Pļaviņiete Ilga Visocka ir viena no tiem cilvēkiem, kurai liktenis vēlējis šajā pasaulē ierasties tieši Ziemassvētkos. Šī iemesla dēļ viņas dzimšanas dienu šajā datumā nekad nesvinēja, goda vietā liekot gada skaistākos svētkus.
Stipras tradīcijas
Ilgas dzimtā puse ir Viļānu novads, un latgaliskās saknes viņai joprojām spēcīgas un tuvas. Tāpat kā ticība, kas ģimenē bijusi pašsaprotama jau no bērnības.
— Esmu kā tāda Ziemassvētku dāvana, jo bija plānots, ka piedzimšu janvārī. Man ļoti patīk, ka mana dzimšanas diena ir tieši Ziemassvētkos. Mums, katoļiem, 24. decembris ir klusais vakars, un nekādi skaļi pasākumi nav pieņemami, tāpēc arī manu dzimšanas dienu nesvinēja, bet pēc tam gan vienmēr bija jubilejas pasākums. Tomēr nekad īstajā dienā netiku aizmirsta, un arī dāvanas vienmēr bijušas divas. Man nereti to jautā, bet patiesi nav bijis līdzīgi kā Līgām, kuras gan dažkārt piemirst apsveikt Līgo dienā, — saka Ilga.
Jau no bērnības viņai ar ģimeni Ziemassvētki sākās ar Svēto misi baznīcā, un tad vakars pie izgreznotas eglītes pavadīts mājās. Šo ierasto kārtību viņa cenšas turpināt, apmeklējot katoļu baznīcu Pļaviņās.
Lai gan kristīgās tradīcijas allaž šajos svētkos bija pirmajā vietā, bērnībā nav trūcis arī jautrības. Viena no tradīcijām bija iešana budēļos. Palielā pulciņā apstaigājuši daudzas mājas, bet cienastu tāpat vien neviens nedeva, to vajadzējis nopelnīt ar dziesmām, dejām un citām izdarībām. Tagad gan masku gājieni vairāk notiek Helovīna svētkos. Saistībā ar to Ilga atceras pārsteiguma pilnu gadījumu. Jau iepriekš bija sagatavojusi saldumus, un vakarā pie durvīm atskanējis zvans. Kad tās atvērusi, aiz tām stāvējuši puiši gāzmaskās. Izbīlis un pārsteigums bijis pamatīgs! Labi, ka viesi nākuši tikai pēc saldumiem…
Jāzina daudz
Par pļaviņieti Ilga kļuva nejaušības vai labvēlīgu apstākļu sakritības dēļ. Pēc studijām Daugavpils Universitātes Juridiskajā fakultātē nebija iespējas atrast darbu šajā pilsētā, kur arī jau dzīvojusi. Tad bija piedāvājums jaunajiem speciālistiem Pļaviņu novada domē, un Ilga pieteicās. Darbu viņa dabūja un pārcēlās pie tolaik nākamā vīra Sergeja uz Pļaviņām.
— Gribējās palikt Latgalē, jo tur viss pazīstams un tuvs, bet arī Pļaviņas ar laiku iepazinu, un man te patīk. Nav jau būtiski, kur dzīvo, jo mājas ir tur, kur ģimene, — atzīst Ilga.
Par profesijas izvēli viņa bijusi pārliecināta jau skolā. Mamma gan savulaik mudinājusi studēt ekonomiku, jo šajā jomā saskatījusi lielāku perspektīvu. Tomēr arī juristiem darba iespējas ir plašas. Papildus iegūts maģistra grāds Rēzeknes Augstskolā.
— Jurista darbs pašvaldībā ir specifisks ar to, ka jāsaskaras ar ļoti daudzām jomām. Nekad nevar zināt, kādi jautājumi būs jārisina, tāpēc jābūt zinošam un daudz jāmācās. Dzīvē nav divu identisku situāciju. Ar laiku jau iestrādājos un veiksmīgi iejutos darba ritmā, — saka Ilga.
Jauna dzīves pieredze
Pašvaldības juristes darbā gan viņai šobrīd ir neliela pauze, jo jubilāre auklē četrus mēnešus veco dēliņu Marku. Tā ir dzīves pieredze, kas Ilgai ir pilnīgi jauna. Viņa atzīst, ka sākums bija nedrošs un jautājumu bija vairāk nekā atbilžu, bet tagad jau mammas lomā jūtas pārliecināta.
— Kad gaidīju Marku, nopirku un lasīju grāmatu par mazuļu kopšanu, bet, kad bērns piedzima, tā arī to neatvēru. Mamma palīdzēja ar padomu un draudzenes, kurām arī ir mazi bērni. Turklāt pirmais bērniņš man ir jau tādā apzinīgā vecumā, kad uz daudz ko raugies citādāk. Ar dēliņu esam iejutušies labā ritmā, un viņš ir diezgan mierīgs bērns. Lai arī tagad daudz kas nav tā, kā dzīvojot divatā, jūtos ļoti labi, — teic pļaviņiete.
Viņa piebilst, ka šobrīd harmoniju dzīvē dod rūpes par mazuli, un par vaļaspriekiem neaizdomājas. Tomēr pēdējā laikā prieku sagādājot ēst gatavošana. Ilgai patīk pašķirstīt žurnālus par kulināriju un receptes meklēt internetā. Vai eksperimenti ir veiksmīgi? Ilga smaidot teic, ka visi vienmēr saka, ka ir garšīgi. Arī tagad viņai jau padomā ēdiens, ar ko pārsteigt savējos Ziemassvētkos.
Māju izjūta
Ilga atzīst, ka ģimeniskās saites viņai ir ļoti tuvas. Ar vecākiem, māsu un radiem vienmēr bijusi cieša saikne.
— Mums mājās vienmēr bija viegla atmosfēra, neraugoties uz ikdienas nebūšanām vai finansiālo situāciju. Mamma vienreiz teica: ir nauda, labi, nav — vēl labāk. Iespējams, lauku cilvēki visu uztver mierīgāk. Kaut kādu stabilitāti deva pašu nelielā saimniecība. Tagad pati gan laukos nevarētu saimniekot un dzīvot, jo apzinos, kādu darbu tas prasa. Tomēr arvien vairāk domāju, ka gribas nevis dzīvokli, bet savu māju un dārziņu, kaut arī būs jāravē un zāle jāpļauj, — saka Ilga, piebilstot, ka māju izjūtu, ko mantojumā saņēmusi no vecākiem, gribas tālāk nodot arī savā ģimenē. ◆
