Šogad aprit 75 gadi, kopš skaistai vietai pašā Daugavas krastā – Pļaviņām – piešķirts pilsētas statuss.
Šogad aprit 75 gadi, kopš skaistai vietai pašā Daugavas krastā – Pļaviņām – piešķirts pilsētas statuss. Dažādi cilvēki te dzīvo, dažādas ir viņu domas un pārliecība, bet visus vieno Pļaviņu vārds.
Tagadējo Pļaviņu apkārtne bijusi apdzīvota jau ap trešo gadsimtu, bet līdz 19. gadsimtam te izveidojās trīs apdzīvotas vietas: Bebruleja, Gostiņi un Pļaviņas. Pļaviņu miests nosaukumu ieguvis no muižas zemnieku mājām ar tādu pašu nosaukumu. Līdz Pirmajam pasaules karam Pļaviņas bija tikai biezi apdzīvota vieta Stukmaņu pagastā, tai nebija savas pašvaldības. 1922. gadā Pļaviņām piešķirtas miesta tiesības, bet 1927. gada 27. aprīlī nodibināta Pļaviņu pilsēta, pievienojot Gostiņus. 1950. gadā Pļaviņas kļuva par rajona centru, šo statusu saglabājot deviņus gadus. 1975. gadā no Pļaviņām atdalās Aiviekstes ciems.
No 1964. gada pilsētu vadīja sievietes: Ārija Jansone, Gunija Žilde, Olga Graudiņa, Anna Knodze, tad pilsētas likteni nodeva vīru rokās: Andris Bērziņš, Mihails Hohlovs, Valdis Baņukalns, Helmuts Banders, Aivars Galviņš. Patlaban pilsētas vadību pļaviņieši atkal uzticējuši Helmutam Banderam.
Neuzkāpt uz grābekļa divreiz
Pilsētas jubilejas pasākumi šogad Pļaviņās organizēti visa gada garumā — lai cilvēki svin svētkus savā pilsētā, lai var atbraukt bijušie pļaviņieši, kuriem pilsētas vārds nozīmīgs. “Lai cilvēki jūt, ka tā ir viņu pilsēta, un darbs, ko katrs ieguldījis tās attīstībā, nav zudis,” saka Helmuts Banders.
Šobrīd Pļaviņās dzīvo vairāk nekā 4 000 iedzīvotāju. Domes priekšsēdētājs ievērojis, ka pļaviņieši kļuvuši prasīgāki, un tas ir patīkami: “Informācijas apmaiņa starp iedzīvotājiem un pašvaldību ir nepieciešama. Pienācis laiks, kad cilvēku vēlme pēc kvalitatīviem pakalpojumiem sasniegusi kritisku robežu, un tas liek strādāt aktīvāk.” Bandera kungs atzīst, ka savā darbā cenšas mācīties no kļūdām un otrreiz nekāpt uz viena un tā paša grābekļa: “Apzinos, ka neizdarīšu labāk par tiem, kas bija vai būs, bet ieceres cenšos izpildīt.”
Stāda birzi un dzied
Kopš 1964. gada Pļaviņās dzīvo Milda Gailīte. Viņas vīrs Jānis te izaudzis un mūžu nodzīvojis. Šomēnes viņš svinēs 93. dzimšanas dienu. “Esmu dzīvojusi dažādās vietās — Jaunjelgavā, Vallē, Siguldā, Līgatnē, tad Pļaviņās. Te man patīk,” stāsta Milda Gailīte. “Agrāk Pļaviņās bija aktīvāka kultūras dzīve. Dziedāju korī. No 1950. līdz 1990. gadam esmu piedalījusies visos Dziesmu svētkos. Tas bija skaists laiks manā dzīvē.”
1964. gadā pļaviņieši stādījuši birzi pie Zviedru skanstīm, pašā Aiviekstes upes krastā. Nu viņu dēstītie koki zaļo un atgādina par tālajiem gadu desmitiem.
Par tagadējo pilsētas dzīvi Mildas kundzei ir savs viedoklis: “Pilsētai vajadzīgs īsts saimnieks, bet tie tik ātri mainās –– viens vēl nav apsildījies, otrs jau stājas vietā. Arī slimnīcu likvidēt bija pārsteidzīgi, tas neko labu nedeva, daudzi cilvēki zaudēja darbu. Kā saka, mirst badu, nemirst postu. Ne to vien cilvēki pārdzīvojuši.”
No “Caurvēderiem” līdz “Ozoliņiem”
Dzidras Zālītes mūžs saaudzis ar Pļaviņām ciešām saitēm. Sirmā kundze smej, ka esot gadu jaunāka par pilsētu –– viņa dzimusi 1928. gadā. Mājas, kurās pirms 300 gadiem ienests vecvectēva šūpulis, aizvadījušas dzīvē jau vairākas paaudzes, pārdzīvojušas dažādus laikus un notikumus.
“No vectēva nostāstiem zinu — kādreiz mūsmājās dēvēja par “Caurvēderiem”. Tām bija simbolisks nosaukums, jo te cilvēki atvieglojās un tad brauca Pļaviņās pie muižnieka, kur dabūja sutu,” stāsta Dzidras kundze. “Te bija vairāki tādi ciematiņi ar savdabīgiem nosaukumiem, arī “Vēdersāpes”. 1934. gadā mājas pārdēvēja par “Ozoliņiem” — tēva uzvārdā.
Dieviņš māju sargāja. Kad 1905. gadā cauri Pļaviņām devās “melnā sotņa”, visu postot un dedzinot, mūsmājas paglāba ozols pagalmā. Klēts nodega, ozols apdega, bet māja palika neskarta. Sākumā koks šķita nedzīvs un vairākus pavasarus nemaz nelapoja, bet atdzīvojās, cilvēku pateicības un rūpju sargāts. Tēvs man vienmēr piesacīja: “Ozolu, meit, sargā, kamēr vien dzīvosi.” Pirms pāris gadiem koku nopostīja liela vētra.”
Pārnāk mājās, no kurām izdzen
Dzidras kundze uzskata, ka vislabāk cilvēki dzīvojuši trīsdesmito gadu beigās — katrs kopa savu māju un saimniecību. Tad sākās karš. “1944. gadā visus no pilsētas izdzina. Pļaviņas bija tukšas kā izmirušas, cilvēki izdzīti kur nu kurais. Tas pilsētā bija drūms rudens,” atceras Dzidras kundze. “Mūsu ģimene apmetās Odzienas pļavās, lai drīz atkal atgrieztos mājās, no kurām bijām izdzīti. Tos, kas gadījās armijas ceļā, aizdzina tālu projām, bet cilvēki tāpat pārnāca mājās, vezdami aiz rateļiem gotiņu, lai izdzīvotu un būtu ko ēst.
Vācu laikā panīka zemniecība. Mums vajadzēja barot vāciešus. Vācu karavīri pārskaitīja kūtī pat vistu izdētās olas un raudzījās, lai visu atdotu armijas vajadzībām. Atņēma piena separatoru detaļas, lai ļaudis nevarētu gatavot krējumu un paši apēst. Tā zemniekus mocīja.”
Jāmācās krievu valoda
“Skolā Daugavas krastā sākās katra īsta pļaviņieša bērnība,” saka Dzidras kundze. “Katrai varai gan bijušas savas prasības. Mans tēvs dzimis 1877. gadā un mācījies muižas skolā. Viņš stāstīja, ka tam, kurš nemācījās krievu valodu, bieži nācās tupēt kaktā uz zirņiem.”
Hidroelektrostacijas celtniecība Pļaviņām bijis labvēlīgs laiks — cilvēkiem bija darbs, piešķīra dzīvokļus tiem, kuru mājas pašā Daugavas krastā appludināja. Zeme gan kļuvusi neauglīga. Ritējis laiks, paaudzes mainījušās, bet pilsēta palikusi turpat.
Pļaviņas elpo
“Šobrīd esam lieliska Pļaviņu pilsēta, bet cilvēkiem šis ir visgrūtākais laiks. Ar lauksaimniecību nodarboties neļauj, kaut zāle pār slieksni istabā aug. Ja ir gotiņa, padzeries pienu un dzīvo, bet nekur realizēt jau to nevar,” uzskata Dzidras kundze.
“Pļaviņas man ir mīļa vieta, manas vienīgās mājas. Dievs dos, no tām nešķiršos nekad,” dziļā sirsnībā teic sirmā kundze, un vārdu patiesumā viņai acīs riešas asaras. “Arī dēls un meita tepat dzīvo. Ceru, ka arī viņiem Pļaviņu vārds daudz nozīmē. Tagad esam īsti pilsētnieki, cenšamies viens otru cienīt. Mums ir gudrs pilsētas vadītājs, brīnišķīgs cilvēks, kuram pateicoties Pļaviņas elpo.”
