Celtnieki mājas būvē, vispirms ieliekot pamatus, tad ķieģeli pa ķieģelim mūrē sienas, slien spāres un klāj jumtu.
Celtnieki mājas būvē, vispirms ieliekot pamatus, tad ķieģeli pa ķieģelim mūrē sienas, slien spāres un klāj jumtu. Arī koknesiete Gunta Kursīte būvē mājas — tikai vispirms sapņos un pēc tam uz papīra. Viņa ir arhitekte — projektē privātmājas, sabiedriskās un ražošanas ēkas, uzklausa arī cilvēku vēlmes pirms būvniecības sākšanas un saskaņo projektus Aizkraukles rajona pašvaldībās.
Īstā profesija
— Kas pamudināja izvēlēties arhitektes profesiju?
— Izvēle bija nejauša — arhitekta profesija septiņdesmito gadu beigās, kad bija jāizvēlas, kur studēt, bija prestiža. Lai tiktu augstskolā, bija jānokārto eksāmens arī zīmēšanā. Taču es iepriekš to nebiju īpaši mācījusies, zīmēju skolā tāpat kā visi bērni. Tāpēc, mācoties vidusskolas pēdējā klasē, apmeklēju zīmēšanas nodarbības Mākslas akadēmijā un pēc tam iestājos Rīgas politehniskajā institūtā.
— Iepazīstot tuvāk šo profesiju, nebijāt vīlusies?
— Acīmredzot šī nejaušība man bija liktenīga, jo savu izvēli nenožēloju ne mirkli. Man izrādījās piemērota arhitektes profesija. Parasti esmu diezgan mērķtiecīga un apdomīga. Taču ir bijuši brīži, kad rīkojos uz labu laimi, un vēlāk izrādās, ka pieņemtais lēmums bijis pareizs.
— Valda priekšstats, ka arhitekta profesija vairāk piemērota vīriešiem. Ko jūs par to domājat?
— Sievietei tas ir smags darbs, taču nevar teikt, ka tā ir tikai vīriešu nodarbošanās. Varbūt šāds priekšstats sabiedrībā radies tāpēc, ka vīrieši arhitekti vairāk redzami darbojamies publiski. Sievietes vienkārši klusi dara savu darbu. Arī studiju laikā grupā bija līdzīgs skaits puišu un meiteņu.
Māksla un tehnika — divi vienā
— Jūsuprāt, arhitektūra vairāk ir māksla vai tehniska nodarbe?
— Šīs divas lietas nevar nodalīt, jo arhitektūra ir gan māksla, gan tehnisks darbs. Māksla izpaužas arhitekta domas lidojumā, fantāzijā. Tikai jāsaprot, ka šī fantāzija kādam arī jārealizē dzīvē. Klientu vēlmes ir ļoti dažādas, taču mūsdienu materiāli un tehnoloģiskās iespējas ļauj īstenot pat vispārdrošākās ieceres. Var veidot gan apaļas formas, gan sarežģītus jumtus, gan arī būvēt visu ēku vienā stiklā.
Arhitekts sevī apvieno vairākas profesijas. Man ir jābūt labai psiholoģei, lai mācētu sarunāties ar pasūtītājiem, jo klienti mēdz būt ļoti dažādi. Ir jābūt arī jurista zināšanām, jo visi dokumenti jāprot pareizi atbilstoši likumdošanai noformēt. Esmu arī māksliniece, jo sapņoju un prātoju, kā viss izskatīsies, un arī inženiere, jo ir jāizdomā, kā manu fantāziju varēs realizēt dzīvē. Jābūt labam darba organizatoram, jo jāsadarbojas ar citiem celtniecības speciālistiem. Man ir jāizdomā, kā būvnieks manu projektēto māju varēs uzcelt, kā tajā ierīkos ūdensvadu, apkuri, ventilāciju un citas komunikācijas. Un beigās jābūt arī grāmatvedim, jo par savu darbu jāprot arī naudu paprasīt. Gribu “iemest akmeni” žurnālistu lauciņā — nododot ēku ekspluatācijā, parasti raksta par celtniekiem, bet reti kurš atceras, ka sākumā bija arī arhitekts.
Pārsimt latu par dažām svītriņām?
— Vai cilvēki novērtē jūsu darbu?
— Lai arī pieprasījums pēc arhitekta pakalpojumiem ir liels un esam ļoti noslogoti, diemžēl daudziem ir grūti saprast, kāpēc par šo darbu tiek prasīta diezgan liela samaksa. Cilvēks, piemēram, nopērk durvis par divsimt latiem, un tas ir pašsaprotami, jo durvis ir reāla, taustāma lieta, kas nepieciešama mājai. Taču maksāt naudu par projektu — dažiem papīriem, kuros savilktas svītras? Ir cilvēki, kuri nesaprot — par ko. Viņi neizprot mūsu darbu, jo iegūtais nav liela, taustāma manta, bet tikai mapīte ar papīriem.
Taču projekts ir ēkas pamats. Rīgā arhitekti ir labāk atalgoti nekā mazpilsētās, jo tur cilvēki par samaksu nebrīnās. Viņi grib būvēt un pārbūvēt, un saprot, ka bez projekta to izdarīt nevar. Pie mums situācija ir mazliet savādāka, jo mums jāņem vērā lauku cilvēku un mazpilsētu iemītnieku maksātspēja.
— Var teikt, ka jūs esat “celtnieki uz papīra”?
— Vispirms māja top prātā. Es pat reizēm naktī nevaru aizmirst darbu un sapņos redzu kādu projektu. Zemapziņā darba diena ir 24 stundas diennaktī, un tad pienāk brīdis, kad ideja tiek likta uz papīra.
Celtniecībā izmanto arvien jaunus materiālus, arī arhitektiem ir speciālas datorprogrammas, kuras izmanto ēku projektēšanā, tāpēc mums visu laiku jāapgūst kaut kas jauns, jāzina visas aktualitātes. Apmeklēju dažādus seminārus, dodos uz būvniecības izstādēm.
Privātprakse ļauj neatpalikt no dzīves
— Pie kā strādājat pēdējā laikā?
— Projektēju sporta zāles, arī privātmājas.
Mēģinu sadalīt savu laiku starp pienākumiem Aizkraukles rajona pašvaldību būvvaldē un arhitektes privāto praksi. Pa dienu strādāju Aizkraukles rajona padomē, uzraugu darbus, kuri saistīti ar projektēšanu Aizkraukles rajona pašvaldībās, saskaņoju iesniegtos projektus, bet vakaros izpildu privātos pasūtījumus. Celtniecības apjomi pieaug, un arī pieprasījums pēc arhitektu pakalpojumiem palielinās, tāpēc reizēm darba ir tik daudz, ka jāvelta tam arī nakts stundas.
Uzskatu, ka arhitekta privātā prakse ir liela priekšrocība un neļauj “ierūsēt”. Arhitekti, kuri strādā pašvaldību būvvaldēs un tamlīdzīgās iestādēs un veic tikai šo birokrātisko darbu, ir tālu no patiesā darba un dzīves. Strādājot pašvaldības institūcijā, galvenais uzdevums ir novērtēt citu projektētos objektus, saskaņot vai noraidīt projektus, izvērtēt būvniecības lietderību konkrētajā vietā.
— Kas arhitektūrā raksturo 21. gadsimtu?
— Mūsdienās valda modernisms un prakticisms. Šķiet, šobrīd mazāk domā par skaistumu un dekoratīviem elementiem, kas ir arī ļoti dārgi, bet vairāk par ēkas praktisko lietojumu, telpu ērtu izvietojumu.
No vēsturiskajiem arhitektūras stiliem man patīk baroks. Viena no baroka celtnēm Latvijā ir Rundāles pils, man ir bijusi iespēja labi iepazīt šo ēku, restaurācijas kvalitātes ziņā tā neatpaliek no pasaulē populārajām arhitekta Rastrelli pilīm.
Sava māja izsapņota un uzbūvēta
— Vai prātā izdomāta un izsapņota arī sava ģimenes māja?
— Kā ikvienam cilvēkam, arī man ir svarīgi, lai būtu šī ģimenes māja, kurā visiem sanākt kopā, vieta, kur atgriezties. Tā ir ne tikai izsapņota, bet arī izprojektēta un uzbūvēta.
Esmu dzimusi koknesiete, taču mana ģimene vairākus gadus dzīvoja Aizkrauklē, daudzdzīvokļu mājas pirmajā stāvā. Nebija slikti, pa logu pavērās jauks skats, tomēr gribējās savu māju Koknesē. Tādu ideju loloju vairākus gadus. Šajā ziņā mani neierobežoja ne projekta nodošanas termiņš, kā tas ir darbā ar klientiem, ne citi nosacījumi. Māju būvējām paši, lielākoties vīrs, taču bija darbi, kuru veikšanai aicinājām meistarus, un es pati visu uzraudzīju.
— Vienmēr esat klāt, kad top būve pēc jūsu projekta?
— Tas atkarīgs no projekta pasūtītāja. Ja ar klientu noslēgts līgums par autoruzraudzību, tad būvniecību uzraugu regulāri. Ja nē, tad to, vai celtniecība rit saskaņā ar projektu, uzrauga būvinspektors.
Ceļotāja “ar stāžu”
— Kā atpūšaties un gūstat jaunu enerģiju?
— Ceļojot. Jau daudzus gadus ceļošana man kļuvusi gandrīz vai par atkarību. Kādreiz Aizkrauklē darbojās kalnu tūristu klubs, kurā arī es iesaistījos. Esmu uzkāpusi turpat visos augstākajos kalnos bijušajā Padomju Savienībā. Mūsdienās gandrīz visos šajos reģionos karo, tāpēc nokļūt tur tagad praktiski nav iespējams. Latvijas neatkarības gados apceļoju Eiropu un pasauli. Aizkrauklē izveidojusies domubiedru grupa, kura vairākus gadus ceļo kopā. Atgriezušies no vienas ekskursijas, mēs jau plānojam nākamo un krājam naudu kārtējam braucienam. Pirms dažām dienām atgriezāmies no Meksikas. Ceļojums bija jauks, un redzētajā es neesmu vīlusies. Esmu bijusi daudzās valstīs, un ir vieta, kur gribētu atgriezties. Tā ir Taizeme. Kaut gan esmu secinājusi, ka vēlreiz braukt uz to pašu vietu, kur jau reiz esi bijis, tomēr nevajag.
Dziedāšana Kokneses sieviešu korī “Anima” sniedz veldzi dvēselei. Reizēm brīnos, kā es to visu varu paspēt, tomēr līdz šim ar visu veiksmīgi esmu tikusi galā. Lielu paldies jāsaka ģimenei, kura mani atbalsta visās dzīves jomās. Man ir arī lieliski draugi un darba kolēģi.
— Vai ceļojumu laikā ēkas vērtējat arī kā arhitekte?
— Protams. Aplūkoju kā senās, tā arī mūsdienīgās celtnes, lai gan ievērojamas un skaistas senās būves ir arī tepat Latvijā. To dēļ uz ārzemēm nav jābrauc. Taču, apskatot mūsdienu celtnes, šo to interesantu var aizgūt un izmantot arī savā darbā.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Gunta Kursīte.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1958. gada 5. augusts, Koknese.
IZGLĪTĪBA: arhitekte, beigusi Rīgas politehnisko institūtu.
NODARBOŠANĀS: Latvijas arhitektu savienības sertificēta arhitekte, Aizkraukles rajona pašvaldību būvvaldes arhitekte.
ĢIMENE: vīrs Antons, Valsts valodas centra kontroles daļas vadītājs, meita Elīna un dēls Andris ir studenti, Jānis mācās Kokneses vidusskolā.
VAĻASPRIEKS: ceļošana un dziedāšana.
HOROSKOPA ZĪME: Lauva.
