Par sava vectēva apzagšanu uz apsūdzēto sola šogad nokļuva četrpadsmitgadīgais Uldis (vārds mainīts).
Par sava vectēva apzagšanu uz apsūdzēto sola šogad nokļuva četrpadsmitgadīgais Uldis (vārds mainīts). Viņš rīkojās kopā ar draugu, kurš ir tikai gadu vecāks. Puikas iepriekš jau bija apzaguši vairākas automašīnas, arī ideja vairākkārt nozagt naudu paša vectēvam Uldim radās kopā ar draugu…
Zinot, ka vectēva nav mājās, pagājušā gada rudenī dienas vidū Uldis, izceļot logu, iekļuva mājā un no guļamistabā paslēptas kārbiņas nozaga 70 latu. Pēc mēneša tādu pašu “operāciju” Uldis veica kopā ar draugu, šoreiz viņi naudu atrada noslēptu zem matrača un nozaga 65 latus. Uldis mazāku naudas summu nozaga vēl vienai savai radiniecei.
Zagto naudu nospēlē datorsalonā
Ar guvumu abi draugi dalījās. Kur puiši naudu tērēja? Ļoti mūsdienīgi — “notrieca” datorsalonā, spēlējot datorspēles.
Arī šie zaglēni tiesā savu vainu nenoliedza. Uldim iepriekšējas sodāmības nebija, tāpēc tiesa ņēma vērā viņa atzīšanos un izdarītā nožēlošanu un noticēja, ka Uldis vairs nezags, kā arī neizdarīs citus noziegumus. Tādēļ viņam sodu noteica nosacīti, ar pārbaudes laiku uz astoņiem mēnešiem.
Abiem garnadžiem nozagtā nauda jāatdod. To viņi, protams, var izdarīt, naudu godīgā ceļā nopelnot.
***
Šis, manuprāt, ir ļoti satraucošs gadījums. Vai tas nav briesmīgi, ja ģimenē pieaugušie nevar uzticēties saviem bērniem un mazbērniem? Un vai vēl sāpīgāk nav vērsties tiesā, lai meklētu palīdzību, kā bezprātīgo pusaudzi — savu mīļo bērnu vai mazbērnu — atturēt no noziedzīgās pasaules “labumiem”?
Vēl skumjāk ir tas, ka nereti šādi pusaudži izaug ģimenēs, kurās viņiem netrūkst ne mīlestības, ne sapratnes. Taču vēlme izbaudīt nezināmo, īpaši kriminālajā pasaulē, vieglprātīgākos un raksturā vājākos pusaudžus šajā pasaulē arī iesprosto kā krātiņā, no kura neizkļūt.
Katrs mēs esam gan savas laimes, gan arī nelaimes kalējs. Kaut šiem pusaudžiem nelaimes laktas veseris turpmākajiem noziegumiem būtu nepaceļams, tad arī viņu dzīve izveidotos laimīga.
Pārdomām
No savām tālajām skolas gaitām atceros, kā vecmāmiņa mani bāra, kad pirmajā klasē mēs ar draudzeni samainījāmies krāsu zīmuļiem. Jau otrā dienā mums bija jāmainās atpakaļ, jo vecmāmiņa uzskatīja, ka savstarpējā mantu mainīšana tik maziem bērniem ir pirmais solis uz zagšanu, jo var rosināt uz negodīgu “darījumu”. Toreiz es daudz ko nesapratu, tikai paklausīju, un, protams, nekad vairs ar draudzenēm nemainīju pat matadatas…
Var saprast, ja bērnam nav ko ēst un viņš veikalā nozog kādu smalkmaizīti vai citu ēdamu sīkumu. Tādi gadījumi nereti notiek veikalos. Ja pārdevēja nepamana, bērns apmierina izsalkumu, ja pamana — izceļas skandāls.
Žēlsirdīgāka pārdevēja, un tādu es Aizkrauklē pazīstu, bērnam bulciņu iedod pati, protams, piesakot, lai nezog, bet palūdz. Tas nekas, ja nav naudas, atdos, kad būs. Un tā arī notiek. Tas ir audzinošs brīdis, kurā bērns novērtē pārdevējas labsirdību, nevis ļaunumu, un viņam “roka neceļas” no saprotošās tantes bulciņu zagt…
Taču ne vienmēr pieaugušajiem ir laiks un pacietība iedziļināties mazā, sevī noslēgtā cilvēkbērna iekšējā pasaulē. Vieglāk un ātrāk taču viņu sodīt, nosaukt par zagli un “piekliegt pilnu pasauli” par mūsdienu samaitāto jaunatni. Un dažkārt pietiek ar pirmo klupienu, lai pusaudzis vairs taisns nepieceltos, lai iegūtu zagļa slavu uz daudziem gadiem, varbūt pat visu mūžu.
Stingri jāseko, kurā brīdī bērnā rodas tieksme pēc svešām lietām vai naudas, un jāpieliek visas pūles, zināšanas, labestība un stingrība, lai nelaime neienāktu mazā cilvēka tikko sāktajā dzīvē. Un šādā gadījumā tiesa ne vienmēr ir tas labākais ceļš, jo tas diemžēl ir arī zīmogs turpmākajai dzīvei.
