Iršu pagasta “Dambīšu” mājās dzīvo vecticībniece Agafija Belostocka. Mierā un klusumā, veltot laiku Dievam, atmiņām, viņa šajās dienās sagaidīs 80. dzimšanas dienu.
Kad piedzimst, tā nosauc
Pie ikdienā reti dzirdētā vārda Agafija tikusi pēc vecticībnieku kalendāra. Kāds vārds dzimšanas dienā iegadījies, tāds bērnam dots. Augusi un skolā gājusi Madonas puses Lazdonas pagastā. Abi Agafijas vecāki bija krievi, bet meita brīvi runā latviski. Par to joprojām dažs labs brīnoties, neticot, ka vienā cilvēkā var mājot gan krievu tautai raksturīgā ticība, gan visa latviskā mīlestība. Līdzīgi auguši bērni, mazbērni un tagad arī mazmazbērni — vienlīdz labi prot abas valodas.
Sazinās pa tālruni
Būt vecākajai no četriem brāļiem un māsām nozīmēja veikt pusi no tēva un mātes pienākumiem. Skolai, mācībām bija lemti vien četri rudeņi, un jau 18 gadu vecumā kūdras purvs pie Cesvaines kļuva par Agafijas darbavietu. Tolaik alga bijusi pietiekami laba, un šādam darbam pieteicās daudzas jaunas meitenes. Kūdras žāvēšanai veltīti trīs dzīves gadi.
Laiks tuviniekus izmētājis pa pasauli — brālis Doņeckā, māsa Sanktpēterburgā. Vismaz reizi mēnesī ar abiem sazvanās, bet ciemos sen nav būts. “Kā tu satiksies? Visi jau esam veci,” nosaka Agafija. Viņas balss ietrīcas, un stāstījumu aprauj klusuma brīdis. Kamēr radiem turējusies laba veselība, katru gadu atbraukuši ciemā uz Iršiem. Divi brāļi jau guldīti kapu kalniņā. Viens tepat Iršos, otrs dzimtajā Lazdonas pusē.
Apprecas viesistabā
Jubilāre Lazdonā iepazinusies ar savu nākamo vīru un vēlāk pārcēlās uz Iršu pagastu. Padomju varas gados baznīcā iet bija aizliegts, tāpēc par laulāšanos dievnamā pat nedomājuši. Lau-
lība reģistrēta tepat “Dambīšu” viesistabā. Te pavadīti jau gandrīz 60 gadu.
Iršos, fermā iztiku pelnot, pagājis gads pēc gada. Sākumā pie slaucamajām govīm, vēlāk pie teļiem. “Strādājām daudz, maize, gaļa vienmēr bija, tāpēc bēdu nebija,” ar lepnumu saka jubilāre. Tā līdz pat pensijai.
Maza saimniecība ar zirgu, aitām, cūku un mājputniem ir vēl tagad, bet tajā lielākoties strādā abas meitas, znots, dēls un mazbērni. Par “Dambīšu” zemi interesējušies apkārtējie zemnieki, bet ne vecā saimniece, ne jaunie nav pierunājami. Lai arī Agafijai, īpaši vasarā, gribas ravēt un darīt citus darbus, bērni neļaujot. “Nevaru nosēdēt, gribas palīdzēt, bet jūtu, ka nevaru, spēka maz,” saka jubilāre. Bijusi reiz iespēja mainīt dzīvesvietu, pārcelties uz Aizkraukli, bet, par to pat iedomājoties, Agafijai acīs asaras. Vieta te skaista — māja kalna galā, var tālu redzēt. Ielejā rāmi plūst Pērse.
Šodien istabas grīdas platie dēļi glabā sendienu soļus, mēbeles un trauki varētu stāstīt par daudzos gadu desmitos redzēto. “Runīgākas” ir fotogrāfijas. Ekskursijas plašajā Krievijā, kāzas un bēres. Stāstot par bildēs redzamo, jubilāre cienījamā vecumā nelieto brilles. Redze joprojām esot laba. Ja negurtu rokas, vēl arvien adītu.
Ikdienā vai svētkos Dievam var pateikties, iededzot sveci pie svētbildes. Tā mantota no vīra vecākiem un tagad ir goda vietā lielās istabas stūrī. Agrāk, kad spēka bija vairāk, varēja aizbraukt uz Jēkabpili, vecticībnieku draudzes baznīcā grēkus izsūdzēt, bet tagad mācītāju nāktos vest uz “Dambīšiem”. ◆
