Vēl desmit dienas pēc mācītāja Valda Baltruka nāves Aizkraukles evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzes vecākajam Jānim Lapiņam zvanīja vairāki cilvēki, kuri jautāja: “Kas tad īsti ir ar mūsu mācītāju?” Viņiem bija grūti noticēt, ka viņš vairs nestaigā šīs zemes gaitas. 40. dienā pēc nāves cilvēka dvēsele aiziet debesīs. Lai mācītaja dvēselei gaišāks ceļš, ikkatrs tiek aicināts pie baznīcas iedegt svecīti. Kā svecīte ir arī draudzes locekļu atmiņu apkopojums par mācītāju, kurš gaišāku padara arī ikkatra cilvēka dvēseli.
Jā, tieši tāds bija mūsu Aizkraukles evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Valdis Baltruks. Viņš bija ne tikai patiess evaņģēlija sludinātājs, bet arī patiess labo darbu darītājs. Valdim rūpēja tie, kam grūtības. Kad stāstījām par kādu grūtībās nonākušu ģimeni, viņš allaž savā baltajā busiņā steidzās palīgā gan ar pārtikas paciņām, gan labu padomu.
Valdis bija mācītājs ar lielo burtu — pat viņa ikdienas gaitas bija pakārtotas praktiskai kalpošanai cilvēkiem. Ne tikai mācot Dieva vārdu teorijā, bet arī praktiski to pildot — mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Valda sprediķis bija vienkāršs un kodolīgs, saprotams ikvienam, pie tam vienmēr ar Baltrukam raksturīgo humoru. Un tas pulcēja klausītājus no malu malām — Ventspils, Rīgas, Lielvārdes, Ogres, Jaunjelgavas, Jumpravas un citām pilsētām. Mācītāja tiešums, humors, patiesums un neviltotība viņa sludināšanu padarīja ļoti efektīvu, pēc dievkalpojuma visus pavadīja ar sirsnīgu rokasspiedienu un siltu vārdu, nereti arī ar kādu gardumu.
Valdis kalpošanā iesaistījās praktiski: tikās ar ieslodzītajiem cietumā, piedalījās tiesas sēdēs un liecināja par labu pašiem pagrimušākajiem cilvēkiem, par viņu labošanās perspektīvām, cerot pats uz “niecīgo lietderības procentu”, bet galvenais — dodot cerību citiem: ieslodzītajiem un viņu ģimenēm. Viņš bija zināms ar “caursitēja” slavu, jo nereti uzvarēja kaujās, kuras citi nebūtu pat uzdrošinājušies sākt. Nepārprotami Valdis bija pārliecināts par savu dzīves uzdevumu, kura pildīšanā bija nepieciešama drosme un neatlaidība. Diemžēl par sevi domāja ļoti maz, arī dzīves pēdējā kaujā, kad jau jutās slikti — klepoja un bija augsta temperatūra, nekādi neizdevās viņu atrunāt no dievkalpojuma atcelšanas, uz ko viņš smaidot teica: “Koki un mācītāji mirst stāvot.”
Lai gan Valdis dzīvoja ļoti askētiski, tas neattiecās uz transporta līdzekli, jo nespēja iedomāties sev mazāku mašīnu par Mercedes Benz Sprinter busu, jo tikai tajā pietika vietas visiem viņa labajiem darbiem — malkas pārvadājumiem, pārtikas paciņām, banāniem, kosmētikai, konserviem un citām sadzīvei nepieciešamajām precēm, ar ko viņš apgādāja savus “klientus”, ja tā drīkst teikt, sākot ar tiem, kas nesen iznākuši no cietuma, dzīvnieku patversmēm, draudzes locekļiem un pensionāriem, kuriem nereti arī pakojām pārsteiguma paciņas Ziemassvētkos no Valda sarūpētajiem našķiem. Arī šajos svētkos, kā parasti, Valdis katram baznīcas apmeklētājam bija sagādājis kādu saldu pārsteigumu.
Labo darbu saraksts bija garš, un tieši tāpēc Valdis nereti bija vienā skriešanā, par ko mēs smaidot teicām: “Ātrs, bet ar žēlastību.” Savas ātrās un brīžam pārgalvīgās braukšanas prasmes, iespējams, ieguvis, strādājot par ātrās palīdzības šoferi. Tikai Valda mašīnā blakus sēdētājs un uzticības persona allaž bija suns, kas bija ne vien Valda draugs, bet arī visas draudzes draugs, jā, dzīvnieki vienmēr bijuši viņa stihija. Suņi vienmēr bija mīļi gaidīti arī baznīcā.
Valdis lauza daudzus priekšstatus par mācītājiem — viņš bija ļoti pieejams cilvēkiem, ikdienā prata jokot un pateikt kādu skarbāku vārdu tieši acīs, nevis aiz muguras. Kopīgās tējošanas pēc dievkalpojumiem, jubileju svinēšanas un citas ikdienišķas lietas mūs ļoti satuvināja. Savos 30 kalpošanas gados paspējis izvadīt vairākus tūkstošus aizgājēju, salaulājis neskaitāmus pārus un caur kristību daudzus pārvērtis par Dieva bērniem, paldies viņam par to! Valda nesavtīgums un neizmērojamā mīlestības gaisma vēl ilgi spīdēs viņa līdzcilvēkos.
Draudzei patiešām ir grūti pieņemt notikušo. Pēc cilvēka nāves paliek atmiņas un paveiktais. Tāpēc aicinām turpināt darīt Valda labos darbus — ikdienā nepaiet garām cilvēkiem, kam ir grūti, un dzīvniekiem, kas lūdz palīdzību gan ielās, gan patversmēs. Darīsim visu, lai Valda mīlestības gaisma turpina sildīt pasauli!
Lai kā mēs lūdzāmies, lai kā cerējām, ka ārstu solītais “smagais, bet stabilais stāvoklis” izvērtīsies ar laimīgām beigām, tā diemžēl nenotika. Skumjās un sērās atcerēsimies evaņģēlija doto cerību.
Valda piemiņai esiet mīļi aicināti vakaros pie Aizkraukles ev. lut. baznīcas aizdegt svecītes, tas tiks darīts līdz pat mūsu mīļā mācītāja miršanas 40. dienai (16. janvārim). Aicinām ieskatīties draudzes mājaslapā aizkrauklesbaznica.lv, kur pieejami atsevišķi sprediķi un ziņas par Valda kalpošanu.
Lai Dieva svētīta ik diena visiem Jaunajā gadā!
Aizkraukles evaņģēliski luteriskā draudze
