Elīna nekad sevi nav uzskatījusi par nelaimes putnu, bet pirms mēneša viņa jutās ne tikai kā nelaimes putns, bet gan kā nelaimes dinozaurs. Todien viņa piedzīvoja arī to, ka reizēm nelaime ir kā magnēts — kur viena ir, tālu nav arī otra.
Elīna brīvdienas pavada Aizkrauklē, kuru viņa uzskata par savām mājām. Taču dzīve pagaidām iegrozījusies tā, ka darbdienās viņa ir rīdziniece.
Pirms Jāņiem ir laiks, kad visi skrien kā apreibuši — šķiet, tik daudz darbiņu jāizdara, it kā tuvotos pasaules gals un jāpaspēj uzrakstīt vēstījumu nākamajām paaudzēm. Darbu līdz ausīm bija arī Elīnai. Kādā skrējienā no viena biroja uz otru viņa paklupa. Ne jau viegli, bet pamatīgi, tā, ka nevarēja ne lāgā pakustēties, ne piecelties. Pie viņas piesteidzās kāds jauneklis, kurš solīja palīdzēt. Elīna nopriecājās, cik simpātisks palīgs, un lūdza, lai viņš izsauc “ātro” palīdzību, un iedeva savu mobilo tālruni, jo viņam tāda nebija. Toties tagad ir. Elīnas. “Palīgs”, paņēmis Elīnas tālruni, sākumā imitēja, ka sauc “ātro” palīdzību, bet, tiklīdz Elīnai pietuvojās divas meitenes ar sunīti, tā “ņēma vagu”. Viss jau beidzās labi — “ātro” palīdzību izsauca meitenes, un Elīna tagad tikusi pie jauna telefona. Kļuvusi arī bagātāka ar vienu atziņu — neskati vīru no cepures! ◆