Reizēm gadās — tiecies ar kādu tikai neilgu brīdi, bet viņš tevi tā suģestē, ka gribas par šo cilvēku uzzināt kaut ko vairāk. Man tāda bija tikšanās ar Annu Pakloni. Varbūt tāpēc, ka toreiz nodomāju — lūk, tādām vajadzētu būt vecumdienām!
Ar džipu no baznīcas uz tirgu
Ar ņipro, mundruma pilno, starojošo Annas kundzi tikos pavisam prozaiskā vietā — Kārsavas tirgū. Viņa painteresējās, no kurienes esmu, atteicu: no tālienes, bet viņa smejot teica: es no vēl lielāka attāluma — no Briseles, vien pēdējos gadus tuvāk pārcēlusies. Annas kundze pastāstīja, ka kopā ar draudzeni tikko bijušas baznīcā un ar džipu atbraukušas uz tirgu. Uzzinājusi, ka es no Aizkraukles reģiona, viņa teicās tur arī bijusi un atcerējās kādu gadījumu saistībā ar mūspusi: kad strādājusi Briselē, kāds kolēģis risinājis krustvārdu mīklu un nezinājis, kur esot Fridrihštate Latvijā, pat visas kartes izskatījis, līdz Annas kundze pateikusi priekšā, ka tas ir Jaunjelgavas vecais nosaukums. Dažu minūšu laikā viņa vai pusdzīvi izstāstīja, vien draudzene mudināja ātrāk beigt sarunu. Vēl viņa paspēja pastāstīt, ka bērniem ir labi atalgots darbs Briselē, bet pati savulaik tur strādājusi par tulci. Kad pajautāju, vai drīkstu viņu nofotografēt, atteica, ka parasti neatļaujot, bet “Staburagam” atļaušoties.
Vai tiešām par šādu cilvēku neviens nav rakstījis — nodomāju un “mātē googlē” ierakstīju Annas Paklones vārdu. Intuīcija mani nepievīla. Nu man ar Annas kundzi iznāca otra tikšanās ar nedēļas žurnāla “Sestdiena” starpniecību, kurā 2011. gadā bija publicēts Kristīnes Sadovskas raksts “Vitamīns vārdā Anna”.
Desmit gados — septiņi bērni
Anna bija desmitais bērns 12 bērnu ģimenē. Trakajās kara beigu dienās sanāca tā, ka no visas Dunduru ģimenes Anna vienīgā aizbrauca uz Vāciju. Vismaz četri desmiti latviešu bēgļu no Vācijas pēc kara nonāca Beļģijā ar bīskapa Boļeslava Sloskāna gādību. Var teikt, ka tā bija viņu pilnā loze. “Viņš bija sagādājis vīzas un ceļa naudu. No karā sagrautās, bet disciplinētās Vācijas iebraucu nonchalantajā (bezrūpīgajā) Beļģijā, karaļvalstī turklāt… Kā pasakā!” atceras Anna. Ar bīskapa gādību dzīvesvietu, mācības un vēlāk darbu Beļģijā atrada arī rēzeknietis Leons Paklons, kurš kļuva par Annas Dundures dzīvesbiedru.
Šī gādība bēgļiem nozīmēja ne tikai iespēju dzīvot un mācīties, bet vienlaikus atvēra augstākās sabiedrības durvis — Paklonu ģimene Beļģijā jau no paša sākuma strādāja baltu darbu un tikās ar augstākajām aprindām. Leons strādāja Eiropas koledžā, kas bija dibināta par privātajiem līdzekļiem, un atalgojums nebija liels. Taču ģimenes lielākā bagātība bija bērni. Desmit gados Paklonu ģimenē piedzima septiņi bērni. “Mēs neubagojām, vēl varējām citiem dāvināt, bet grūti bija gan. Iemācījos šūt un adīt, bērniņi man vienmēr bija tīri. Dzīvojām taupīgi, bet bērnus es labi baroju. Viņi vēl tagad saka, ka labs pamats esot ielikts!” Tagad omītes “kontā” jau ap 20 mazbērnu.
Prot deviņas valodas
Taču mācīties gan nācies pašiem un ne pa jokam.
Anna bijusi gide Briges pilsētā Beļģijā, franču valodas skolotāja, zvērināta flāmu/latviešu/krievu valodas tulce, viņa runā latgaliešu, latviešu, latīņu, itāliešu, spāņu, franču, krievu, flāmu un vācu valodā.
“Tulkošanas lietu sāku, kad 1991. gadā Briselē nodibināja Baltijas informācijas centru,” atceras Anna. “Toreiz cilvēki daudz gribēja zināt par Baltiju, bet nebija neviena, kas jel ko varētu pastāstīt. Egils Gulbis no Latvijas un cilvēki no Lietuvas un Igaunijas nodibināja nevalstisko organizāciju, un mani uzaicināja šo centru vadīt. Tā nu es sāku.”
Vizina kaimiņus
Tagad Anna ir atpirkusi un iekopj dzimtai reiz piederējušas mājas Kozukolnos, netālu no Stiglovas. Anna nežēlojas par to, kā pirms kāda laika mēģināja atjaunot netālu esošās tēva mājas, taču, cik uzcēla, tik nezināmi ļaudis aiznesa… Te cita lieta, te ir lieliski kaimiņi, kas Annas prombūtnes laikā baro kaķi, piepalīdz ar zāles pļaušanu un ceļu tīrīšanu. Savukārt Anna aizvizina kaimiņus uz Ludzu pie ārstiem un citās darīšanās. Ja nav savas mašīnas, jānakšņo Ludzā, bet Annai tāda ir! Tulkošana viņai palīdzējusi sagādāt Latgalē tik nepieciešamo lietiņu: mazu, sudrabotu džipiņu. Un tas nopelnīts pilnīgi godīgā ceļā.
Par mūsdienu jauniešiem, kas meklē laimi ārzemēs, un Latviju Anna saka: “Svešinieki viņi tur būs un paliks, nicināti. Pašu zemē viss nāk daudz vieglāk! (..) Es domāju, ka Latvija lēnām, bet attīstīsies. (..) Un, no divvalodu valsts nākot, gribu sacīt, ka nevajag krievu valodai piešķirt valsts valodas statusu. Bet latgaliešu valodai gan vajag.”
Anna ir arī viena no 38 personībām Ata Klimoviča latviešu likteņstāstu grāmatā “Personiskā Latvija”. Kā teikts grāmatas anotācijā — tā ir piemineklis cilvēka izturībai. Arī Annas.
***
Parasti sievietes savu vecumu tur noslēpumā. Bet, manuprāt, Annas kundzei dzimšanas gads ir tikai nenozīmīgs skaitlis. Šogad martā viņai apritēja 88, bet, cik sirdī — tas ir noslēpums. Man šķiet, ja vajadzētu, viņa arī vēl lidmašīnu iemācītos vadīt.
Rakstā izmantoti fakti no
www.senioriem.lv un www.diena.lv.
