Mēs 15 gadu atmaksāsim aizņēmumu, taču nav pagājis pat gads kopš remonta, bet sienas vietām ir noķēpātas, saskrāpētas, izdauzītas. Kāpņutelpas ir šauras, taču, nesot mēbeles, velosipēdus, vajadzētu pacensties nebojāt sienas un padomāt par savu maciņu. Iedzīvotājiem nav naudas, taču daži nepadomā par to, cik lieli līdzekļi ir ieguldīti, lai mēs varētu dzīvot kulturālāk, skaistāk, un ka arī koptelpas pieder pie mūsu mājas un uz tām attiecas Ministru kabineta noteikumi.
— Visi jau neķēpā, nedemolē?
— Katrā kāpņutelpā ir dzīvokļi, kuros mitinās alkohola cienītāji. Pie viņiem nāk draugi, kuri kāpņutelpu nesaudzē. Visvairāk, protams, demolē alkoholiķi, nodzēš izsmēķi uz jaunajām plastmasas palodzēm un kāpņutelpā pat nokārto dabiskās vajadzības. Tie ir cilvēki no malas, kuri mēdz apmeklēt alkoholiķu dzīvokļus, vai arī jaunieši, kuri te “tusē” un iedzer pār mēru. Par šādiem gadījumiem man tiek ziņots par vēlu.
Vēl mēs ļoti steidzamies. Mums ir laiks aizvērt un mierīgi aizslēgt sava dzīvokļa durvis, bet kāpņutelpā nav laika ārdurvis pieturēt, un tās aizcērtas ar lielu troksni, radot neērtības pirmā un otrā stāva iedzīvotājiem.
Daudziem ir vienalga, kas notiek ar māju, citiem dzīvokļu īpašumiem, ka tikai viņiem ir labi. Tādi saka: “Man nevajag, lai tīrītu kāpnes, es varu arī pāri pārkāpt!”.
Kāda īrniece, pie kuras nāk dzērāji, mitinās pašvaldības dzīvoklī, bet uz aizrādījumiem viņa atsaka: “Tāds vēl nav piedzimis, kurš mani var izlikt no pašvaldības dzīvokļa!”. Lūk, kāda visatļautība! Un parasti šādu dzīvokļu īrnieki parazitē uz citu iedzīvotāju rēķina.
— Policiju saucat?
— Kāpņutelpās ir izvietota informācija par administratīvo sodu lielumu. Ja gribam ko pierādīt, jāaicina liecinieki. Rakstījām sūdzības pašvaldības administratīvajai komisijai, vācām parakstus, atnāca komisija, “nolasīja lekciju”, bet dzērājiem ne silts, ne auksts. Es neesmu juridiska persona, mans pienākums ir par pārkāpumiem ziņot apsaimniekotājam, taču pret miera traucētājiem būtu nepieciešama daudz stingrāka rīcība. Ir vajadzīga pašvaldības policija. Arī pašiem iedzīvotājiem būtu jākļūst aktīvākiem.
Īpašnieku meklē
Krievijā
— Tagad par parādiem var izlikt no dzīvokļa, pārdot to izsolē. Vai šajā jomā ko darāt?
— Ar parādniekiem ir jācīnās juridiskajām personām, mājas vecākais var palīdzēt ar nepieciešamo informāciju, piemēram, noskaidrot dzīvokļa īpašnieka uzturēšanās vietu, ja viņš savā dzīvoklī nedzīvo, uzzināt, vai dzīvokli nav patvaļīgi aizņēmusi kāda persona. Izlikām vienu vīrieti, kurš patvaļīgi bija aizņēmis svešu dzīvokli.
— Kā tas izdevās?
— Dzīvokļa īpašniece dzīvo Krievijā. Dzīvoklī kādreiz mitinājās viņas radinieks, pie kura bieži nāca draugs, tur ieradās arī citi ciemiņi, lietoja alkoholu. Kad radinieks nomira, šis draugs patvaļīgi uzlauza durvis un apmetās tur dzīvot, bet par komunālajiem pakalpojumiem nemaksāja. Sakrājās četrus tūkstošus eiro liels parāds.
Ar “Laumas — A” atbalstu meklējām īpašnieces adresi Krievijā, rakstījām vēstules un panācām, ka viņa, pilnvarojot savu draudzeni, piekrita dzīvokli pārdot par parādu summu. Tagad tam ir cits saimnieks.
— Laikam kurš katrs nevar būt mājas vecākais. Kādām īpašībām cilvēkam jābūt?
— Pirmām kārtām jābūt atbildīgam pret tiem, kas tev ir uzticējušies. Jābūt cilvēkam “ar aknām”. Par dažādām nekārtībām aizrādu, citreiz esmu spiesta pat uzkliegt, taču tikai tad, ja pret mani izturas ar necieņu. Īpaši, ja cilvēks no malas, kuram nav nekādu saistību ar māju, sāk diktēt savus noteikumus. Sava māja ir jāmīl.
Būtu jāalgo katrā mājā
— Vai mājas vecākā darbs tiek atalgots?
— Par to lemj dzīvokļu īpašnieku kopsapulcē. Ar “Laumas — A” vadību ilgi domājām, kā to likumīgi var izdarīt. Valsts ieņēmumu dienestā reģistrējos Nodokļu maksātāju reģistrā, līdz ar to pati esmu atbildīga par normatīvajos aktos paredzēto nodokļu nomaksu. Pirms nodokļu nomaksas saņemu 25 latus jeb 35 eiro mēnesī. Šo naudu man “Lauma — A” ieskaita no mājas apsaimniekošanas maksas. Katru ceturksni no summas ir jānomaksā 13 eiro liels nodoklis un elektroniski Valsts ieņēmumu dienestam jānodod pārskats. Daži man pārmet, ka es šo naudu saņemu ne par ko, jo viņi neizprot, ka mājas vecākais darbojas visu dzīvokļu īpašnieku interesēs.
— Tā kā komunālo pakalpojumu sniedzējiem atguvāt 4000 eiro, savu algu esat jau sen atpelnījusi.
— Tas man nebūtu bijis jādara, tomēr ir gandarījums, ka izdevās.
— Kādēļ cilvēki negrib būt mājas vecākie? Daļā māju to nav.
— Manuprāt, lai dzīvojamo fondu turētu kārtībā, katrā daudzdzīvokļu mājā būtu vajadzīgs algots vecākais, kurš “Laumai — A” palīdzētu. Cilvēki par māju vecākajiem negrib būt tādēļ, ka darbs netiek atalgots, vēl pašam jāpiemaksā no saviem līdzekļiem. Kad renovējām māju, daudz naudas iztērēju telefona rēķinu apmaksai, arī kancelejas precēm. Strādāt par mājas vecāko nav nekāda medusmaize, drīzāk tā ir sinepju maize, tādēļ daudzi šo darbu arī negrib uzņemties. Strādājošs cilvēks, kurš visu laiku ir projām no mājas, nemaz nevar šo darbu uzņemties un pilnvērtīgi veikt. Tā kā daudzdzīvokļu mājās ir arī pašvaldības dzīvokļi, daļu atbildības vajadzētu uzņemties arī pašvaldībai. ◆
