Šodien kristīgā pasaule atzīmē Debesbraukšanas dienu. Arī Kokneses evaņģēliski luteriskajā baznīcā būs dievkalpojums. Īpašs tas būs mācītājam Valdim Baltrukam. Tieši pirms divdesmit gadiem 21. maijā Koknesē notika viņa pirmais dievkalpojums.
Nezinu, vai viņš ir pravietis, svētais vai misionārs. Dažiem varbūt neērts, šokējošs, nepieņemams, nepareizs. Taču uz viņu jāskatās ar sirdi. Kā A. de Sent Ekziperī teica: “Būtiskais nav acīm saredzams.” Un tad var ieraudzīt cilvēku, kura teiktajā ieklausās, kurš sniedz roku likteņa pabērniem, kurš ceļu rāda ne tikai ar Dieva vārdu, bet arī personīgo pieredzi. “Es gribu darīt prieku citiem, un lai mans prieks ir arī jūsu prieks” — saka mācītājs. Un vēl: — “Dievbijība jau nav deķītis, ar kuru var apsegties. Dievbijība parādās darbos.” Laulībā pēc 20 gadu kopdzīves atzīmē porcelāna kāzas. Tiek uzskatīts, ka šo gadu laikā nostiprinājušās dzīves pamatvērtības.Par divdesmit gados gūtajām atziņām, pārdomām, prieku mācītāja amatā — saruna ar Valdi Baltruku. Sāk ar torti
— Vai pirms kalpošanas Koknesē kaut ko zinājāt par šo pagastu?— Jā, te vairākkārt biju viesojies pie drauga.— Kad notika jūsu pirmais dievkalpojums? — Tas bija 1989. gada 5. martā Ērberģes baznīcā. Tas bija Atmodas laiks, un luterāņu dievnami vēl daudzviet nebija atjaunoti. Sākumā es kalpoju gan Jumpravas kapličā, gan Krapes pareizticīgo baznīcā. Kad piedāvāja kalpot arī Koknesē — neatteicos. — Vai atceraties, pirmo dievkalpojumu Koknesē? — Jā, tā bija saulaina 21. maija novakare. Toreiz es vēl biju Teoloģijas fakultātes students. Dievkalpojums notika katoļu dievnamā. Toreiz draudzes kodols bija trīs māsas: Mirdza, Lidija un Elza. Viņas par godu manam pirmajam dievkalpojumam bija izcepušas torti. Pie viņām patiešām varēja rast mājas. Tur bija izveidojies tāds kā luterāņu “štābiņš”. Manuprāt, pirmā dievkalpojuma tēma bija dziļi simboliska “Mieru es jums dodu, un savu mieru es jums atstāju!” Tie ir Jēzus vārdi no Jāņa evaņģēlija.
Līkumains kā Vidzemes ceļš
— Divdesmit gadu ir trešdaļa jūsu dzīves ceļa. Kāds tas bijis? — Ar Zemgales līdzenumiem jau to nevar salīdzināt. Un gludi asfaltēts jau tas arī nebija. Tas bija Vidzemes ceļš — ar straujiem līkumiem, pagriezieniem, reizēm akmeņains un bedrains. — Vai šajos gados gadījies “strīdēties” ar Dievu? — Bībele taču ir aksioma. Noliekot savu dzīvi tai blakus — protams, es tā nevarētu. Esmu tikai mācītājs — Dieva starpnieks. Kurā mirklī tāds kļuvu — nezinu. Varbūt tas bija jau piedzimstot, varbūt — skolas laikā, nostājoties vājāko pusē, varbūt — strādājot tirgū par gaļas izcirtēju. Par mācītāju jau nekļūst vienā dienā. Un es neesmu vēja rādītājs, esmu cenšos tikai parādīt virzienu. — Ko šodien mācītājs Valdis Baltruks teiktu tam, kurš baznīcā sāka kalpot pirms divdesmit gadiem? — Septiņreiz nomērī un vienreiz griez! — Dažkārt mācītāji pēc kāda laika pāriet uz citu konfesiju. Vai jūs par to neesat domājis? — Nē. Dievs taču ir tikai viens.
Katrai sava aura
— Nesen kāda kundze teica, ka pēdējos gados mācītājs Baltruks kļuvis “lecīgāks”, iedomīgāks, ambiciozāks. Vai pašam šķiet, ka esat mainījies? — Tas jāprasa draudzes locekļiem. No malas viss labāk redzams. Taču pamatos cilvēks savu raksturu nemaina. Protams, uz savas galvas malku skaldīt nevienam neļaušu. Es — lecīgs? Varbūt tur vainīgs laika trūkums, un es bieži steidzos. Trijās draudzēs (Valdis Baltruks kalpo arī Aizkraukles un Jumpravas draudzē) “ieaugt” nav iespējams. Turklāt katrai draudzei sava aura. Tad vēl bēres, kristības, laulības…
Padomju metodes neder
— Vai vēl arvien laiku paņem arī cietumu kalpošanas apvienības valdes priekšsēdētāja amats? — Jā. Atklāti sakot, ar cietumu vadību mums ir ļoti saspringtas attiecības. Ar ieslodzītajiem nevar strādāt pēc padomju laiku metodēm. Arī tur ir jāvalda cilvēciskumam. Trešdienās un ceturtdienās Rīgā pieņemu no ieslodzījuma atbrīvotos. Iesaku, kur viņiem meklēt palīdzību. Sadarbojos ar probācijas dienestiem. Rīgā valda lielāka birokrātija un neuzticība. Vislabākos vārdus varu teikt par Aizkraukles nodaļu. Tajā patiešām strādā cilvēki, kuriem nav vienaldzīgs darbs. Arī nesen te darbinieki palīdzēja kādam jaunietim atrast darbu, jo nezin vai cietums viņam būtu labākais sods. Kāja jau var paslīdēt katram.
Palikuši tie, kuriem te jābūt
— Vai kādreiz esat nožēlojis, ka kļuvāt mācītājs? — Nē, nevienu mirkli.— Vai 20 gados mainījies baznīcēna portrets? — Man to grūti pateikt, jo nav jau atskaites punkta. Es sāku kalpot Atmodas laikā, kad visi skrēja uz baznīcu, jo tas bija moderni. Uz baznīcu nāca ne jau Baltruka dēļ, bet Atmodas dēļ. Tad vēl bija arī “humpalu” laiks. Tagad ir palikuši cilvēki, kuriem te jābūt. — Vai esat skaitījis, cik pāru šajos gadossalaulājis, cik cilvēku kristījis, cik izvadījis pēdējā gaitā? — Skaitījis neesmu, bet visus sprediķus, laulības, kristības esmu reģistrējis. 21. maijā būs mans 3993 sprediķis (mācītājs rāda biezu kladi, kurā rūpīgi pa gadiem pierakstīts datums, vieta, sprediķa nosaukums, bet ar burtu apzīmējumiem norādītas laulības, bēres, kristības un citas svētdarbības — aut.).
Ziemā — mīnus 2 grādi
— Gandrīz pirms 20 gadiem “Staburagā” bija raksts, kurā jūs stāstījat par mācītājmuižu. Toreiz jūs teicat: ”Tas nav mans īpašums, tas ir draudzes īpašums”. Šķiet, ka gadi stāvējusi uz vietas un nekas nav mainījies….— Jā, līdz šim muižai nav bijuši īsti saimnieki. Tas arī izskaidrojams, jo katram jau pašam ir savs īpašums, darbs… Muiža ir gleznainā vietā, te ir ļoti skaisti. Nesen vēl iestādīju ceriņus. Ir jau agrāk bijušas vairākas talkas, nu jau draudzes aktīvisti kļuvuši vecāki, grūtāk atnākt… Gribu iekārtot atpūtas istabu. Mans draugs Jānis Balaks no Jelgavas uzmūrēja kamīnu. Tagad lieku lielas cerības uz draudzes locekļiem Jāni un Veldu, kuri šeit dzīvo — ļoti enerģiski jauni cilvēki. Pats uz šejieni braucu nedēļas nogalēs — parasti sestdienās, ja gadās, ka neesmu aizņemts — kāds jākristī, jālaulā vai jāizvada Rīgā vai citur—,m tad piektdienu vakaros. Ziemā telpas te aukstas — pat mīnus divi grādi. Dažkārt palūdzu kaimiņiem, lai iepriekš iekurina krāsni. iepriekš.
Mācītājs nav profesija
— Ko jūs darāt brīvdienās? — Kas tās tādas? Mācītājs jau nav profesija, tā ir dzīve. Man nav darbalaika. Ja sauks palīdzēt — iešu jebkurā laikā. Tā ir mana dzīves misija — palīdzēt.— Vai jums ir kāds mācītāja ideāls? — Jā. Teoloģijas fakultātē Veco Derību mums pasniedza profesors Pauls Žibeiks. Mani sajūsmināja viņa miers, pazemība. Šķita, ka viņš pats ir daļa no debesīm. Kad viņš runāja, acu priekšā parādījās aprakstītais laikmets, cilvēki.— Ka top jūsu sprediķi? — Es tos nerakstu uz papīra. Man ir tikai pamats, bet tēmu “izauklēju” ikdienā. Dažkārt tā mainās pēdējā brīdī. Man ir jaredz cilvēku sejas. Es taču viņus uzrunāju. Tāpēc man nekad nav divi vienādi sprediķi, lai gan dažkārt dienā ir divi dievkalpojumi par vienu tēmu. — Vai esat domājis, ka pēc kāda laika varētu kļūt emeritus mācītājs, vienkāršāk sakot, pensionārs? — Tas nenotiks. Kamēr vien uz šīs zemes spēšu kājās nostāvēt, kalpošu baznīcā.
Vienu stundu vairāk
— Savā dzīvē kaut ko nožēlojat?— Tos gadus kurus esmu izšķērdējis velti. Esmu darījis pāri mammai, ģimenei. Daudz “mēslu” jaunībā sastrādāju. Varbūt tam bija tā jābūt, jo paēdis neēdušu nesapratīs. — Kas sagādājis vislielāko gandarījumu? — Cilvēki, kas man apkārt. Es visu laiku esmu viņu vidū. Nevaru mierīgi nosēdēt uz vietas. Kādā dziesmā ir vārdi: “Mēs pārtiekam viens no otra, bet nevis no pārtikas precēm…” Šiem vārdiem ir dziļa jēga. — Ko jūs izlūgtos zelta zivtiņai? — Es atdotu lielu naudu, lai vēlreiz izstaigātu bērnības takas. Un vēl — lai viņa man uzdāvina vienu stundu diennaktī vairāk, nekā ir tagad.
Romantisks cilvēks
— Jūsu vēlējums draudzei? — Nenāciet pie Baltruka, nāciet pie Dieva! — Kāds nosaukums būtu grāmatai par laiku, ko esat pavadījis mācītāja amatā? — “Mūža vērtīgākie, bet grūtākie gadi.”— Pēdējā laikā cilvēki gaužas par krīzi. Kādien vārdiem jūs viņus mierinātu? — Cilvēkiem vajadzētu atcerēties, ka ciešanas rada izturību, bet izturība rada pastāvību. Tulkojumā no grieķu valodas “krīze” nozīmē Dieva sods. Personīgi man patīk krīzes laiks. Jāstrādā!— Ikdienā jūs radat stipras personības iespaidu. Parasti saka — vīrieši neraud. Vai mācītāja sirds pēdējos 20 gados ir raudājusi? — Ir jau raudājusi, ir. Patiesībā jau esmu romantisks un emocionāls cilvēks.
Fakts
20 gados mācītājs Valdis Baltruks salaulājis 143 pārus, mūžībā izvadījis — 802 cilvēkus.
“Mācītājs nav profesija, tā ir dzīve”
00:01
21.05.2009
53