Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs savā atzinumā Centrālajai vēlēšanu komisijai norādījis: centram ir informācija, ka septiņi deputātu kandidāti varētu būt vai ir sadarbojušies ar bijušo LPSR Valsts drošības komiteju (VDK) kā šī dienesta aģenti.
Šādas ziņas sniegtas par “Saskaņas centra” deputāta kandidātu Ēriku Didrihsonu, Aivaru Saliņu no partijas “Par prezidentālu republiku” un partijas “Tautas kontrole” kandidātu Ēriku Tīrumu. Viņi varētu būt sadarbojušies ar LPSR VDK kā šī dienesta aģenti. Savukārt par Zaļo un zemnieku savienības deputāta kandidātu Arvīdu Ulmi, Robertu Gobziņu (“Pēdējā partija”), partijas “Daugava — Latvijai” deputātu kandidātiem Aivaru Āķi un Rolandu Zagorski Rolandu ir saņemti atzinumi, ka šie kandidāti ir bijuši LPSR VDK aģenti. Vienīgi Arvīds Ulme šo faktu nenoliedz. Saeimas vēlēšanu likums neaizliedz šīm personām kandidēt vēlēšanās, taču sadarbība ar VDK kandidātiem ir jānorāda ziņās, kas sniedzamas vēlētājiem. Neviens no šiem deputātu kandidātiem sadarbības faktu ar “čeku” nav norādījis. Kā parasti, tuvojoties vēlēšanām, “purina” tā sauktos “čekas” maisus. Populārākās personas šajā “stukaču” sarakstā ir aktieris Rolands Zagorskis un estrādes dziedātājs Roberts Gobziņš, kuri jau paspējuši izskanējušo informāciju noliegt. Gobziņš pat izvirzījis četras versijas, kā viņa vārds varēja nonākt “čekas” maisos. Viena no tām — viņš kopš piecu gadu vecuma pratis gan vācu, gan angļu valodu, iespējams, jau tolaik noskatīts kā perspektīvs jaunais izlūks… Slikts joks. Tas, ka VDK un tās aģenti salauza daudzu cilvēku likteņus, ir nenoliedzams fakts. Diemžēl nav informācijas, kā šie aģenti ar komiteju sadarbojušies. Dīvaini tas, ka šajos sarakstos nekad nav pavīdējuši līdzšinējās politiskās elites uzvārdi. Liela daļa bijušo un esošo politiķu taču ieņēma augstus amatus Komunistiskajā partijā. Nez vai toreiz varēja tādos tikt, nesadarbojoties ar VDK?
Diemžēl lielai daļai sabiedrības ir vienalga, ko kurš darīja pirms 20 — 30 gadiem. Daudzi labprātāk uzzinātu, ko kandidāti darījuši pēdējos piecos, desmit gados, cik godīgi vai negodīgi rīkojušies privatizācijas procesā, vai nav rausuši valsts mantu un naudu savā “kabatā”.