Kādā pakalnā Daudzeses pagastā lepni slejas “Kalniešu” mājas. Kā vairumā lauku sētu, arī te ir saimniecības ēkas, kūts un šķūņi. Apkārtne tik pedantiski tīra, ka ne nezāli neatrast, par garu zāli nemaz nerunājot. Bet kaut kā šajā vidē pietrūkst. Kas tas ir un kam šī nevainojamā kārtība?
Sētsvidū rosās divas sievas gados. Pretī, skaļi riedams, skrien pelēks vilku sugas suns. Saimnieces aicina istabā. Arī tur, tāpat kā laukā, katra lieta savā vietā. Grīdas dēļos spoguļojas logu rūtis. Te viss tik pareizi, ka nedaudz atgādina muzeju, vidi, kurā kādreiz sprēgājusi dzīvība, bet nu valda nesatricināms miers.
Jāpļauj trīs dienas
Saimnieces Frosja Ķīsele un Melānija Andrejeva ir māsas. Pirms divdesmit gadiem, kad nomira Melānijas vīrs, Frosja pārnāca dzīvot uz “Kalniešiem”. Viņa vairāk kā trīsdesmit gadu dzīvoja un strādāja Siguldā, bija šķīrusies. Melānija strādāja Daudzevas kolhozā lauku brigādē, turēja lopus un par dzīvi nesūdzējās. Vīra aiziešana mūžībā gan ierasto dzīves ritmu mainīja. Labi, ka netālu, Sērenē, dzīvoja brālis. Viņš bieži atskrēja ciemos, palīdzēja. Pirms trim gadiem arī viņš aizgāja viņsaulē. Un laiks it kā apstājās.
Vai vīrieša rokas no jauna nav meklējušas? “Neviens nav nācis, un arī negribam,” stāsta Melānija. “Apkārt vairāk tādu, kuriem interesē grādīgie dzērieni, un, ja arī izdodas atrast palīgu malkas skaldīšanai vai zemes darbiem, tad tik ēst prasa un samaksu, bet mēs abas tajā dienā vairāk padarām. Kam mums palīgs? Pavasarī vajadzētu plītij cepeškrāsni pārmūrēt, skursteni salabot, bet vai tam naudas pietiks, vai meistaru sameklēsim? Tāpēc, cik varam, darām pašas. Skursteni, meliorācijas grāvi iztīrīt nav par grūtu. Lielākos kokus atstājām malkai, sīkos sadedzinājām. Darba mums te pietiek. Pavasarī, kad malka nopirkta, pašām tā jāpārskalda, jo pagales par lielām. Kad spēka bija vairāk, tikām galā, ja tā bija tikai sazāģēta. Vasarā daudz darba ap māju. Pagalms tik liels, ka ar elektrisko pļaujmašīnu trīs dienas pļaujams, un, kad darbs pabeigts, var jau sākt no jauna. Kad vairs nevarēsim kustēt, ieaugsim zālē.”
Pat vistas nedēj
Šajā saimniecībā lopu nav, un līdz ar to platību maksājumus par nedaudzajiem hektāriem zemes ap māju nesaņem. Pirms deviņiem gadiem bijušas trīs govis, cūka. Kad par pienu maksāja sešus santīmus par litru, govis turēt vairs nebija izdevīgi. Nav govju, arī cūkas turēt nav jēgas. Smags darbs bija barības gādāšana ziemai. Piecdesmit lielas gubas sagrābtas, šķūnī savestas. Pārsvarā viss ar rokām, tik vien kā nopļāvusi traktoriste no Sērenes Ilga Trofimova. Tagad tikai daži truši un piecas vecas vistas palikušas, kuras pirms ziemas pārstājušas dēt.
Taupīt var visam
Pat saliekot kopā abas pensijas, mēnesim naudas ir ļoti maz, un tāpēc māsas dzīvo taupīgi. Ja naudas būtu vairāk, māju un saimniecības ēkas pielabotu. Akai jauni grodi vajadzīgi. Tos no ārpuses pielāpot, bet tas nav nopietni. Veselības problēmu dēļ arī uz kultūras pasākumiem negribot iet, pat ja atbrauktu uz mājām un aizvestu. Kultūru bauda tikai televīzijā, un no avīzēm vien “Staburagam” naudu var atlicināt.
Virtuvē, glītā auduma pārvalkā ietīts, vīd ierastais sarkanais gāzes balons. Uz gāzes plīts pārsvarā gatavo ēdienu, jo malka plītij jātaupa, lai siltums būtu. Balonu ik pēc pieciem mēnešiem nākoties mainīt. No pensijas prāva summa jāatliek malkas iegādei. Pērn viena krava maksājusi 160 latu. Ziemai divas tādas jānopērk.
Māsām ir maznodrošināto statuss, un no šīgada viņas sākušas saņemt pārtikas pakas. Tās noder, ja nevar apēst, padala dzīvniekiem — trušiem, vistām, sunim. Taupīgi jārīkojas arī ar elektrību, tāpēc gludina tikai to, kas mugurā velkams. Kā maznodrošinātajām pagasts pērnā gada nogalē piešķīris 500 kilovatu bez maksas, un tie pa gadu izlietoti, janvārī būs jāsāk maksāt pašām. Labi, ka šis gads bija ražīgs gan kartupeļiem, gan citiem dārzeņiem. Ābolus gan uzturā nevarot lietot, tāpēc tie uz mežu zvēriem aizgādāti.
Nodrošinājums
vecumdienām
“Veselība mums “uz nulli”,” saka Melānija. Par tādu kā neiespējamo misiju kļuvusi nokļūšana Aizkrauklē. Autobusu pietura no mājām ir triju kilometru attālumā. Sāp kājas, un līdz tai grūti aiziet. Ja, atpakaļ nākot, kāds smagāks nesamais, tas vai pa zemi jāvelk. Reizi mēnesī tā var, bet vienā reizē mēnesim pārtiku nepiepirkt. Arī zāles Aizkraukles aptiekā lētākas, un tām mēnesī tērē 40 latu. Vasarā vēl varot izlīdzēties, ar velosipēdu aizminoties līdz Daudzevai.
Kāda te varētu būt dzīve pēc desmit gadiem?
“Par to bail domāt. Mums būs ap astoņdesmit, un vai tik ilgi maz nodzīvosim? Bērnu mums nav. Šad tad vīra un brāļa radi, bērnības draugi iegriežas. Kas notiks ar māju, saimniecību? Viena no mums, kura izturēs ilgāk, būs spiesta māju atdot pagastam, lai tas piemaksātu par dzīvošanu pansionātā, jo ar pensiju vien nepietiks. Bet ceru, ka mājās nomiršu,” saka Melānija. “Ja tas notiktu rīt, naudas tikai zārkam pietiktu. Tāpēc priecājamies, ja diena nodzīvota, tas jau labi. Kāda būs nākamā, tad jau redzēs. Piedāvāts pārdot māju un pāriet uz dzīvokli Daudzesē, bet to gan nevēlamies. Pierasts pie klusuma. Ziemā, kad piesnieg, grūtāk tikt no mājas ārā. Cik taciņu jāizšķūrē līdz kūtij, šķūņiem, pagrabam, akai un lielajam ceļam!”
