Nereti dzirdēts viedoklis, ka bērnunamu audzēkņi ir labāk nodrošināti nekā šobrīd savus bērnus spēj apgādāt liela daļa ģimeņu.
Nereti dzirdēts viedoklis, ka bērnunamu audzēkņi ir labāk nodrošināti nekā šobrīd savus bērnus spēj apgādāt liela daļa ģimeņu. Kad bērnunama darbiniekiem jautāju, kā bērnunama audzēkņiem visvairāk pietrūkst, atbilde visiem ir viena: “Mīlestības.” Vai bez mīlestības un ģimenes var izaugt par krietnu cilvēku? Atbildes ir tikpat dažādas kā ikviena bērna dzīvesstāsts.
Šobrīd Latvijā apmēram trijiem tūkstošiem bērnu mājas ir bērnunamā. Valstī katrā rajonā, izņemot Preiļu, ir šādas iestādes.
“Bērnunami mums būs vajadzīgi vēl ilgi, jo sabiedrība nav gatava iztikt bez tiem,” uzskata Aizkraukles rajona bērnunama — patversmes “Dzeguzīte” vadītāja Aija Svētiņa. “Taču šobrīd jādomā par jaunām darba formām, bērnunamiem jābūt sabiedrībai atvērtākiem. Būtu ideāli, ja šādas iestādes būtu vieta, kur bērnam palikt tikai brīdi, bet ģimeni tie aizstāt nevar.”
Uzticības persona bērniem
Šogad Latvijā jaunums ir uzticības personas bērnunamu bērniem. Uzticības persona bērnu gan apciemo bērnunamā, gan viņam brīvdienās ļauts ciemoties svešā ģimenē. Bērnunama darbinieki raugās, vai pieaugušie izpilda solījumu, piemēram, atbrauc pēc bērna dienā, kad solījuši. “Bērni ir lepni, ka brauc brīvdienās, un arī atgriežas labprāt,” novērojusi bērnunama vadītāja. “Viņi gūst pozitīvas emocijas un sapņo, ka atkal brauks ciemos. Lielākie bērni to saprot un uztver pozitīvi. Mazākajiem ir grūtāk, viņi pie sveša cilvēka neies, tāpēc trīs četrus gadus vecus mazuļus ciemos laižam nelabprāt.
Runājam ar cilvēkiem, pie kuriem bērni brauc, stāstām, ko drīkst un ko ne. Svarīgi, lai bērns saprastu, ka viņam arī ārpus bērnunama ir pienākumi, nevis tikai svētki — sak”, esmu atbraucis, klājiet galdu! Te viņi veic ikdienas darbiņus, un tā jābūt arī ciemos.” Bērnunama audzēkņi bieži ciemojas arī pie saviem vecākajiem brāļiem un māsām, dažiem ļauts ciemoties savās ģimenēs.
“Atgriežoties bērnunamā, pēc mazā uzvedības saprotam, ja kaut kas nav bijis kārtībā. Reiz pamanījām, ka mājās no mazajiem nav slēptas pat visintīmākās lietas, tad vecākiem ar bērniem ļaujam tikties tikai bērnunamā.” Aijas kundze atceras gadījumu, kad pēc televīzijā rādītā sižeta kāds tēvs zvanījis un draudējis, ka savu dēlu vienalga aizvedīs prom no šejienes. Toreiz kadrā puisēns teica: “Ļoti gribu mājās…”
Vai bērnunamā bērni to bieži saka? “Jo bērns vēlāk nonācis bērnunamā, jo viņam ir lielākas ilgas pēc mājām,” atzīst bērnunama darbinieces. “Dažkārt mazais pa kluso aiziet “tikai paciemoties”, ja jūt, ka vecāki ir tuvumā. Mazākie saka — aiziesim, piezvanīsim! To arī darām. Paiet laiks, sāpe sirsniņā pārsāp, un bērns var brīvi par to runāt. Zina, ka māte tepat dzīvo, taču saprot, ka mājās viņu nekas labs negaida.”
Gaida dzīves izgājienu
Katrs bērnunama audzēknis gaida savu lielo dzīves izgājienu — atklāj “Dzeguzītes” darbinieces. Nereti jādzird — kad man būs astoņpadsmit, es no šejienes aiziešu! Daudziem jauniešiem dzīves plašums tomēr šķiet par smagu, bet ir arī tādi, kuri ļoti veiksmīgi iesāk un nokārto savu dzīvi. Daudzi no viņiem atzīst, ka dzīvē bieži pietrūkst padoma, kuru bērnunamā vienmēr varēja saņemt.
Bērnunamā audzēkņiem ir iespēja apgūt sadzīviskas iemaņas, viņiem jāprot parūpēties par sevi, rīkoties ar naudu. Katrs audzēknis mēnesī saņem 5,25 latus kabatasnaudas, ar kuru viņš var rīkoties pēc saviem ieskatiem.
“Tas, vai bērns mācēs nepazust patstāvīgajā dzīvē, lielā mērā atkarīgs, kādā vecumā bērns nokļuvis bērnunamā,” saka sociālā pedagoģe Ina Šlesere. “Svarīga vide, kurā bērns pavadījis lielāko mūža daļu. Piecdesmit procentu cilvēka rakstura un paradumu veido iedzimtība, otra puse ir pašu rokās. Jo ilgāku laiku bērns pavadījis nelabvēlīgā vidē, jo mazāk iespēju, ka viņš spēs būt citāds.”
Kā mazināt naidu
Iršos dažkārt dzirdēts, ka Pērses pamatskolā, kur mācās daļa “Dzeguzītes” audzēkņu, raizes sagādā viņu uzvedība. To nenoliedz arī bērnunama audzinātājas un auklītes. Reizēm no saviem audzēkņiem jādzird pat ļoti asi vārdi. Taču viņus cenšas saprast. “Pusaudžu vecums ir sarežģīts, tomēr katrs bērns mums jāpieņem tāds, kāds viņš ir. Arī ar rupjību un prasībām, kuras bērniem piemīt,” uzskata Aija Svētiņa. “Te valda bara instinkts un reizē vēlēšanās pievērst sev uzmanību, taču, parunājot ar katru atsevišķi, zinām, ka viņi nav ļauni, tā ir tikai ārējā maska.”
Viesojoties bērnunamā, vairākkārt dzirdēju viedokli — nenoliedzami, naida viņos ir daudz. Bērni dusmojas uz saviem tuviniekiem, kuri sagādājuši viņiem ciešanas, sabojājuši dzīvi. Taču viņi ir tālu, un dusmas tiek veltītas tiem, kuri tepat blakus. “Mums reizēm pietrūkst prasmes, kā šo naidu mazināt,” atzīst darbinieces. “Mēs cenšamies atdarīt ar labu, kaut šobrīd viņi to nesaprot un nenovērtē. Vienkārši — lai jūt, ka viņiem uzticas. Bērni ļoti gaida uzslavu.”
Bērnunama vadītāja bilst: “Es pielīdzinu šo iestādi slimnīcai, kurā jāārstē bērni. Nevari laist ārā slimu, jāpalīdz, lai bērns nenodarītu pāri ne sev, ne citiem. Daudziem mūsu audzēkņiem vajadzīga ilgstoša psihoterapeita palīdzība, taču šāda speciālista Aizkraukles rajonā nemaz nav.”
Viņiem ir tikai mātes
Viens no audzināšanas trūkumiem “Dzeguzītē” ir tas, ka bērniem maz saskares ar vīriešiem, jo audzinātājas pārsvarā ir sievietes: “Mēs varam būt tikai mātes, taču vajadzīgs arī tēvs — kā personība, kā bērna audzinātājs.”
Aijas kundze uzskata, ka neatrisināta problēma ir nepietiekama valsts palīdzība grūtāk audzināmo pusaudžu izglītošanā — ir internātskolas, ir pāraudzināšanas iestādes, taču nav starpposma. Labs risinājums būtu korekcijas skolas, kur bērns varētu saņemt palīdzību.
Jāiemāca arī dot
Kādas ir audzēkņu savstarpējās attiecības? “Viņi mēdz būt nežēlīgi, un audzinātājai jābūt ļoti vērīgai, lai to pamanītu,” atklāj Ina Šlesere. “Mums dots grūts uzdevums — iemācīt domāt, pirms dara. Bērni mēdz rīkoties instinktīvi, pakļaujoties negatīvam iespaidam.”
Ko bērnunamā nevar iemācīt? Ģimeniskas attiecības. Lielākajai daļai bērnunama audzēkņu priekšstata par savstarpējām attiecībām ģimenē vai nu nav vispār, vai tas ir deformēts. Šī dzīves puse un ikdiena viņiem šķiet kā nereāla filma. Par to liecina, piemēram, situācija, kad, pirmo reizi dodoties ciemoties kādā ģimenē, bērni jautā: “Vai tur būs ledusskapis? Vai es drīkstēšu pie tā pieiet un kaut ko paņemt, ja man gribēsies ēst?”.
“Mums ļoti gribas saviem audzēkņiem iemācīt ne tikai ņemt, bet arī dot,” piebilst Aijas kundze. “Arī atbildību vienam par otru, prasmi nepamest iesākto pusceļā. Viņu problēma ir neticība saviem spēkiem. Augot bērnunamā, viņi sadzīviskās grūtības neredz.”
***
“Sākumā raudāju”
Šoruden būs desmit gadu, kopš bērnunamā “Dzeguzīte” mājas ir Kasparam Petrovskim. “Labi, ka ir tāda vieta, kur dzīvot bērniem bez ģimenes,” vērtē zēns.
Stalts puisis skumjām acīm — nodomāju, kad sastopu Kasparu. Sarunas laikā viņš bieži smaida. “Manu sirdi reti kaut kas nospiež. Ja problēmas ir, tās cenšos atrisināt pats,” saka viņš.
Kaspars bērnunamā nokļuva desmit gadu vecumā un tagad ienākšanu savās jaunajās mājās atceras tikai daļēji. “Biju mazs un pirmajās dienās raudāju,” stāsta viņš. “Toreiz ļoti gribēju tikt projām, taču tagad te ir manas mājas.” Kaspara vecākiem pārtrauktas aprūpes tiesības. Tēvs dēlu pēdējo reizi apciemoja pagājušajā vasarā.
Kasparu bērnunamā raksturo kā vienu no klusākajiem bērniem, kurš apzinās, ka ir jāmācās. “Pēc pamatskolas beigšanas mācīšos Ogrē, būšu būvgaldnieks. Draugi saka, ka man padodas kokapstrādes darbi, arī pašam patīk,” saka viņš.
Sarunā ar Kasparu uzzinu arī savdabīgo attieksmi pret lietām, kāda ir lielākajai daļai bērnunama audzēkņu. “Mans ir tikai tas, ko esmu pircis pats par savu sakrāto naudu. Man ir maks, gribētu mobilo telefonu. Apģērbs un skolas soma ir bērnunama īpašums. Par savu apģērbu jārūpējas. Gada sākumā iedod jaunas drēbes, ja saplēsīsi, būs jāģērbj tādas, kādas iedos.”
Par nākotnes iecerēm Kaspars bilst: “Patstāvīgu dzīvi nebūs viegli sākt, bet es mēģināšu, kad aiziešu no bērnunama. Vienu gan zinu — es nekad dzīvē nelietošu alkoholu.”
***
Vieta zem saules
“Mēs paši cīnāmies par savu vietu zem saules, te katram jāmāk sevi aizstāvēt,” atklāti pauž “Dzeguzītes” audzēkne Kristīne Lesiņa. Viņa ir viena no tām, kura bieži skaļi cīnās par savu pārliecību: “Nu kāpēc jūs mani nedzirdat?”.
Šogad Kristīnei būs 18 gadu, viņa mācās Vecbebru profesionālajā vidusskolā ēdināšanas servisa specialitātē. Bērnunamā Kristīne dzīvo kopš 12 gadu vecuma. “Es pati tā gribēju, jo manā ģimenē bija ļoti daudz problēmu,” stāsta jauniete. “Sākumā dzīvoju pie aizbildņiem, taču man tur nepatika. Arī bērnunamā sākumā nevarēju pierast, taču pēc visa, ko esmu piedzīvojusi, mājās man noteikti negribējās atgriezties.”
Kristīne atklāti stāsta par daudzām lietām — par vecāku aizraušanos ar alkoholu, par to, kā viņa kopš sešu gadu vecuma vasarās gāja uz mežu lasīt mellenes, mazgāja veļu. Ar rūgtumu viņa atceras, kā lūgusi mātei nopirkt košļājamo gumiju, kura maksā trīs santīmus, un solījusi: “Ja nopirksi, gadu neko neprasīšu…”. Šķiet, ka Kristīnes sāpe jau pārsāpējusi. “Es nedrīkstu nevienu nosodīt,” apstiprina viņa. “Es savu māti mīlu, kaut viņa ir zemu kritusi.”
“Es apzinos, ka bērnunamā esmu daudz ko iemācījusies un bijusi vietās, par kurām citi mani vienaudži var tikai sapņot,” saka jauniete. “Te ir arī iespēja iegūt izglītību, un esmu nolēmusi bērnunamā dzīvot līdz 21 gada vecumam, kamēr beigšu skolu.” Bērnunama audzēkņi patstāvīgu dzīvi var sākt jau no 18 gadiem.
Kristīne atklāj, ka viņa bērnunama audzēkņu vidū ir līdere gan labā, gan sliktā nozīmē. Un cīnīties vajag, viņasprāt, par daudz ko — par pieaugušo attieksmi, iespēju būt patstāvīgiem. Kristīne izsaka arī diezgan kategorisku viedokli: “Ne katra audzinātāja spēj mums dot mīlestību, taču ir arī tādas, kuras izdarīs jebko, lai man būtu labi.”
Pēc brīža ārēji pašpārliecinātā jauniete klusi saka: “Neviens nav neievainojams. Nekad neizrādu, ka arī man sāp. Jebkurš bērns, kurš te dzīvo, vēlas ģimeni. Arī es daudz esmu domājusi, ka man reiz būs sava ģimene, kurā valdīs sirsnīgas attiecības. Mums būs arī sava māja — pie tās gan var tikt ar laiku. Tāpēc jau es mācos!”
***
Fakts.
Aizkraukles rajona bērnunams — patversme “Dzeguzīte” atvērts 1992. gada 1. jūlijā. Ilgāku laiku vai pagaidu mājas te bijušas 248 bērniem. Trīspadsmit gados pie saviem vecākiem atgriezušies 76 bērni, 18 paņemti aizbildnībā, septiņi adoptēti, bet seši “Dzeguzītes” audzēkņi sākuši patstāvīgu dzīvi.
***
Pasaulē bez mīlestības
Aizkraukliete Tatjana Svarupe pirms vairāk nekā desmit gadiem nokļuva internātskolā Rēzeknē, kur vairākus gadus mājas bija arī viņas jaunākajai māsai un brālim.
Par savu bērnību Tatjanai ir maz gaišu atmiņu — vecāki bieži dzēra, un tādās reizēs tēvs mēdza māti arī iekaustīt. Viņa savas dusmas izgāza pret vecāko meitu, pazemojumi un lamas bija ikdiena, un Tatjana bieži nakšņoja bēniņos vai lūdza naktsmājas savai skolotājai. Turklāt pusaudzei bija jāuzņemas rūpes arī par jaunāko brāli un māsu.
1993. gadā pēc mātes nāves Tatjanu kopā ar mazo māsu un brāli nosūtīja uz internātskolu Rēzeknē. Tolaik viņai bija 15 gadu. Tēvs ar šādu pavērsienu nebija mierā, taču savu dzīvesveidu mainīt negrasījās, un vēl ilgi pēc tam vecākā meita saņēma pārmetumu pilnas vēstules, kurās tēvs viņu vainoja notikušajā. Mājās bērnus nelaida arī brīvdienās. “Tālu, turklāt tēvs dzēra,” atceras jaunā sieviete.
“Sākumā mums tur bija ļoti slikti. Mūsu māte nomira mājās, un vajadzēja paiet krietnam laikam, lai es atjēgtos no visa pārdzīvotā. Bija brīži, kad man negribējās dzīvot…
Internātskolā nevienu nepazinām. Drīz mūs nošķīra vienu no otra, dzīvojām atsevišķi un mācījāmies katrs savā klasē, taču bieži tikāmies. Internātskolā jau otrajā vakarā sapratu, cik nežēlīgā vidē esmu nokļuvusi. Man bija silta ausainīte, kura izskatījās kā ķivere, un pārējie bērni sāka mani apsmiet un ņirgāties. Es paziņoju — paņemšu māsu un brāli un no šejienes aizbēgšu. Vecākie audzēkņi ar dūrēm mēdza pāraudzināt jaunākos, un es nebiju vienīgā, kura allaž staigāja vienos zilumos.
Arī skolotāji mēdza aizsvilties, un bērni reizēm dzirdēja vārdus: “Jūs esat alkoholiķu bērni, bet mums jūs tagad jāaudzina. To dzirdēt bija sāpīgi — bērni taču tajā nav vainojami.”
Tatjana atzīst, ka izturēt palīdzējusi apziņa: sliktāk, kā bijis līdz šim, taču vairs nevar būt. Arī ar klases audzinātāju meitenei paveicies. “Viņa saprata, cik mums grūti, jo mums neviena nav,” saka Tatjana. Tēvs pēc pāris gadiem nomira.
Kļuvusi pilngadīga, Tatjana atgriezās Aizkrauklē, tagad te dzīvo arī viņas māsa. Brālis dzīvo un mācās Rēzeknē. Viņiem visiem ir ģimenes un bērni, un pa retam Tatjana tiekas ar savējiem, taču attiecības nav tuvas.
Kādas ir attiecības Tatjanas ģimenē? “Kaut ar vīru kopā esam jau piecus gadus, viegli nav,” nosaka viņa. “Te vairs nav internātskola, kur viss ir gatavs — saklāj gultu, pamācies, paēd. Dzīvē par visu jāgādā pašam, un arī strīdu netrūkst.”
***
Grūtības norūda
“Grūtības mani ir norūdījušas — pasaulē vairs nepazudīšu,” saka Inese Hagure. Viņa ir pārliecināta, ka var paļauties tikai uz saviem spēkiem, un ar šo apziņu lieliski sadzīvo.
Interviju ar Inesi norunāju Ogrē, restorānā “Melnais kaķis”. Simpātiskā jauniete pārsteidz ar enerģiskumu un pašpārliecinātību un acīm redzami jūtas brīvi. “Es te agrāk strādāju,” paskaidro viņa. Tagad Inese mācības Ogres amatniecības vidusskolas ādas mākslinieciskās apstrādes nodaļas pēdējā kursā savieno ar darbu klubā “Woodoo” viesnīcā “Latvija”. Vairākus gadus Inese dzīvoja bērnunamā “Dzeguzīte”, jau divus gadus viņai ir sava dzīve.
— Kā tu nokļuvi bērnunamā?
— Ģimenē bijām deviņi bērni. Pēc divu jaunāko nāves māte saslima ar nerviem, un mūs izkaisīja pasaulē. Trīs vecākie bērni tolaik jau bija pieauguši, mazās māsiņas ievietoja bērnu ciematiņā Īslīcē, bet mēs ar brāli nokļuvām aizbildnībā pie svešiem cilvēkiem. Man tur nepatika, un es 14 gadu vecumā pati uzrakstīju iesniegumu, ka gribu uz bērnunamu. Pirms tam iepazinos arī ar savu tēvu, tas izrādījās manas dzīves lielākais murgs, un šo tikšanos ļoti nožēloju.
— Vai bērnunamā ātri iejuties?
— Esmu impulsīvas dabas cilvēks, ātri aizsvilstos, īpaši, ja aizskar manu ģimeni, un tādēļ gadījās arī konflikti. Audzēkņu savstarpējās attiecībās valda bara likums, izvirzās līderis, un viņš ietekmē pārējo attieksmi pret audzinātājām. Tur nav neviena vīrieša, kuru bērni respektētu.
Slikti tur nebija, taču uzskatu, ka bērnunamā izaug slinki bērni, jo viņiem visu iedod rokā jau gatavu, viņiem ir liela kabatasnauda. Cilvēkam jāļauj izjust, kā ir dzīvot bez naudas. Es vienmēr esmu bijusi patstāvīga, strādāju, vasarās gāju pie saimniekiem lasīt zemenes, ravēju un pelnīju sev naudu. 9. klases izlaidumam visu sev nopirku pati.
— Kas tevī ieaudzinājis čaklumu?
— Māte to vienmēr mācīja. Mums vajadzēja strādāt, lai izdzīvotu, jo bija ļoti grūti. Savu pirmo algu nopelnīju, ravējot tomātus, toreiz man bija deviņi gadi. Aizejot no bērnunama, uzreiz atradu darbu Rīgā, tā ka man nebija grūti sākt patstāvīgu dzīvi. Tagad kopā ar draugu dzīvojam pie viņa vecākiem, kuri mani ļoti mīl — arī tas man ir liels ieguvums.
— Vai jūti aizvainojumu pret kādu cilvēku?
— Ja nu vienīgi pret tēvu, es gan par viņu vairs neinteresējos. Mana māte ir brīnišķīgs cilvēks, tādu tikai pameklēt. Māte mūs audzināja viena pati. Tagad viņa nevar parūpēties pat par sevi, kur nu vēl par citiem. Mēs, vecākie bērni, viņu atbalstām materiāli un braucam ciemos.
Tikai no paša cilvēka atkarīgs, kā veidosies viņa dzīve — ja gribēs vilkties citiem nopakaļ, tā būs visu dzīvi. Es neesmu ne no viena atkarīga, jo ļoti labi pelnu.
— Nosauc lietas, kuras savā dzīvē nekad nepieļausi!
— Man nebūs ģimenes un bērnu, kamēr stingri nenostāšos uz savām kājām. Nekad nepieļaušu, lai mans bērns dzīvotu nabadzībā. Gribu studēt, kaut tas maksā dārgi. Man ļoti patīk darbs, kuru daru, un reiz sapņoju atvērt savu restorānu.
